Borneo – Pērtiķa gada cienīgākais maršruts

Latvijā jau 1. janvārī visi steidza cits citu apsveikt ar jauno, Ugunīgā Pērtiķa gadu. Tikai nekad nesakiet to ķīniešiem – viņi ar stingām sejām jūs uzklausīs, pieklājīgi norādot – jaunais gads sākas 8. februārī. Arī šogad no 8. februāra ķīnieši visā pasaulē svinēja jaunā, Pērtiķa gada iestāšanos.

Tālajā Dienvidaustrumāzijā – uz tās lielākās salas Borneo lielā ķīniešu kopiena sāks svinēt Jaungadu krāšņos ielu festivālos. Lielākā daļa bodīšu un ēstuvju būs slēgtas – jo ķīnieši taču svin! Turklāt Borneo pat nevajag izdomāt, kāds tad gada simbols izskatās un kādi ir tā tikumi: aizbrauc līdz tuvākajam nacionālajam parkam un paskaties pats!

Pa džungļu upi ar priekā tvīkstošu sirdi

Malaizijas Borneo ir viena no tām vietām pasaulē, kur pērtiķīšus var vērot brīvā dabā, ne vien zoodārzos. Izbrauciens pa džungļu upi tiek piedāvāts jebkurā tūrisma maršrutā: tērpti oranžās glābšanas vestītēs, tūristi tiek sasēdināti kuterīšos, un aidā, izbraucienā pa upi! Necaurredzamai mangrovju biezoknis upes krastos slēpj sevī putnu, ķirzaku un čūsku paradīzi. Bet ko nu tur rāpuļi – pievakarē upes krastos nāk mieloties ar mangrovju lapām Kalimantānas gardegunpērtiķi – tēviņi ar milzonīgiem snuķiem un vienmēr dzimumgatavībā esošiem locekļiem un piemīlīgās gardegunpērtiķu mātītes ar drusku uzrautiem degunteļiem un kādu kuslu sīci uz muguras. Tūristu laivas ieslīd kādā piekrastes krūmājā, un tad nu vien skan fotokameru klikšķi – pērtiķu maltītes ir ļoti fotopievilcīgas. Gardegunpērtiķus nav gadījies redzēt zoodārzos, līdzīgi kā slavenās koalas ēd tikai noteiktas šķirnes eikaliptu lapas, tā gardegunpērtiķi ēd tikai noteiktu mangrovju šķirņu lapas. Dzīvnieciņi arī ir labs piemērs vegānu diētas lietderīgai ietekmei uz dzīvnieku organismu – tie mielojas tikai ar augu izcelsmes produktiem, kas turklāt nesatur cukuru: augļi tiem aizliegti, jo cukuri noindē baktērijas, kas pērtiķīšu kuņģos atšķir indīgās lapas no ēdamajām.

Izbrauciens pa džungļu upi Borneo noslēdzas tumsā ar jāņtārpiņu gaismas simfoniju kokos – līdzīgi elektrisko lampiņu virtenēm nepievilcīgie kukainīši uzbur svētku noskaņojumu pēc piemīlības potes ar pērtiķīšu vērošanu pārņemtajiem tūristiem. Gardegunpērtiķīši ir viens no Borneo simboliem – katrs tūrists, pērkot suvenīrus, noteikti iegādāsies kādu nieku – vai nu mīksto spēļmantiņu pērtiķīša izskatā, vai magnētiņu, vai arī paņems bezmaksas kartīti ar dzīvnieciņa attēlu tūrisma informācijas centrā.

Borneo gardegunpērtiķu vērošana nav vienīgā ar šo sugu saistītā tūristu izklaide – šī sala ir slavena ar orangutanu rehabilitācijas centriem, kur dzīvnieciņi, kuriem brīvā dabā gadījusies kāda liga, vai arī māšu pamestie mazuļi tiek cilvēku aprūpēti, izaudzēti un atkal palaisti savvaļā. Orangutanu vērošana savvaļā gan nenotiek – lielie tēviņi ļoti rūpīgi un agresīvi sargā savu teritoriju, un tur nu cilvēku klātbūtne nav vēlama, ja vien tas nav speciāli apmācīts indivīds.

Mūžseno džungļu vilinājums

Zeme, kam vēji iet pāri – tādu romantisko nosaukumu Sabahas Borneo piešķīra angļu rakstniece Agnese Ņūtona Keita, un paši Borneo iedzīvotāji to labprāt citē. Lielie orkāni tiešām iet pāri Āzijas lielākajai salai, atduroties Filipīnās, kuras dabas stihijas skar postoši un baisi. Borneo toties lepojas ar to, ka šeit 150 tūkstošu gadu vecie lietusmeži ir dabas bagātību krātuve un īsta endēmisko (tikai šai vietai raksturīgo) augu un dzīvnieku paradīze.

Vēl viens Sabahas Borneo simbols ir Kinabalu kalns, kas lepni slejas netālu no Sabahas štata pilsētas Kota Kinabalu. Kinabalu kalna pakājē ir gan dabas parks, gan botāniskais dārzs, bet paša 4095 metrus augstā kalna apguvei ir izveidotas tūristu takas – nav jābūt alpīnistam, lai tiktu līdz tā virsotnei, jo kalns nav stāvs un sniegi tā augstākajā smailē ir reti. Tomēr netrenētam gājējam labāk būtu palikt pakājē, 800 orhideju sugu dabas parkā, vai peldēties karstajos pazemes avotos un ūdenskritumos džungļu upēs. Par peldi Kipungitas ūdenskritumā, piemēram, Kinabalu dabas parkā joprojām glabāju siltas atmiņas – pirmkārt, tas ir lielisks atspirdzinājums +30 grādu karstumā mitrajos tropos, otrkārt, krastā, tikai iemērcot pēdas ūdenī, var saņemt zivtiņpedikīru – dabisku un par baltu velti.

Ja nu ļoti gribas kur uzkāpt – tad var drusku pakāpties Kinabalu kalna pakājē un uzrāpties koku galotnē – ne jau fiziski, bet pa kāpnēm aptuveni 100 metrus, lai pastaigātos koku galotnēs un pavērotu džungļus no putna lidojuma augstuma.

Sabahas Borneo neviens tūrists nedodas uz lietusmežiem, ja viņa mērķos neietilpst redzēt raflēziju. Puķe ne puķe, augs ne augs, dzīvnieks ne dzīvnieks –vārdu sakot, pilnīgi nesaprotama dzīva būtne – augs, raflēzija pieder pie tiem dabas retumiem, kas noteikti jāredz. Literatūrā raflēzija aprakstīta kā pasaulē lielākā puķe, taču tā ir pēc būtības parazītaugs, kas mājo uz noteiktu liānu saknēm. Par tās dzīvnieka īpašībām liecina barošanās veids – izplatot pūstošas gaļas smaku, tā pievilina mušas, kas, ielīpot tās nosacītā kuņģa sulā, pabaro šo dzīvnieku. Raflēzijas tiešām ir lielas – var sasniegt pat 1 metra diametru. Raflēzija arī ir viens no Borneo simboliem, un tās unikalitāte ir arī faktā, ka puķe nav kultivējama – augs un ziedēs tikai tur, kur pati gribēs, turklāt tikai 4 dienas, tāpēc tā ir izcila veiksme, ja gadās redzēt raflēziju pilnā plaukumā.

Bijušie skalpu mednieki un civilizācija

Borneo jeb Kalimantāna ir vienīgā sala pasaulē, kurā atrodas triju valstu teritorijas – Malaizijas Borneo jeb divi tās štati – Sabaha un Saravaka, Bruneja un Indonēzija. Sabahas un Saravakas štatus no «īstās Malaizijas» šķir 2 stundu lidojums pāri Dienvidķīnas jūrai, savukārt vieno juridiskas un finansiālas saistības. Šobrīd arī šiem bagātajiem Malaizijas Borneo štatiem neklājas viegli, jo naftas, kuru šeit iegūst, cena pasaulē krīt, savukārt benzīna cena valstī tiek paaugstināta. Taču, kā citas Dienvidaustrumāzijas metropoles, arī Sabahas štata lielākā pilsēta Kota Kinabalu ir mūsdienīga un nebūt ne trūcīga pilsēta. Tās ielās redzams īsts Dienvidaustrumāzijas tautu kokteilis – malajieši, ķīnieši, korejieši, filipīnieši, vjetnamieši utt., bet tas nav uzbāzīgs vai kaitinošs: eksotisks, jā, bet ko tad gaidījāt? Kādam arī Centrāltirgus Rīgā šķitīs eksotisks, bet Kota Kinabalu «centrāltirgus» liek izbrīnā ieplest acis jūras velšu un tropu augļu cienītājiem.

Tūristiem tiek piedāvātas ļoti laba līmeņa viesnīcas – atbilstošas nosaukto «zvaigžņu» līmenim. Un pludmales!!! Baltās smiltiņas +32 siltas jūras krastā... o, jā! Ja daivojat vai snorkelējat, tad varat būt drošs, ka esat nirēju paradīzes teritorijā… Ja ne, labi, sēdiet laiviņā pie kādas saliņas krastiem un iemetiet ūdenī no viesnīcas līdzpaņemto maizīti ūdenī – jums uzpeldēs tāda «zivju zupa», ka acis žilbs.

Ja nepatīk dīkās atpūtas jaukumi, var doties iepazīt salas iezemiešu kultūru, protams, ne jau džungļos (lai gan tur esot arī civilizācijas neskartas ciltis), bet brīvdabas muzejā. Tur jums parādīs, kā vietējie skalpu mednieki (ne jau īstie) dejo savas ugunīgās dejas ar bambusa nūjām, šauj mērķī, iekur ugunskuru ar akmens laikmeta metodi, darina krellītes un zīmē tetovējumus ar hennu. Borneo iezemieši pēc izcelsmes ir polinēzieši (īstu indiāņu gan tur gandrīz vairs nav), un viņu tradīcijas ir austrāliešu aborigēniem un Jaunzēlandes maoriem rada. Taču cilvēkam, kas pie pēdējiem nav viesojies, Borneo iezemiešu krāšņās galvas rotas un rituāli ir pietiekams apliecinājums seno tradīciju krāšņumam. Kas ar to skalpu griešanu, jūs vaicāsiet? Skalpu medīšana tika piekopta līdz pagājušā gadsimta vidum, un tā saistās ar vienu no vīriešu iniciācijas rituāliem – proti, tikai tas, kurš noslaktējis cīņā cilts pretinieku un atnes mīļotajai skalpu, var tikt uzskatīts par godājamu līgavaini un vīru. Britu kolonizācijas rezultātā salas vietējo iedzīvotāju vidū skalpu medīšanas tradīcija tika izskausta. Par to, ka katrs kārtīgs iezemietis ir gatavs aizstāvēt dzimto ciemu, brīvdabas muzejā liecina trūcīgās drānās tērpto vīru kaujas brēciens pie pašas auss pirmajam viesim, kas sper kāju pār viņu improvizētā ciemata robežu.

Lieliski ēst!

Jau lidmašīnā no Malaizijas galvaspilsētas Kualalumpuras uz Kota Kinabalu sastaptais ķīniešu jauneklis, kas uzsāk sarunu ar mūsu grupu, dod pirmo gastronomisko ieteikumu, kas liek garšas kārpiņām kņudēt – nomēģiniet tīģergarneles, tās šeit ir vislabākās pasaulē! O, jā, ķīniešu restorānā pasniegtās tīģergarneles saldskābajā mērcē tiešām liek siekalām vēl tagad saskriet mutē. Zivju cienītājiem Borneo arī ir kur izvērsties!

Jau pieminētais tautu kokteilis Kota Kinabalu neliks vilties nevienas virtuves cienītājam – ja gribat malajiešu virtuvi – lūdzu, gribat japāņu suši – lūdzu, korejiešu grilgaļu – lūdzu, gribat Borneo iezemiešu svaigos kāpurus – lūdzu! Nē, paldies, pēdējos labāk nevajag – ir, protams, drosmīgie, kas pēc rīsu šņabja glāzītes ir spējīgi dzīvam kāpuram nokost galvu, to izspļaut un vēl lunkano ķermeni norīt, bet neiesaku. Ja nu vienīgi sociālajos tīklos palepoties – redz, ko es varu!

Mājas lasītājiem arī piederētos kāda tīģergarneļu pagatavošanas recepte, bet, ja negribas neko gatavot pašam, tad lūdzu – uz Borneo, tur vietējos krogos un restorānos par 10 eiro var itin gardi izēsties.

MALAIZIJAS BORNEO

• Ceļojums ar lidmašīnu:

Rīga–Stambula–Kualumpura un atpakaļ: Turkish Airlines Kualalumpura–Kota Kinabalu–Kualalumpura: Malindo Air

• Valūta: Malaizijas ringits 1 EUR = 4,5 Malaizijas ringiti

• Maltīte restorānā – ap 10 EUR