«Pirmā ģimene man ir vīrs, divi bērni, kaķis un suns, bet otrā – teātris. Tas ir Daugavpils teātra fenomens, ka mēs cits par citu rūpējamies tā, kā tas notiek ģimenē. Viens par otru gandrīz visu zinām, nakts laikā esam gatavi izpalīdzēt. Par to mūs var apskaust Rīgas teātri. Tie, kas pie mums atbrauc kā viesmākslinieki, brīnās par mūsu ciešumu. Tādi esam – ļoti tuvi,» stāsta Daugavpils teātra aktrise Kristīne Veinšteina. Viņa Daugavpilī spēlē jau kopš 1999. gada un ir pārdzīvojusi laiku, kad teātrim klājās grūti, bet tagad piedzīvo tā atdzimšanu.
Kristīne nāk no Pļaviņām, kur pašlaik dzīvo viņas vecāki. Bērnībā viņa daudz lasījusi grāmatas, klausījusies plates un spēlējusies ar lellēm. «Visas Brīnumzeme sērijas grāmatas jau praktiski no galvas zināju. Patika spēlēties ar igauņu ražotajām izgriežamajām lellēm, jo tādējādi varēju izpausties. Teātra mākslai vairāk pievērsos tikai vidusskolas pēdējā klasē, kad mūsu vietējā teātra vadītāja Aija Avena uzaicināja mani spēlēt izrādē Par purna tiesu,» atceras māksliniece. Pēc pusotra gada darbības vietējā amatieru teātrī aktrise izlēma studēt režiju, bet tajā gadā uzņemšanas uz šo kursu nebija. «Nolēmu negaidīt. Domāju, ja man patīk literatūra, kultūras vēsture un tamlīdzīgi, tad iešu par skolotāju. Iestājos Latvijas Universitātē, bet vēlāk pārgāju uz Daugavpili. Tur mani satika Valentīns Maculevičs un uzaicināja uz teātra studiju. Divus gadus viņš un Jurijs Losevs, aktieris un pedagogs Daugavpils teātrī, bija mūsu vadītāji. Pēdējos divus gadus mūs pārņēma Anna Eižvertiņa. Pēc absolvēšanas sākās mana karjera.»
Teātra tēli ikdienā
Aktrise stāsta, ka no mammas aizguvusi vēlmi organizēt, kas izpaužas arī darbā. «Darbojos, kur vien man sanāk un atļauj. Prieks, ka arī kolēģi to novērtē. Esmu Daugavpils teātra darbinieku arodbiedrības priekšsēdētāja, un tur esam neliela grupa cilvēku, kas plāno un organizē dažādus pasākumus. Šie darbi man sniedz lielu prieku.» Kristīne saka, ka viņas mamma ir tāda pati – māk saturēt ģimeni kopā. «Ceru, ka es būšu tā, kas varēs turpināt un kopt viņas devumu. Mamma ir stingra un mērķtiecīga. Daudz ko reizē darot, ir nepieciešams milzīgs spēks. Dažreiz brīnos, no kurienes tas manī rodas. Laikam no mammas – viņa vienmēr ir gatava doties uz priekšu, darīt un sasniegt,» lepojas aktrise. Savukārt no tēta Kristīne mantojusi mākslinieciskumu: «Viņš skaisti zīmē, ir kompānijas dvēsele – zina anekdotes.»
Teātris prasa lielu atdevi, un ne vienmēr emocijas var atstāt skatuvei, dažreiz tēlus nākas nest arī uz mājām. «Pēc mēģinājumu beigām domāju par to, kā mans tēls varētu runāt, kā uzvesties. Tad arī mājās sākas mēģināšana. Bet līdzko darbs nodots, tas aizmirstas. Izrādēs jau viss ir atstrādāts. Tad jārada nākamais tēls, kas ir tikai procesā,» spriež Kristīne un saka, ka ģimene nekad nav sūdzējusies par to, ka viņa mainītos spēlēto lomu ieteikmē. «Cenšos caur sevi nelaist pārāk daudz, bet vairāk skatīties no malas. Kādu nedēļu pirms pirmizrādes tēlu rūpīgi audzinu, bet pirmizrādē tas piedzimst un viss. Ģimene nav aizrādījusi par to, ka tēla ietekmē mainītos es pati.»
Smieklīgas situācijas ikdienā rodas, aizgūstot dažādus izteicienus no izrādēm, kurus visi savējie zina. «Piemēram, izrādē Svešie svētki Agneses Rutkēvičas lugā Paulas Pļavnieces režijā es tēloju jaunu meiteni, kas brauc ciemos pie vīra radiem un uztraukumā mazliet ierauj. Tad pa ceļam notiek spraigas diskusijas gan ar šoferi, gan citiem braucējiem. Reizēm, kad ar vīru kur braucam, es izmantoju frāzes no šīs izrādes, un mēs varam kopā pasmieties. Bet cenšos tēlus nenest mājās pie ģimenes, tie lai paliek tur – uz skatuves,» ar smaidu stāsta aktrise. Gan vīrs, gan bērni atbalsta viņu un apmeklē visas izrādes, tāpēc Kristīne priecājas. «Viņi saprot, ka bez teātra es nevarētu. Lai arī darbs man prasa ārkārtīgi daudz laika, es to izbaudu. Bērni saprot, ka, ja mēģinu dziesmu vai tekstu izrādei, tas jārespektē. Uzliek austiņas, dara savas lietas, kamēr es mājās mācos.»
Ģimene svarīgākā
«Mums patīk bieži doties izbraucienos. Nupat atgriezāmies no Slovākijas, kur bijām kalnos Visoki tatri. Dažreiz kādas jubilejas vai citu svētku sakarā dodamies kaut tepat uz Latgales zooloģisko dārzu. Tas ir forši –doties ar ģimeni izbraucienos vai kopā uz kādu pasākumu. Piemēram, zooloģiskajā dārzā skaitām, cik tur ir kukaiņu vai cik degunradzim nagu. Bērniem tas patīk. Arī uz Zili brīnumi pasākumiem bieži braucam un tad pētām, kas atšķiras Rīgā, Daugavpilī un, piemēram, Cēsīs.» Māksliniece uzskata, ka ceļojumi ir labvēlīgi ģimenei, jo «tur varam būt kopā. Un apstākļi ir citādāki – vecākiem nav darba, bērniem nav skolas. Vakaros uzspēlējam spēles, vairāk parunājamies. Bet svešās zemes iemāca to, cik forši ir mājās. Nav mums Daugavpilī ne kalnu, ne jūras vai okeāna, bet mēs visi ilgojamies pēc šīs vietas, jo tā mums ir sirdij tuva.»
Aktrisei ir divi bērni – Artis, kurš nupat pabeidzis pirmo klasi, un Elīna, kura šogad ies jau sestajā. «Meitiņa ir māksliniece, sapņotāja – spēlē klavieres, zīmē, patīk mācīties angļu valodu. Ar draudzenēm ikdienā viņa sarunājas gandrīz tikai angliski. No vienas puses, tas mani priecē, bet no otras – gribētos, lai vairāk pievēršas arī latviešu valodai. Dēls ir klusais meistarotājs. No rīta līdz vakaram viņš var nodarboties ar lego būvēšanu,» ar bērniem lepojas māmiņa un pastāsta, ka apkārt ir daudz krieviski runājošu cilvēku, kādēļ bērni līdztekus latviešu un angļu valodai apguvuši arī to. «Krievu valodu bērniem iemāca iela, draugi un kaimiņi. Man par to nav jāsatraucas. Par to priecājos, jo uzskatu, ka dzīvot blakus tik lielai valstij un nezināt viņu valodu ir neiedomājami. Cilvēku valodas dara bagātāku.»
Divu bērnu mamma par nozīmīgu uzskata bērniem iemācīt novērtēt apkārtējos cilvēkus un vidi, kurā tie aug. «Mums pie trepēm ir tāda kā slavas aleja, kur esmu salikusi bērnu veikumu, lai viņi zina un apzinās to, ka katrs panākums prasa arī attiecīgas pūles.»
Māja, kur atgriezties
Ģimene pāris gadus dzīvo privātmājā, bet pirms tam dzīvesvieta bijusi Daugavpils centrā dzīvoklī. Šobrīd ēka vēl ir tapšanas stadijā, bet aktrise ir apņēmības pilna paralēli citiem pienākumiem sakopt gan māju, gan tās apkārtni. «Vēlamies šo ēku atjaunot, lai tā pārtaptu par skaistu ģimenes māju, kur bērniem atgriezties. Protams, māja domāta arī mums pašiem un radiem, draugiem, lai varam priecāties.» Jau veikts kosmētiskais remonts un ievilkts ūdens, bet «plānots skaists dārzs, pirtiņa, un vēlamies nostiprināt mājai pamatus. Proti, visi sīkie darbi, kas nepieciešami, lai māja pārtaptu skaistā ēkā.»
Kristīne, lai arī vēlas lielu dārzu, atzīst, ka nav no tām, kas tajā vēlas ieguldīt daudz laika un darba. «Esmu slinkais dārznieks. Vēlētos tādu sliņķa dārzu, kurš skaisti zied, mazliet jākopj, bet lielas grūtības nesagādā.» Vecāku mājās skaisti ziedot rozes, kuras vēlētos arī savas mājas apkārtnē, bet tās pa ziemu bieži izsalst. «Varbūt tas saistīts ar to, ka šeit zeme ir nedaudz mitrāka, vai tāpēc, ka esam otrpus Daugavai. Bet nekas – es atklāšu, kas par vainu, un man nākotnē te ziedēs liels rožu dārzs.» Piemājas siltumnīcā aug tomāti un gurķi, kā arī apkārt ir pāris vagas ar kartupeļiem un burkāniem. «Tas ir fantastiski, ka var aiziet uz savu dārzu, paņemt dārzeni vai augli un likt to pēc tam uzreiz galdā. Manī drusciņ ir laucinieces dvēsele, bet pilsētniece laikam uzvar.»
Mājai ir arī divi ķepaini saimnieki, kas to uzrauga. «Vienmēr esmu sapņojusi par kaķi, kurš nāktu man klāt, murrātu, staigātu apkārt. Muris ir neatkarīgs – viņu nevar paņemt rokās, ja vien pats to nevēlas. Īsts mednieks – dienā var noķert vairākus putnus un peles. Kādā laikrakstā izlasīju, ka kaķis ķer putnus un peles un nes tos mājās tāpēc, ka viņš rūpējas, lai arī mēs būtu vienmēr paēduši. Tas mani priecē, ka viņš par mums rūpējas,» stāsta daugavpiliete. Arī suns nav īpaši draudzīgs. Taksītis Kripsis mīl tikai savējos, bet nevienu svešu pagalmā nelaidīs. «Kad kaimiņu bērni grib nākt ciemos, viņi mums sūta vēstulīti, lai Kripsi savācam.»
Nākotne sapņos tīta
Kristīne atzīst, ka sapnis par režiju, kas bijis jaunības gados, nekur nav zudis. «Kad iegūšu lielāku pieredzi, spēlējot dažādās izrādēs, un satikšu vēl citus profesionāļus, noteikti centīšos šo sapni realizēt, ja vien sajutīšu impulsu. To, kāda ir režisora sūtība, sapratu tikai tad, kad pati kļuvu par aktrisi. Man likās, ka viņš ir tas, kurš organizē, bet īstenībā darbs notiek kopā. Aktierim ir iespēja interpretēt režisora redzējumu pa savam.» Kristīne uzskata, ka tāds darbs piemērots tiem, kuriem uzkrāts vairāk zināšanu un kuri «jau apbružājušies dzīvē», tāpēc atliek to uz nākotni.
«Ceru, ka mans augstākais punkts karjerā ir vēl tikai priekšā, bet viena no mīļākajām lomām man bija Negaisā (Varvara). Režisors Mihails Mamedovs, manuprāt, izveidoja skaistu tēlu. Izrāde patika gan skatītājiem, gan mums pašiem. Tā bija ārkārtīgi dziļa un patiesa izrāde, kas iestudēta
2006. gadā,» atmiņās kavējas māksliniece. «Protams, arī Dabaseibys pūddarneica, ko nesen rādīja Latvijas Televīzija, arī kritiķi atzinuši par labu. Tā arī ir dziļa, skaista izrāde par mīlestību un sievietes meklējumiem vīriešu dzīvē.»
Sapņošana veido lielu daļu Kristīnes ikdienas, un viņa smejas: «Vīrs man ir elektriķis. Esmu tāds cilvēks, kas lido mākoņos, un man vienmēr visu vajag uzreiz un tagad. Vīrs mani pietur pie zemes. Viņš ir pragmatiķis. Protams, ir arī reizes, kad viņš ļaujas manam sapņu lidojumam – tad lidojam kopā.»
Lieliskais piecnieks
Teātrī no visas aktieru trupas, kas sastāv no 20 cilvēkiem, tikai pieci ir latvieši. Kristīne ir viena no tiem, kas teātrī nonāca 1999. gadā pēc teātra studijas beigšanas. «Toreiz bijām 15 latvieši, bet katru gadu kāds no mūsu kolektīva aiziet. Priecājamies, ka šogad neviens kolektīvu nav pametis. Varam lepoties, ka esam savas vietas un teātra patrioti. Kā paši smejamies – lieliskais piecnieks.» Teātrī gan strikti netiek nodalīts – latvieši vai krievi. Tomēr ir izrādes, kas tiek veidotas latviešu vai krievu auditorijai. Lielākā daļa darbu latviešu valodā iestudēti tā, lai pēcāk tos varētu aizvest un izrādīt dažādās Latvijas vietās.
«Mums ir sarežģīta teātra publika. Arī krievu, tāpat kā latviešu, publika ir dažāda – ir tādi, kam patīk komēdijas, ir tādi, kas gaida kaut ko retro. Pirms vairākiem gadiem mums bija tikai komēdijas, kas nebija labi, jo tādējādi netiek audzināts skatītājs. Tagad teātris var lepoties ar dažādām izrādēm, kur komēdijas un mūzikli veido tikai mazu daļu. Prieks, ka mūsu teātrim ir visvairāk nomināciju izrādēm, kas domātas bērniem vai jauniešiem,» dalās aktrise. Kristīne uzskata, ka Daugavpils teātris audzis un pilnveidojies, pateicoties dažādu režisoru un viesmākslinieku līdzdalībai mākslinieciskajos procesos. Kopš 2011. gada tas ir veiksmīgi atbrīvojies no parādiem un bagātinājis savu repertuāru, kas aktieriem sniedz dinamiskāku darba grafiku. «Ja agrāk bija tā, ka vienu mēnesi bija krievu trupai pirmizrāde, citu – latviešu, un nebija tādas noslodzes, tad tagad ir salīdzinoši aktīvs darba ritms. Cilvēki pēc tā arī ilgojās. Tagad ir viens ritms, kad pēc sezonas beigām var priecāties par paveikto un izbaudīt atvaļinājumu. Patīk, ka mūsu teātrī nāk jauni režisori, kuri atļaujas eksperimentēt. Lielākā daļa aktieru ir 45 gadus veci, bet jaunu režisoru ietekmē arī mēs kļūstam jauni un gribam spēlēties. Jūtu, kā teātris ar katru gadu pilnveidojas.»
Kristīnes Veinšteinas pieturzīmes
• Dzimusi 1979. gada 30. aprīlī Pļaviņās latgaliešu ģimenē
• Precējusies, vīrs Juris, dēls Artis (8) un meita Elīna (12)
• Studējusi Latvijas Universitātē, Filoloģijas fakultātē (1997–1998)
• Absolvējusi Valentīna Maculeviča teātra studiju Daugavpilī (1999–2003)
• Daugavpils teātra aktrise kopš 1999. gada
• Pirmā izrāde 1999. gadā Daugavpils teātrī izrādē Sprīdītis (režisors Jurijs Losevs)
• Spēlējusi šādās izrādēs: Grega dienasgrāmata, Ekstrasensa cīņa, Vosorys saulgriežu burvesteibys, Zelta nauda, Pauks un Šmauks, Līnis murdā, Klepernīku pogosta zvaigzne, Trīs sivēntiņi un vilks Vilmārs, Dabaseibys pūddarneica, Īsa pamācība mīlēšanā, Kā tā otra puse mīl, Pie mums viss kārtībā, Leo – mazais lauva, Svešie svētki, Latgaliešu rulete
• Aktrise ir arī Daugavpils teātra darbinieku arodbiedrības priekšsēdētāja
