MĪLULIS: Medību universālis no Krievijas

Krievu Eiropas laikas ir samērā jauna suņu šķirne.

Lai gan jau 19. gadsimtā, meklējot Krievijas Eiropas ziemeļdaļai ideālu medību suni, krustoti Komi, Arhangeļskas un Udmurtijas apgabalu laikveidīgie suņi ar Karēlijas lāču suņiem, šīs šķirnes radīšana īsteni aizsākusies vien 20. gs. 30. gados. Selekcionāru galvenais uzdevums bijis panākt vienotu eksterjeru un uzlabot jau tā izcilās medību suņiem nepieciešamās īpašības - ožu, dzirdi un izturību. Un vēl bijusi nepieciešama bezbailība. Tāda, ka suns pat lācim spētu stāties pretī.

Pirmais standarts apstiprināts pēc kara un paredzējis vairākas krāsu varietātes. Ar krāsām skaidrībā tikts 1966. gada standarta izmaiņās, bet izmaiņas pieņemtas vēl vairākas reizes, un tās galvenokārt skārušas suņu auguma augstumu un proporcijas - sākotnēji krievu Eiropas laikas bijušas augumā mazākas.

Šaubu un pārbaužu rezultātā gadu ritumā izveidojies gandrīz universāls medību suns, kas iekarojis arī Latvijas mednieku uzticību. Krievu Eiropas laiku pozīcijas nav mainījušās - daudzi atgriezušies pie šīs šķirnes.

Potenciālajam saimniekam jārēķinās, ka būs nepieciešama rakstura stingrība, lai suni neizlutinātu un neļautu viņam uzkundzēties. Būs vajadzīgs cītīgs darbs, lai izveidotu suni par īstu ģimenes draugu un kārtīgu palīgu medībās - mednieka instinkts ir iedzimts, taču disciplīna jāiemāca.

Laikas nosaukums, visticamāk, radies no vārda лаять - riet (лайка - rējēja). Balss ir tā, par ko laikas cienītas, medījumu dzenot - mednieks dzird, kad zvērs atrasts un apturēts. Jāatceras, ka krievu Eiropas laika nav mājas sargs. Un viņam arī nav kā zvaniņam jādzindzina par katru kustību, kas pagalma tuvumā manāma vai sadzirdama. Tam domātas citas šķirnes. Laika ir paskarbs suns, kas paskarbu valodu arī saprot.

Krievu eiropiete dzīvoklī, protams, var dzīvot, bet... Krievu Eiropas laika ne tikai spēj izturēt skarbus laika apstākļus, bet tie pat nepieciešami. Šim sunim jādzīvo savā voljērā, kur ierīkota vieta, lai paglābtos no asa vēja un lietus. Suņuku pažēlojot un ļaujot viņam ziemā uzturēties cilvēku miteklī, var vien ļaunu nodarīt - regulārs krāsns siltums var sabeigt kažoku. Protams, kad suns samircis un valda nelaiks, apžāvēties telpās ielaist viņu vajag, taču jārēķinās, ka būs spēcīga «suņa smaka». Tāpat jārēķinās, ka, lai gan šie suņi ar sava kažoka kopšanu paši lieliski tiek galā, sukai jābūt pa ķērienam.

Tomēr pats galvenais: tas ir medību suns, kam nepietiek ar izskriešanos pa laukiem un mežiem vien. Viņu stihija ir medības - nepieciešams īsts medību piedzīvojums, saskarsme ar meža dzīvniekiem. Bez tā krievu Eiropas laika būs vien sākumā jauks, bet pēcāk varbūt arī nīgrs četrkājainis, kas, iespējams, savas nepiepildītas vēlmes izgāzīs uz jebkuru sastapto divkājaini.

FAKTI

• Krievu Eiropas laika (pyccko-eвpoпeйckaя лайка, Russo-european laika, Lajka russisch europaisch)

• Izcelsmes valsts: Krievija

• Augstums skaustā (vēlamais): suņiem 55-58 cm (ne mazāks par 52 cm), kucēm 51-52 cm (ne mazāks par 48 cm)

• Svars: nav reglamentēts; parasti - 20-23 kg

• Apmatojums: pusgarš, ciets, ar biezu pavilnu

• Krāsa: melnbalta, melna vai balta

• Dzīves ilgums: 10-12 gadu

• Kucēna cena: 100-300 eiro

Mīlīgā kundzīte Bella

Vaicāts par stāsta varones vārdu, viņas saimnieks Mārtiņš Akmentiņš, kurš ar suņu apmācību un audzēšanu nodarbojies jau vairāk nekā pusgadsimtu, attrauc, ka mednieki neaizraujas ar gariem vārdu penteriem - tie lai paliekot izstāžu iekarotājiem. Bella. Vienkārši Bella. Vārds gana skanīgs, lai suni sasauktu, un skaista, ko šis vārds nozīmē tulkojumā no itāļu valodas, viņa arī ir. Pat savā cienījamajā gandrīz 8 gadu vecumā.

Mārtiņš teic, ka darba suņu mūžs ir īsāks nekā dīvāna deldētājiem, taču - vai gan var kādam, kas radīts skriešanai pa mežu, novēlēt nīkšanu pagalmā vai pilsētas dzīvoklī! Noteikti ne! Tādā gadījumā gan suns būs nelaimīgs, gan arī saimniekam no šāda suņa nekāda prieka nebūs. «Lai gan laika var dzīvot, medībās neejot, uzskatu, ka nemedniekam šādu suni nevajag,» saka Mārtiņš. «Tik un tā dabas balss šīs šķirnes pārstāvi sauks mežā, un problēmas vien radīsies - dzīvnieks izmantos katru izdevību, lai dotos brīvsolī.»

«Tikai ar audzināšanu un iespēju sunim strādāt darbu, kam viņš paredzēts - dzīt vai meklēt medījumu. Kuces gan vairāk turas pie mājas un saimnieka, biežāk klejojumos dodas suņi. Kad man bija pāris, arī puisis nemēdza bēgt, sargāja savu teritoriju un «sievu». Tomēr jāņem vērā šķirnes vēsture, apstākļi, kādos tā radusies. Ja šie suņi nebūtu ar savu galvu uz pleciem, ja nespētu paši sameklēt pārtiku, viņi nespētu izdzīvot. Tālab arī šī brīvdomība un tieksme paklejot, kas vēl aizvien saglabājusies,» atbild Mārtiņš, kuram Bella ir jau astotā krievu Eiropas laika.

«Šī šķirne ir gandrīz universāla, ļoti labi piemērota mūsu medību specifikai. Var gan medījumu dzīt un noturēt (gan lielu, gan mazu!), gan pēdas izsekot, gan pat pēc ūdensputniem pa ūdeni peldēt. Rietumsibīriete radīta skarbākam klimatam, citiem medību veidiem, turklāt tolaik, kad iegādājos savu pirmo eiropieti, rietumsibīriešu popularitāte jau bija norietā (arī medību suņu jomā valda modes uzplūdi un atplūdi!). Svarīgi, ka melni baltais apmatojums ļauj suni labi saskatīt jebkurā gadalaikā, atpazīt, nesajaukt ar, piemēram, lapsu, kā tas dažkārt gadās ar augumā mazākajām karēļu-somu laikām; arī rietumsibīrietēm ir dažādas nokrāsas, suni dažkārt pagrūti saskatīt. Turklāt varu teikt, ka krievu Eiropas laikas ir samērā piemīlīgi un arī paklausīgi suņi. Protams, ja ar viņiem strādā. Suņus gluži kā cilvēkus var iedalīt četrās temperamenta grupās, un patīk, ka krievu Eiropas laikas galvenokārt nav ne flegmatiķes, ne holeriķes, ne melanholiķes, bet dzīvespriecīgas un mērķtiecīgas sangviniķes.»

Medību šķirņu suņi parasti ir ļoti draudzīgi pret cilvēkiem. Par laikām dzirdēts, ka viņas mēdz būt pat agresīvas, neiesaka ņemt ģimenē, kurā ir mazi bērni. Mārtiņš atbild: «Mani suņi var pat kopā ar bērniem gulēt! Bet katrai krievu Eiropas laikai ir savs raksturs. Gadās, ka suns tik greizsirdīgi sargā atrasto medījumu, ka nevienu, izņemot saimnieku, klāt tam nelaiž. Bet tas ir nepareizas audzināšanas rezultāts. Gadās, ka, jo īpaši suņi, mēģina kļūt par galvenajiem ģimenē, tomēr arī ar to var cīnīties - jau kopš kucēna paņemšanas, kad kucēns ir mazliet vairāk nekā divus mēnešus vecs, jāierāda viņam, ka cilvēks šajā barā ir galvenais. Ja nepieciešams, arī ar žagaru. Jā, laikām ir nepieciešama stingra audzināšana. Ja cilvēks nespēj pierādīt, ka ir īstens bara vadonis, tad šī šķirne viņam nav piemērota.».