Simtiem cilvēku, ieraugot Sibīrijas haskija šķirnes kucēnu, teic: skaists, es tādu gribu! Un tikai retajiem veselais saprāts ņem virsroku, meklējot atbildes uz jautājumu: ko varēšu sunim dot, kā rūpēties par viņu, lai būtu laimīgs, kad pāraugs kucēna vecumu un kļūs pieaudzis.
Normālam cilvēkam nostrādā stop funkcija smadzenēs: visi esam aizņemti darbos, mācībās, kursos, ceļojumos, bet haskijam aizņemti saimnieki nav vajadzīgi! Haskijs nav viegli audzināms, raksturs un brīvības alkas ņems virsroku, suns muks no mājām, klaiņos. Cilvēki vaino šķirni, bet haskijam ir jādod darbs – fizisks un ilgstošs. Haskijs ir brīvais vēja bērns, viņa sirds un prāts ilgojas pēc sniega plašumiem un mūžīgā skrējiena pakaļ nezināmajam – tikai uz priekšu, nedaudz pagulēt, apēst gaļas strēmeli un atkal ceļā. Šo dabas doto brīvību paaudzēs neizskaust, lai kā cilvēks censtos. Dzimuši brīvībai... Viņiem nevajag saimnieku, bet cilvēku – bara locekli, vadoni, kuram jāiekaro sava vieta patiesībā vilku barā. Haskiju mode nedaudz pabalējusi, taču šķirnes ražotājiem vienalga – tik jaunus un jaunus metienus piedāvā, nesatraucoties, ka saimnieki, netiekot galā ar audzināšanu, suņus ķēdēs tur. Patversmēs haskiji arī ir bieži viesi, lielākoties tiem pakaļ nenāk. Par Sibīrijas haskija pusaugu suņmeitēna adopciju varat domāt tikai pēc tam, kad esat izpētījis savu plānotāju un liekot lietā veselo saprātu: vai būsiet gatavi ziedot mūža daļu sunim, kurš ir brīvs gan prātā, gan dvēselē, gan uzvedībā. Tukuma patversme: 26885916.