MĀJAS MĪLULIS: Mazulis ar spēcīgu raksturu

Ļaudis allaž fascinējuši mazsunīši. Dažus tie, kas pakļāvīgi kā rotaļlietas, bet vairākumu – mazuļi, kam piemīt spēcīgs raksturs. Tā sakot – milzis mazā ķermenī. Viens no šādiem «personības milžiem» ir pundurpinčers.

Pundurpinčeri (jo īpaši tie, kuru īsais, gludais kažociņš ir melns ar rudu) ļoti atgādina dobermaņu kucēnus, tās arī ir gandrīz vienīgas paralēles, kas starp šīm suņu šķirnēm velkamas. Pundurpinčeri var lepoties ar senāku vēsturi nekā viņu augumā lielākie un pasaulē zināmākie līdzinieki - dobermaņu izveidotājs Dobermana kungs iedvesojies no pundurpinčeriem, tikai viņam gribējies «tādu pašu, bet lielāku» suni.

Šķirne radīta 19. gadsimta 80. gados, krustojot vācu pinčerus (terjerveidīgos) ar takšiem un levretēm (domājams gan, ka šķirnes pirmsākumi rodami daudz senākā pagātnē). Suņuka uzdevums bijis gluži tāds pats kā daudziem citiem mazsuņiem - cīnīties pret grauzējiem zirgu staļļos. Pundurpinčeri metušies pildīt savus grauzēju iznīcinātāju pienākumus ar tik milzīgu azartu, ka gan grauzējiem, gan arī cilvēkiem no viņu zobu asuma un veiklības jācenšas izvairīties vēl šobaltdien. Pareizi audzināti, šie suņuki ir ļoti mīļi un jauki, ne miņas no agresivitātes. Ja vien kādu apsvērumu dēļ kāds nav iekļuvis aizdomīgo statusā.

Pundurpinčeri ir viena no tām suņu šķirnēm, kam tradicionāli apgriezta aste un arī ausis. Smukākam izskatam. Latvijā gan tas vairs nav atļauts, taču tradīcijām ir senas saknes, tāpēc to vēl aizvien dara. Gara aste vai stumbenītis, apaļas vai spicas austiņas, raksturu tas neietekmē, un šis mazulis ir vareni drosmīgs un savam augumam itin atlētisks radījums, kurš neļauj citiem kāpt sev uz galvas. Tas nozīmē, ka pundurpinčers negriezīs ceļu lielākiem suņiem, turklāt arī ģimenes (sava bara) hierarhijā mēģinās uzkāpt uz pēc iespējas augstāka pakāpiena. Protams, ja viņam to ļaus. Un tas atkarīgs no audzināšanas. Un, ja cilvēks nevēlas mājās mazu četrkājaino Napoleoniņu, pie striktas audzināšanas jāķeras jau kopš suņuka kucēnlaika, gluži tāpat kā bērnam jānosaka robežas, kuras pārkāpt nedrīkst. Un, pareizi audzināts, pundurpinčers kļūs par mīļu un iedvesmojošu ģimenes enerģijas atspolīti, kas dievina savus cilvēkus un gatavs viņus aizstāvēt pret jebkuru apdraudējumu. Jā - lai gan augumā mazs, šis šunelis nav no bailīgajiem un dievināto saimnieku aizstāvības labad gatavs stāties pretī jebkurām briesmām. Turklāt var kļūt par apburošu kompanjonu.

Neesot novērotas nekādas problēmas ar veselību. Vēlams gan barot ar piemērotu barību, tomēr var ēst visu ko. Ja vien ir pietiekama fiziskā slodze, šis suns neaptaukosies (no tā gan jāpiesargās). Jāpieskata, lai neaizšmauc - zinātkārais un ziņkārīgais radījums spēs atrast pasaules izpētei pat vismazāko spraudziņu ciešā žogā.

Galvenais, kas šim sunim nepieciešams - laiks kopā ar saimniekiem. Un, protams, tas jāpavada aktīvi.

Pundurpinčers

(Zwergpinscher)

• Izcelsmes valsts: Vācija

• Augstums skaustā: 25-30 (32) cm

• Svars: 3,5-4,5 kg vai 4-6 kg (FCI standarts)

• Apmatojums: īss, gluds

• Krāsa: melna ar rūsganu, visu toņu ruda

• Dzīves ilgums: 12-16 gadu

• Kucēna cena: 200-500 eiro

Ar viedokli un attieksmi

Tomis ir gandrīz gadu vecs pundurpinčeru puisis. Tīrasiņu un ar visiem šķirnes papīriem, tomēr pāris atkāpes no striktā standarta viņam liedz kļūt par izstāžu spīdekli. Bet - vai to vajag? Visādi citādi viņš ir pundurpinčeru pundurpinčers!

Tomja saimniecīte skaitās septiņgadīgā Egija Anufrijeva. «Tomis bija vairāk kā dāvana, nevis apsvērts pirkums. Šo šķirni es diez vai izvēlētos, taču man suņi patīk, un agri vai vēlu kāds mums būtu bijis,» smaida saimniecītes mamma Indra Reiņikova. «Tomis tika ņemts, lai bērnam būtu kāds, par ko rūpēties, ko audzināt, taču... Kā jau tas gadās, galvenā audzinātāja un aprūpētāja esmu es. Un Tomis «audzina» visus pārējos ģimenes locekļus. Suns mums iemācījis iet pastaigās un iedibinājis savu dienas režīmu: ejam gulēt saskaņā ar viņa «pulksteni» un tāpat arī mostamies - uz auss liekamies ap 10 vakarā, mostamies ap 7 no rīta, saskaņā ar suņa vajadzību pēc pastaigas. Vakarā ap šo laiku īstā saimniecīte jau čuč, bet no rīta viņai negribas tik agri līst no gultas laukā. Tomis mani modina, skrāpējot guļamistabas durvis. Nav no rējējiem, intensīvi rēja tikai tajā laikā, kad pārcēlās no savas mājas uz mūsu dzīvokli, kur visapkārt daudz dažādu skaņu. Pamazām pierada, ka tas, kas notiek laukā, uz viņu neattiecas, un arī tagad sapratne par savu teritoriju, kas sargājama, ir nostabilizējusies. Tagad rej gandrīz tikai tad, kad bijis atstāts uz kādu laiku viens un klāt priecīgais atkaltikšanās brīdis.»

Sargs? «Zvaniņš»? «Zvanītājsargs»! Indra teic, ka suņuks savā prātā šķiro cilvēkus, kam jāuzrej, un tos, ko var sagaidīt mierīgi. «Darba teritorijā viņš jūtas svarīga persona. Te nāk un iet daudz cilvēku, un viņš uz visiem kritiski nolūkojas. Lai gan mēs savus klientus sagaidām labvēlīgi, nav tā, ka jebkurš varētu tūdaļ mesties šo sunīti paglaudīt - dažiem pretī iež zobus un parūc. Paanalizējot situācijas, esam konstatējuši, ka Tomis, sajutis cilvēku noskaņojumu, ir izrādījis savu attieksmi un paudis viedokli,» stāsta Indra.

Lai gan savas dienas Tomis pavada «ofisa mājā» ar plašu pagalmu, kur būtu gana vietas, lai izskraidītos, pastaigās viņš jāved tik un tā. «Tomim ir tieksme paklaiņot, tāpēc vienu brīvā vaļā pagalmā viņu atstāt nedrīkst - atradīs kādu spraudziņu žogā, pa kuru izspraukties. Viņam ir svarīgi doties padraudzēties ar kaimiņu suņiem, un šim nolūkam viņš atradīs jebkuru iespēju. Arī iet pa ielu bez saitītes nevaram - Tomim ir «ļoti plašas intereses», un to dēļ viņš var aizmirst visu pārējo; ne pa labi, ne pa kreisi, taisnā līnijā uz mērķi, nepadomājot par drošību,» atzīst Indra.

Tomis esot greizsirdis. Kad mīļota Egija, arī viņam turpat jābūt. Un tas savukārt raisa meitiņas greizsirdību. Bet mīlestības jau pietiekot abiem.

Gadās, ka saimnieks skaitās bērns, aprūpētāja ir mamma, bet suns nez kāpēc vislabāk saprotas ar ģimenes galvu, kas viņam nespēj tik lielu uzmanību veltīt. Šajā gadījumā tā neesot. Tomis saprotot, ka Indra ir viņa galvenā aprūpētāja, tādēļ arī visu savu pieķeršanos izrāda tieši viņai. Tomēr nav tā, ka pārējos ģimenes locekļus ignorē vai noniecina - suņuks «aprunājoties» ar visiem, esot īst ģimenes draugs. «Jābūt rakstura stingrībai, lai šādu suni piespiestu pakļauties. Lai gan maziņš augumā, viņš tomēr ir personība ar saviem uzskatiem,» domā Indra. «Ticu, ka šīs šķirnes suni viegli var izlutināt un ka viņš vēlētos ģimenē kļūt par noteicēju. Mēs strādājam, lai tā nenotiktu. Varbūt tas nav īsti labi, taču vienu «sviru» esam atraduši - pamanot kādu gardumu, Tomis darīs visu, ko garduma rokā turētājs vēlēsies.»

Kādi ir kārumi? Suņiem domātie. Dienišķā Tomim ir mazo suņu sausā barība. Retumis dod no cilvēku galda, un to pinčeriņš uztverot kā svētkus. Lai gan nekādas alerģijas pret ēdienu Tomim nav, Indra ir strikta: «Cilvēkiem savs, sunim - savs ēdiens.»

Kucēna vecumā licis pamatīgi ciest dīvāna stūrim. «Tas stūris atradās iepretī ieejas durvīm, un reizēs, kad suns bija atstāts dzīvoklī viens, viņš, saimniekus gaidot, to krietni apstrādāja,» atceras Indra. «Kucēnam vajadzīgas rotaļlietas, tās Tomim bija, taču drīz vien šuneļa sirdī var iezagties vientulība.» Mazpinčeriņš vēl aizvien esot rotaļīgs, un šajā ziņā viņam ar saimnieci Egiju saskanot. Reizēm gan rodoties domstarpības, kad balsi paceļ abi, tomēr viss beidzoties ar samierināšanos. Tomis ir augstsirdīgs - prot piedot pat pāridarījumus. «Tomēr šīs šķirnes suns nav tas piemērotākais ģimenē ar mazu bērnu, kuram vēl nevar ieskaidrot, kas citam nodara sāpes,» spriež Indra. «Pundurpinčers pats vēlas būt rotaļās galvenais, pats noteikt pieļaujamā robežas. Kad tās netiek ievērotas, nav tālu līdz kodienam, kas mazu bērnu var savainot. Reizēm šāds jauns sunītis aizraujas un pats nekontrolē savu spēku. Tāpēc ideāli, ja bērns jau spēj ieklausīties un ieskatīties suņa noskaņojumā un izpausmēs. Pundurpinčers pirmais gan nekad neuzbruks, kašķi nemeklēs, taču sev pāri darīt neļaus. Attiecībās ar citiem suņiem gan laikam jau ir tipisks mazsunītis: kad saimnieks līdzās, mēdz laikam jau ko nepieklājīgu par citiem suņiem pateikt, bet tad, kad draud briesmas, aši meklē patvērumu aiz cilvēka muguras.»

«Šis nav istabas sunītis! Viņam vajag būt laukā, viņam nepieciešama iešana un skriešana, dažādas aktivitātes. Un šīm nodarbēm, pēc suņa domām, jābūt ilgām. Ziemā pundurpinčeram var salt, jāpadomā par kādu apģērbu (Tomis pat iepriekšējā maigajā ziemā laukā negribēja uzturēties, pat nenokārtojās, prasījās atpakaļ mājās). Taču cerams, ka nākamziem Tomim nebūs problēmu. Bet visādi citādi - nekādu raižu,» atzīst Indra.