\\Māja

Anita Strapcāne. Savas laimes baterijas ir jāuzlādē pašam

 
DARBS IR SIRDSLIETA. Visu savu profesionālo mūžu Anita Strapcāne ir pavadījusi divās darbavietās – skolā un kultūras namā. «Es mīlu to, ko daru, un nepiekrītu uzskatam, ka darbavieta jāmaina ik pēc 7 vai 10 gadiem. Ja cilvēkam patīk savs darbs un padodas tas, ko dara, kāpēc tas būtu jāmaina?» ©Dace Teilāne

«Es esmu bagāta! Jūtos enerģiska un arī jauna, kaut pasē gadu skaitlis jau krietni liels, taču tas neatbilst īstenībai, jo cilvēkam nav jādzīvo pēc tā, kas rakstīts dokumentos, bet gan pēc tā, kā jūtas sirdī,» dzirksteļojot stāsta balveniete Anita Strapcāne, kura pērnā gada izskaņā piedalījās ikgadējā konkursā Vecmāmiņa 2015 un kļuva par uzvarētāju.

25 dzīves gadus viņa bijusi skolotāja, bet tagad desmit gadus ir Balvu kultūras un atpūtas centra direktore. Ik dienu viņa pavada darba skrējienā un atzīst, ka kolektīvs viņai kļuvis par otro ģimeni un darbs ir sirdslieta, tāpēc rīti iesākas ar smaidu.

Nav liela, bet stipra

Anita dzimusi laukos – Viļakas novada Šķilbēnos – un pirmos 20 mūža gadus augusi tur. 1978. gadā absolvējusi Rekavas vidusskolu, to pašu, kuru absolvējis arī viņas vīrs. Pēc tam pārcēlusies uz dzīvi Balvos.

Ar vīru Robertu Anita ir precējusies 35 gadus, un ģimenē izaudzis dēls Sandis, kurš pavisam nesen kļuvis par tēvu Anitas mazmeitiņai Odrijai. Odrijai ir arī brālis Artūrs, kurš ģimenē ienācis kopā ar Sanda sievu Karīnu. Visa ģimene nāk «no viena gala», jo dēls apprecējis vietējo meiteni – vienu no Anitas skolniecēm.

Anita sevi uzskata par pilsētnieci, tomēr nenoliedz, ka sirdī viņai atgriezušies lauki. «Piecus kilometrus no pilsētas mums iekopta sava zaļā teritorija, kur dzīvojam no maija līdz oktobrim ar visu garderobi un sadzīvi. Ja pirms 10 gadiem kāds teiktu, ka būs jāravē puķes un jāiekopj dārzs, es sacītu «tas ar mani nenotiks». Tagad gan sāku atkal apjaust, ka esmu vienkārša lauku meitene, un esmu priecīga, ka man šāds stūrītis pieder,» stāsta Anita.

Vīrs ir līdzās ik uz soļa, jo kopā abi ir ne vien mājās, bet arī darbā – kultūras centrā Roberts strādā par saimniecisko direktoru. Anita atzīst, ka visu laiku ir skrējienā kā vāvere ritenī. Vīrs esot lēnāks, apdomīgāks, bet izdarīgs. «Man ir idejas, un viņš to visu parasti risina. Mums ir tas gadījums, kad pretpoli pievelkas. Abi viens otram pielāgojamies. Vīrs varbūt nepamana manas ārējās izmaiņas un neko nepasaka, bet es to neņemu ļaunā, taču viņš mani atbalsta, viņš ir ļoti labs.» Konkursa laikā vīrs vedis viņu uz pasākumiem Rīgā un pats bijis līdzās vairākos uzdevumos.

Gadiem ejot, noplok kaislības, kuras pāru starpā ir valdījušas jaunībā, taču Anita nedomā, ka tas ir kas traģisks. «Varbūt nemaz nav jābūt tai dzirkstelei 50 gados? Šajā vecumā tomēr paliec par solīdu sievieti, proti uzvesties, proti uzsmaidīt vīram un iet viņam zem rokas, tātad viņš tev patīk, viņš tev simpatizē, un tas otrs nedrīkst nepatikt. Pēc tik daudziem kopīgi pavadītiem gadiem ir cieņa, patiesums, atbalsts, un savs vīrietis ir jāmīl, jo mīlestība dod enerģiju, tā dod lidojumu!»

Viņas ģimene nav liela, un arī dēls ir pieņēmis abu vecāku darba ritmu, turklāt nav domstarpību par to, ka svētkos jāstrādā. «Mums viss ir saskaņots, ģimene nāk man līdzi gan uz pasākumiem, gan palīdz darbos, ja nepieciešams. Nezinu, kā būtu, ja mēs būtu kuplākā skaitā.»

Dalība atnāca pa jokam

Piedalīties vecmāmiņu konkursā Anitu uzaicināja organizatore Elita Drāke, kura vairākus gadus bija žūrijas locekle Balvu konkursā Pa modes pakāpieniem. Tad arī abas satikušās. Par konkursu Anita bija dzirdējusi, taču sākumā tajā piedalīties nevarēja, jo vēl nebija vecmāmiņa. «Šogad konkursā Balvos satikāmies atkal, un es Elitai pa jokam saku: «Nu, klau, es tagad esmu vecmāmiņa!» Viņa nolika anketu uz galda un teica: «Aizpildi, piedalīsies»,» atceras Anita. «Pa nakti es vēl nolēmu padomāt, taču nākamajā dienā piekritu. Konkursā gribēju izzināt nianses, jo vēlos ko līdzīgu noorganizēt Balvos.»

Draudzenes nemeklē

Vairāku nedēļu garumā konkursa dalībnieces satikās dažādās Latvijas vietās, lai veiktu organizatoru sagatavotos uzdevumus un parādītu savas prasmes. Anita atminas, ka pirmajā reizē devušās uz Krusta kalnu Ķegumā un Likteņdārzu Koknesē, kur viņu komanda stādīja pīlādzi. «Kā pasākumu organizatore es galvā domāju – ja tur ir tusiņš un līdzi jāņem ģimenes, tad kā tas būs, ja neviens par mums tur nepiedomā? Un man sagribējās pašai kaut ko izdomāt, ko saskaņoju arī ar Elitu. Paņēmu līdzi akordeonu, uztaisīju īpašās konfektes Vecmāmiņa 2015, vadīju rotaļas, liku iesiet vēlējumus. Protams, sāku domāt, vai tikai es neizlecu par daudz, un tad vecmāmiņām teicu: «Mīļās vecmāmiņas, es negribu izcelties, es gribu to izmēģināt sevis dēļ.» Notikums kalpojis par grūdienu arī pārējām dalībniecēm, un nākamajās tikšanās reizēs kļuvis interesantāk, jo katra vecmāmiņa sākusi organizēt izklaides.

Konkursa organizatore Elita Drāke stāsta, ka brauciens uz Likteņdārzu ir tradīcija. «Kociņa iestādīšana Likteņdārzā ir kā rituāls, kura laikā mēs veltām lūgšanu visām Latvijas vecmāmiņām. Domājam par savām ģimenēm un bērniem,» skaidro Elita.

Gaisotne starp dalībniecēm bijusi draudzīga, un visas sadzīvojušas labi. Anita stāsta, ka nemeklē sev jaunas draudzenes. «Es neesmu tā, kas skrien pie cilvēkiem un uzreiz sāk komunicēt. Man vajag tā no attāluma, un šeit es biju neitrāla. Man bija agri jāceļas, lai nokļūtu noteiktajās vietās, un arī, braucot atpakaļ, man viss bija jādara laikus, nebija laika palikt un parunāties.» Tomēr nekādu domstarpību neesot bijis un radušās arī jaunas draudzības.

Par uzdevumu nav jāuztraucas, tas jāpilda

Konkurss norisinājās trīs mēnešus, un 12 nedēļu laikā dalībniecēm bija jāpilda uzdevumi un jāapmeklē nodarbības. Anita atklāj, ka viņai pirmo reizi nācies mācīties defilē, ko pasnieguši izcili pedagogi – Viola AbramovaMailīte un Rolands Šteinbergs. «Ja ir kāds uzdevums, par to nav jāuztraucas, tas ir jāpilda, jāapgūst vajadzīgās iemaņas, jāmeklē materiāli. Uztraukšanās nepalīdz to paveikt,» saka uzņēmīgā sieviete.

Brīdis, kurš konkursa laikā visvairāk licis Anitai domāt, bija nedēļā, kad vajadzēja doties uz garīgās atveseļošanās centru Zvannieki. «Tikšanās mani mulsināja, jo ilgi domāju, kā es jutīšos, satiekoties ar bērniem, kuriem var būt attīstības traucējumi, jo ikdienā man saskarsmes ar tādiem nav. Taču man paveicās arī šajā braucienā, un, dodoties mājup, sajūtas bija jaukas.» Vizītes mērķis bija pavadīt dienu ar bērniem un sagatavot priekšnesumu. No rīta nevis sievietes izvēlējās bērnus, ar kuriem kopā darbosies, bet gan bērni izvēlējās vecmāmiņas. «Pie manis nostājās talantīga, gudra, fantastiska, visu protoša un visu varoša meitene – Džeida. Mēs ar viņu sadraudzējāmies, tomēr vēl neesam satikušās atkārtoti,» apgalvo Anita.

Vecmāmiņu kolektīvs decembrī devās ciemos pie jauniegūtajiem draugiem uz Zvanniekiem un Džeida ar Anitu satikās atkal.

Sevi nevar sakopt trīs mēnešos

Anita savā vecumā ir labā fiziskā formā un neslēpj, ka domā gan par uzturu, gan par fiziskajām aktivitātēm. Viņa ik rītu vingro, no maija līdz oktobrim peld, ja ne katru, tad katru otro dienu gan. Ziemā iecienījusi iešanu pirtī un pēc tam vārtīšanos sniegā vai līšanu āliņģī.

«Par ēšanas paradumiem domāju jau 15 gadus,» atklāj Anita. Gadu laikā ir pierasts pie režīma un vairs neesot problēmu to ievērot. Svētku dienās visgrūtāk esot atturēties no saldumiem. «Gaļu uzturā lietoju maz, tikai vistas, taču, ja man ciemos piedāvā, piemēram, kotleti, es to apēdu un, ja dažreiz sanāk uzkrāt kādu lieku kilogramu, ātri vien uzmeklēju kādu iepriekš izmantotu metodi un atgūstu formu,» saka Anita. Ikdienā viņa ēšanas paradumus koriģē atbilstoši mēness fāžu stāvoklim – dilstošā mēnesī var sākt tievēt, tad organismā neuzkrājas liekās vielas, un var atļauties apēst ko vairāk, jo, visticamāk, cilvēks neuzbarosies. Turpretī jaunā mēnesī sākt tievēt neesot jēgas – ķermenī nekas nemainīsies. Šī arī esot vienīgā diēta, kuru Anita ievēro.

Gadu gaitā izmēģinātas dažādas metodes, piemēram, ēst piecas reizes dienā vai neēst vakaros. «Visu varu izturēt, taču, ja man tas nepalīdz un nedod rezultātus, visu atmetu. Katram savs!» saka vecmāmiņa.

Būt par vecmāmiņu ir iespēja

Apgalvojumam, ka vecmāmiņa ir sieviete, kas sēž pie pavarda un ada, Anita nepiekrīt. «Es nemaz neprotu adīt,» viņa nosmej un piebilst, «es esmu traka sieviete, kura vienmēr ir kustībā. Man mazbērni ir Rīgā, tāpēc nevaru tik bieži viņus satikt, taču, ja viņi būtu šeit, viņiem noteikti būtu aukle, jo es strādātu. Es neatstātu darbu tā dēļ.»

Vecmāmiņa, pēc Anitas domām, ir sieviete, aiz kuras sāk veidoties otrā paaudze, sieviete, kuras bērni kļūst par vecākiem, un tieši tas esot lielākais piedzīvojums – redzēt, kā mainās pašas bērni, kā parādās vecākiem raksturīgās īpašības. Ne vārda par sēdēšanu mājās vai sildīšanos vilnas zeķēs. «Man būt par vecmāmiņu ir gods. Tas ir gandarījums, prieks un liels laimes klēpis. Es esmu svētku vecmāmiņa, kura nenāk ciemos katru dienu, un mans uzdevums ir meklēt iespēju satikties, iespēju aizbraukt ciemos, domāt par satikšanos, un ikreiz to daru ar milzīgu prieku.» Anita stāsta, ka katra tikšanās ar mazbērniem ir kā īpašs notikums, kuru viņa ļoti gaida, «Pavadot laiku ar mazajiem es uzlādējos ar milzīgu enerģiju, un tās man pietiek līdz nākamajai reizei.»

Kopā pulcē arī vecvecāki

Anita atceras tikai vienu no savām vecmāmiņām – Helēnu. Viņa bijusi mazs, apaļš tantuks, kas kopā ar vectēvu Jāni vienmēr pulcējusi sev apkārt ģimeni Lieldienās un Jāņos. No četriem vecmammas bērniem vēl tikai viens – krustmāte – ir šaisaulē. «Vecvecāki prata mūs visus pulcināt. Lieldienas pie viņiem visvairāk asociējas ar šūpolēm pagalmā un vecajā siena šķūnī un koferiem, pilniem ar Lieldienu olām tā, lai pietiek visiem,» atmiņās kavējas Anita. Vasaras saulgriežu svinības notikušas vairākas dienas. «Lija lietus vai spīdēja saule, vecvecākiem vienmēr bija ugunskurs, vecmammas sietais siers, pieaugušajiem – alus muciņa. Bijām vesels pulks bērnu un Jāņu nakti pavadījām, lēkājot pāri liesmām un dziedot dziesmas. Svinējām tradicionāli, taču sirsnīgi.» Otrā rītā, ja bija atbilstoši laika apstākļi, bērni dieguši uz tuvējo upīti peldēties un tikai uz vakarpusi devušies mājās.

Iespējams, ka tieši no vecvecākiem viņas mammai un arī viņai pašai ir pieradums svinēt svētkus ar vērienu. Anitas ģimenē tās ir visas jubilejas, jo Ziemassvētkus vai Jaungada nakti parasti pavada darbā. «Man svētku izjūtu dod tas, ka cilvēki pēc tam pastāsta, cik foršs bijis pasākums, kā visiem paticis un ka ieguldītais darbs ir novērtēts. Parunāties ar ģimeni es varu jebkurā citā dienā, un viņi to ir pieņēmuši, tāpēc uz daudziem pasākumiem dodamies kopā.»

Vērtē cilvēcīgumu

Konkursa laikā žūrijas komandu veidoja vairāki desmiti cilvēku, katrā uzdevumā vērtētāji mainījās. Žūrijā bija dejotāja Viola AbramovaMailīte ar vīru, stilists Aleksandrs Pavlovs ar sievu, salsas pasniedzējs Rolands Šteinbergs un citi. Viena no konkursa organizatorēm – Elita Drāke – būt par vērtētāju atteicās mēnesi pirms fināla: «Mēs ar vecmāmiņām kļūstam par draudzenēm, un, lai vērtējums būtu objektīvs, no žūrijas komandas izstājos.»

Taujāta par šā gada uzvarētāju, Elita stāsta, ka spilgtākā Anitas īpašība bija cilvēciskums un sirds siltums. «Viņa vienmēr pretī nāca ar smaidu un strādāja ar simtprocentīgu atdevi jau no pirmās dienas,» teic organizatore. Anitai vienmēr bijušas jaunas idejas aktivitātēm, un dažas no tām Elita plāno attīstīt nākamajos konkursos.

Savus favorītus žūrija izvēlējās katrā nodarbībā. Trīs mēnešu laikā iegūtais punktu skaits bija noteicošais faktors titulu sadalē, tomēr pirms noslēguma pasākuma nekas vēl nebija izlemts. Finālā vecmāmiņu uzdevums bija talanta un vizītkartes prezentēšana, kuru vērtēja 18 komisijas locekļi.

Gaišākās atmiņas par konkursu Elitai saistās ar sava sapņa piepildījumu. «Šogad pirmo reizi ar vecmāmiņām devāmies uz Rendu, kur notika kārtējā mājasdarba prezentēšana – dalībnieču uzdevums bija tautas tērpu sagatavošana, pastāstot par tiem caur tradīcijām, dziesmām un četrrindēm. Sapulcēt vienkopus lielu skaitu cilvēku, kuri būtu ģērbušies tautas tērpos, man bija sapnis, un šādā izskatā uz saietu ieradās vairāk nekā simts apmeklētāju – dalībnieces, žūrija, deju kolektīvi, pasākuma vadītāji. Šo tradīciju noteikti turpināšu arī nākamajos gados,» stāsta Elita.

Pieteikšanās konkursam Vecmāmiņa 2016 sākās jau 6. janvārī.

Skaistai ir jābūt sevis dēļ

Saviem mazbērniem enerģiskā vecmāmiņa Anita grib iemācīt redzēt pozitīvo, saskatīt labo ikkatrā lietā, ar dzirksti acīs raudzīties uz jaunām iespējām. «Vēlos, lai mani mazbērni iedegas par saviem mērķiem.» Tāpat centīsies atvasēm iemācīt cieņu pret otru cilvēku, jo ar negatīvismu dzīvē neko nesasniegsi. «Dāsnums, labestība, prieks – tās ir īpašības, kuras cilvēks nekad nedrīkst pazaudēt,» apgalvo Anita.

Jauno gadu vairākums cilvēku sāk ar apņemšanos, un šajā sakarā Anita sievietēm novēl – saprast, ko nozīmē vārds sieviete. «Novēlu apzināties tās svētākās īpašības un sevi mīlēt, domāt par sevi. Ja neesi laimīga, nu aizdomājies, kāpēc, kur ir tas iemesls? Nevar salikt rokas klēpī un gaidīt, pašam ir jāmeklē savi apstākļi, pašam sevi jāīsteno. Ja nemāk – jāmācās, jo iespēju ir daudz.» Jau vairākus gadus Anitas moto ir: «Savas laimes baterijas ir jāuzlādē pašam.»

Anita apgalvo, ka, lai mainītu sevi ārēji, no sākuma viss ir jāsakārto galvā. «Ir jāapsēžas un jāpadomā, ko īsti gribi mainīt. Ja sieviete vēlas kļūt slaidāka un skaistāka un viņai jau ir vīrs un bērni, tad, visticamāk, viņa grib kļūt skaista pati priekš sevis. Ja ir motīvs – sev, tad viss galvā saveidojas pats, un, ja pēc mēneša tās pārvērtības jūt, tas iepatīkas! Sieviete saprot – bet es taču tagad jūtos labāk,» uzskata Anita un piebilst, ka viņai liels palīgs ir ticība Dievam, «jau desmit gadus ik rītu es runāju ar Dievu.»

ANITAS STRAPCĀNES pieturzīmes

• Dzimusi: 1960. gada 1. augustā

• Vecums: 55

• Izglītība: bakalaura grāds Liepājas universitātē (tolaik Liepājas Pedagoģiskais institūts), pedagoģijas un sociālā darba programmā, pamatskolas skolotājs; bakalaura grāds Latvijas Universitātē, Ģeogrāfijas fakultātē, dabaszinību skolotājs; maģistra grāds Daugavpils universitātē, iestāžu vadība; Rīgas Pedagoģiskā skola

• 25 gadus Balvu pamatskolas sporta, mūzikas, pamatskolas skolotāja

• 10 gadus Balvu kultūras un atpūtas centra direktore

• Precējusies, ir mazmeita