MĀJAS MĪLULIS: No mīluļa līdz čempionam

Kaufmaņu ģimenē viņi ir pieci – mamma Sabīne, tētis Guntars, divi dēli – Reinis un Nils, un suns – Kūpers, garspalvainais vācu aitu šķirnes suns, kurš jau gadu ģimenes ikdienu padara krāšņāku. Dēli ir izauguši kopā ar šiem suņiem, jo pirms Kūpera, 14 un 11 gadus ilgi, tuvākie ģimenes locekļi bija vēl divi šīs šķirnes pārstāvji – Šerifs un Rokijs.

Sabīne ar vīru nāk no Jelgavas, abi bijuši klasesbiedri. Uz Rīgu pārcēlušies jau pirms daudziem gadiem un, iegādājoties māju, nolēmuši, ka vajag arī sargu. «Pirmais suns mums bija Šerifs. Vācu aitu šķirnes, pēc izskata kā Reksis.» Īsi pēc Šerifa iegādes saimnieki sapratuši, ka viņam vajag draugu, un ģimenē ienāca vēl viens mīlulis – Rokijs. Abi suņi nu jau ir citos medību laukos. Šerifs aizgāja dabīgā nāvē. No vecuma, kas suņa mūžam bija diezgan pieklājīgs – 14 gadi. Savukārt Rokiju pieveica slimība – vēzis, un Kaufmaņus viņš atstāja pēc 11 gadu kopā būšanas.

Jau trešajā paaudzē

Kad Šerifs atkal bija palicis viens, ģimene zināja, ka grib vēl vienu suni, taču varianta, ka varētu iegādāties citas šķirnes pārstāvi, nebija. Drīzumā ģimenei pievienojās Kūpers, kurš vizuāli bija pavisam citādāks kā pirmie divi suņi. «Mēs nemaz nezinājām, ka šie suņi var būt melni! Un izrādās, ka tie ir ne vien melni, bet arī balti,» stāsta Sabīne. Vēl viena Kūpera īpatnība ir tā, ka viņš pieder pie garspalvas šķirnes, un tas – pateicoties viņa dižajiem ciltsrakstiem.

Čempionu dzimta

Kūperu Sabīne atrada caur paziņām. «Sāku interesēties, kur var iegādāties kucēnus, un sazinājos ar vienu paziņu no Smiltenes puses. Tieši tajā brīdī Kūpera vecākiem nesen bija nākuši pasaulē kucēni. No septiņiem jaundzimušajiem divi bija melni puikas.» Vīriešu dzimuma suni izvēlējušies apzināti. «Mums ģimenē visi ir vīrieši. Esmu vienīgā dāma starp kungiem,» smaidot noteic Sabīne.

Kūpers dzimis dižciltīgā ģimenē. Viņa tēvs Otto Veres De Felice ir izstāžu čempions vairāku paaudžu garumā. «Sunim vārdu varējām likt tikai ar K burtu. Zinu, ka brālis viņam ir Kings, māsa – Kerro. Visam metienam tā bija jābūt. Arī Kūperam dokumentos ir uzvārds – von Vasbergs, bet tas viņam nāk no mātes, ne tēva puses. Patiesībā tās shēmas ir ļoti sarežģītas,» skaidro Sabīne. Tāpat kā tēvs, arī māte Kūperam ir izstāžu čempione, taču pēc izskata vairāk atgādina tipisko suņa šķirnes ārieni – melna ar rudu.

Izstādēs tikai godalgas

Jauniegūtajam draugam februārī apritēja gads, un šajā laikā viņš ir paspējis piedalīties četrās izstādēs. Tiesa gan, kā atzīst paši saimnieki, izstādes viņiem nav primārais, tajās piedalās prieka pēc. «Nevar salīdzināt mūsu ieguldījumu ar tiem, kas piedalās katrās sacensībās un ir gluži vai apmāti,» saka ģimenes galva Guntars. «Mums tas vairāk ir tusiņš, kur satikt Kūpera vecākus, brāļus un māsas. Interesanti vienkārši pamēģināt – kā tas ir, jo ar citiem suņiem neko tādu nebijām mēģinājuši.»

Lai piedalītos izstādēs, sunim jābūt piesaistītam klubam. Kaufmaņiem tas ir Latvijas dienesta suņkopības klubs (LDSK), jo tur reģistrēti arī viņa vecāki. «Caur klubu saņemam informāciju, kad paredzētas tuvākās izstādes. Dalība nav spiesta lieta, ja gribam – piedalāmies, ja ne – ne. Dalības maksa ir vidēji 15 eiro,» atklāj saimniece.

Suņus piesaka atbilstošās vecuma grupās – vecumā no četriem līdz deviņiem mēnešiem ir Baby grupa, kurā startēja arī Kūpers un ieguva pirmo vietu. Šobrīd viņš jau ir junioru grupā, kurā līdz šim startējis trīs reizes. «Trijās sacensībās savā grupā viņš ieguva pirmo vietu un vienā – otro. Uzvara savā kategorijā ļauj virzīties uz nākamo kārtu – Best in Show, kur vienreiz viņu atzina par labāko Baby, otrreiz palika otrais un trešo reizi – ceturtais,» ar lepnumu un nelielu smaidu pauž Sabīne. Ar smaidu tāpēc, ka finālā vērtē visdažādāko šķirņu suņus. «Sākumā jāuzvar savā grupā, kur piedalās tikai vācu aitu suņi. Ja izdodas, tad kā labāko virza uz nākamo kārtu, kur ir visu šķirņu grupu uzvarētāji. Līdzās var būt jebkāds suns – mopsis, buldogs. Pirmo reizi finālā bijām ar pūdeli.»

Izstādēs jārāda iznāciens. Pats saimnieks vai organizatoru piešķirts pavadonis izved suni arēnā. Žūrijā parasti ir starptautiski atzīti speciālisti, kuri novērtē suņa stāvokli. «Tiesneši nāk klāt un izčamda četrkājainos skaistuļus no visām pusēm. Vērtē zobu un spalvas stāvokli, kāju izliekumu, leņķi, protams, arī stāju, kas nu kurai šķirnei raksturīgs,» atklāj Sabīne. Pēc tam suns jāizved pa apli – jāparāda gaita, skrējiens, arī to vērtē. Noslēgumā testē izturību – jānostājas un kādu brīdi jāstāv. «Sacensības, kur suņiem jāpilda dažādi uzdevumi, ir pavisam kas cits. Šeit novērtē suni tādu, kāds viņš ir,» saka saimniece.

Draugos ar suņiem un cilvēkiem

«Ātrs!» ir pirmā īpašība, ko nosauc jaunākais dēls Reinis, kad runā par Kūpera raksturu. Mamma zina stāstīt, ka jau kopš bērnības suns abus puikas atzinis par rotaļu biedriem. «Viņiem patīk spēlēt paslēpes. Kad Kūpers bija mazāks, Reinis fiksi aizslēpās aiz koka, un suns skrēja viņu meklēt. Tagad, kad ir paaudzies, viss ir nopietnāk. Kamēr pieturam Kūperu, Reinis slēpjas pa īstam, un tad laižam meklēt. Nav tā, ka paskrien apkārt trīs minūtes un apnīk. Viņš nepadodas un spēlē līdz beigām – kamēr atrod.»

Otrs lielākais draugs Kūperam dzīvo kaimiņos – pie Sabīnes brāļa. «Tepat aiz sētas dzīvo mans brālis, kurš nesen iegādājās dobermani. Vārtiņi vienmēr stāv vaļā, un viņš ir Kūpera labākais draugs. Tāpēc arī neesam iegādājušies otru suni,» noteic jaunā sieviete.

Rotaļu vecums suņiem ar laiku pāriet, bet, kamēr viņi ir kucēnu gados, tas, protams, ir ļoti izteikti. «Pirmos divus gadus ir rotaļīgi, kā būs pēc tam – redzēsim. Šerifs, piemēram, mums bija ārkārtīgi nopietns. Izteikts sargs.»

Kur rotaļas – tur arī blēņas, un Kūpers šajā ziņā neslinko. Reinis stāsta, ka sākumā daudz grauzis mantas, un, kad atdevis viņam savas vecās kurpes, tām neesot pat pievērsis uzmanību – meklējis jaunās. Sabīne papildina, ka dārzā izracis visas rozes, un arī lejkannas bieži maina savu atrašanās vietu. «Viņam patīk ūdens šļūtenes. Ar tām viņš var ņemties un šļakstīties visu dienu. Liels pretinieks ir putekļusūcējs. Tas gan viņam nepatīk.»

Delikatese – ola ar biezpienu

Saimnieki atklāj, ka īpašu ēdienkarti sunim neveido. «Kad bija mazāks, centāmies dot it kā to labāko, Royal Canin barību, bet tagad esam atraduši audzētavu, kur iegādājamies šķirnei paredzētu ēdienu.» Šad tad Kūperam tiek kaut kas arī no saimnieku galda. Kā īpašu delikatesi dažreiz pasniedz olu ar biezpienu. «No tā arī spalva kļūst spīdīgāka!» stāsta Sabīne.

Ģimenes draugam garšo liellopu kauli un speciālie suņu našķi. «Veikalos var iegādāties kaltētas vistu kājas, liellopu plaušas, kas ir īpašie suņu gardumi. Tie ir arī veselīgi.» Nav ieteicams dot vistu kaulus, jo graužot tie pārāk sīki un smalki sadalās un var sunim iesprūst kaklā.

Izstādēs suņa svaru, vismaz pagaidām, nevērtē – tāpēc nav nepieciešams to kontrolēt. Šobrīd Kūpera svars ir jau 45 kilogrami.

Kurš kuram saimnieks?

Nereti var sastapt tādas suņu šķirnes, kurām raksturīgi atzīt tikai vienu saimnieku. Kūperam tā sākumā bija ģimenes vienīgā daiļā dzimuma pārstāve Sabīne, pēc tam Reinis, bet tagad ģimenes galva – Guntars. «Nav tā, ka pārējos viņš vispār neņemtu galvā. Vīru viņš vairāk klausa uz komandām, visticamāk, tāpēc, ka abi kopā gājuši dresūru.» Kūpers esot enerģisks, bet arī paklausīgs. Tā ir vēl viena īpašība, kas īpaši raksturīga šīs šķirnes pārstāvjiem – pakļaušanās dresūrai. Abi ar Guntaru izgājuši vienkāršākās apmācības suņu skolā, kur iemāca elementārākās komandas – sēdēt, blakus, nedrīkst. Mācībām mīlulis pielāgojies viegli.

Ģimene apgalvo, ka viņu draugs zina, kā jāuzvedas. «Kūpers zina, ka ārā ir viņa teritorija, kas jāsargā. Ja nāk svešie – rej, bet, tiklīdz pasakām, ka atnācējs ir draugs – nomierinās.» Saimnieki dodas pastaigās arī ārpus mājas teritorijas, un labās manieres Kūpers ir iemācījies. «Sākumā viņu interesēja katrs suns, kas gāja garām. Rēja, uzvilkās, bet tagad jau pieradis un nomierinājies.»

Sakodis Kūpers nevienu nav, ja nu vienīgi bērnībā – netīšām, spēlējoties, jo tad suņiem ir asi zobi, un nav liela māksla kādu aizķert. Salīdzinot ar iepriekšējiem diviem mīluļiem, melnais četrkājis bieži uzturas mājā, taču lielāko daļu laika tāpat pavada ārā.

Kopšana un veselība

Sava auguma dēļ vilku šķirnes suņi pieskaitāmi pie lielajiem, tāpēc likumsakarīgi, ka viena no raksturīgākajām kaitēm ir kaulu slimības. Arī Kaufmaņu pirmais suns Šerifs vecumdienās sirga ar šo slimību. «Viņam sāka deformēties un paralizēties pakaļkājas. Beigās viņš tās vilka līdzi,» ar skumjām atceras saimnieki.

Kūpers vēl ir ļoti jauns, un viņa veselība raizes nav sagādājusi. Pie veterināra ciemojušies vien obligāto pošu dēļ. «Pašā sākumā suns jāaizved uz klīniku, lai viņam ievada čipu, kas tagad ir obligāts. Pēc tam klīnikā esam bijuši divas reizes. Vienreiz uz atkārtoto, vispārīgo poti un otrreiz – pret trakumsērgu. Tās ir noteiktās vakcinācijas, kas jāveic reizi gadā un ko pārbauda arī sacensībās.» To, ka suņiem tagad ir čipi, saimnieki uzskata par normālu parādību. Suņu veselībai tas nekādā veidā nekaitē, un, ja suns pazūd, ir vieglāk atrast.

Kūpera īpatnība ir tā, ka viņš pieder pie garspalvainajiem šķirnes pārstāvjiem. Spalva ir melna, gara un krāšņa, taču Sabīne apgalvo, ka speciālus kopšanas līdzekļus mazgāšanai neizmanto. «Zooveikalā palūdzu šampūnu, kas paredzēts suņiem ar tumšu spalvu, bet tas arī viss. Spīdumam, kā jau iepriekš minēju, dažreiz dodam ēst olas ar biezpienu.» Vasarā četrkājainais draugs daudz laika pavada ārā, un saulē ap ausīm spalva kļūst nedaudz ruda. «Mazgājam viņu tikai pēc nepieciešamības. Sevišķi nelaimīgs par šo procedūru viņš ir pirms izstādēm,» stāsta saimniece.

Pēc pastaigām mežā Kūperam jāpalīdz tikt vaļā no bumbuļiem, kas saveļas uz ķepām. «Tā kā viņš ir garspalvis, arī starp ķepu spilventiņiem aug spalvas, un mežā tās saveļas. Mēs palīdzam tikt no tiem vaļā, jo staigājot tas traucē, spiežas ķepās, un tad viņš pats mēģina no tiem atbrīvoties.»

Ko suns spēj dot?

Sabīne nebaidās teikt, ka Kūpers viņiem ir kā trešais dēls. «Viņš ģimenē ienes mīļumu, viņš ir draugs.» Vai labākais draugs? «Pavisam noteikti,» noteic saimnieki. «Lai arī kāds tu nāktu mājās – priecīgs vai noskumis –

viņš vienmēr tevi gaidīs. Uzlēks uz vārtiņiem, smilkstēs.» Nevar noliegt, ka arī Kūperam ir noskaņojuma maiņas. «Gadās dienas, kad viņš staigā tāds sašļucis, bet tad nospriežam, ka dabūjis krāgā no kaimiņu dobermaņa,» nosmej Guntars.

Vecāki apgalvo, ka bērniem suns noteikti iemāca cieņu. Cieņu pret savu tuvāko, pret dzīvo radību. «Viņos aug sapratne, mīlestība, jo visi kopā uzaug jau no bērnu dienām. Mēs nekad neesam nožēlojuši to, ka mums ir suns. Arī blēņas ātri aizmirstam un piedodam.»

Sabīne stāsta, ka no rītiem ielaiž Kūperu mājā, pajautā: «Kur Reinis? Kur Nils?» un modinātājs vairs nav vajadzīgs. «Viņš zina, kura ir kura istaba. Izskrien cauri un uzmodina.» Tiesa, tāpat vien gultā Kūpers nelien.

Kūpers von Vasbergs

• Šķirne: garspalvainais vācu aitu suns

• Vecums: gads

• Svars: 45 kilogrami

• Mīļākais našķis: ola ar biezpienu

• Kucēna cena: 350 eiro

Šķirnes vēsture

• Vācu aitu suņi radušies 19. gadsimta beigās – 1892. gadā Vācijas pilsētā Hannoverē.

• Šķirni radījis kapteinis Makss Emils Frederiks fon Štefanics, krustojot vairākas aitu suņu šķirnes, veltot šim darbam gandrīz 35 gadus savas dzīves.

• 1899. gadā fon Štefanics dibināja pirmo «Vācu aitu suņu biedrību», kas īsā laikā ļāva šīs šķirnes pārstāvjiem izplatīties visā pasaulē.

• • laikā šie suņi attaisnoja titulu «cilvēka labākais draugs», aktīvi piedaloties specdienestu darbībā, un kara laikā darbojās kā lieliski ievainoto karavīru atradēji.

• Speciālisti šos suņus uzskata par vieniem no gudrākajiem dzīvniekiem pasaulē.

• Raksturīgākās rakstura iezīmes – ass prāts, disciplīnas spējas un paklausība. Arī šobrīd tie aktīvi pilda dienesta suņu funkciju visā pasaulē.

Padomi

• Kaufmaņi ir lielo suņu šķirņu piekritēji, tāpēc zina stāstīt, ka tiem, kuri sev grib iegādāties šādu draugu, jārēķinās ar to, ka nepieciešams daudz brīvā laika. «Tas ir svarīgi. Mēs ar Kūperu daudz kustamies, bet viņam vajadzētu vēl vairāk. Regulāri jāskrien vismaz pieci kilometri, lai nostiprinātu kājas un pareizi izveidotos kauli,» apgalvo Guntars. Līdz gada vecumam suņi nedrīkst pārpūlēties, taču, jo vecāki kļūst, jo vairāk jākustas. «Ziemā ņemam viņu līdzi slēpot, dzīvoties pa sniegu, braukt ar ragaviņām.»

• Tāpat jārēķinās, ka sunim nepieciešams daudz vietas. «Varbūt mazie var dzīvot dzīvokļos, nezinu, bet noteikti ne tādi kā Kūpers. Mazos es vakarā pie televizora varētu netīšām nospiest, bet Kūpers man būtu jāpabīda malā, lai pašam pietiek vietas,» nosmej Guntars.