MĀJAS MĪLULIS: Angoras ņaudošais prieks

Ar Turcijas galvaspilsētas Ankaras seno nosaukumu Angora mājsaimnieces mēdz saprast nevis vietu, bet gan izsmalcinātiem adījumiem noderīgu vilnas veidu. Kā kažociņa apmatojuma veidu to uztver arī dažādu mājdzīvnieku entuziasti. Angoras kazas, Angoras truši, Angoras jūrascūciņas. Un tomēr kaķu šķirne patiešām cēlusies no Angoras, tālab šķirnes nosaukumā šis vārds rakstāms ar lielo burtu.

Par šķirnes izcelsmes vietu šaubu nav – tā ir Angora, ko kopš 1930. gada dēvē par Ankaru. Strīdi notiek par to, kad Angoras kaķi pirmoreiz parādījušies Eiropā. Šķirnes kvēlākie entuziasti stāsta, ka šādus kaķus uz Eiropas rietumiem un pat ziemeļiem jau 9. gadu simtenī atveduši vikingi, gluži tāpat kā mēdz stāstīt par vairāku citu šķirņu priekštečiem. Varētu jau ticēt, bet... vikingi galvenokārt siroja ūdeņu piekrastēs, bet no tuvākās Marmora jūras Angora tomēr atrodas patālu.

Vairāk ticams, ka par Angoras kaķu izplatību Eiropā jāpateicas itāliešu tirgotājiem, kas aktīvi tirgojās ar turkiem un 16. gs. sākumā patiešām kā īstenus dārgumus varēja mājup pārvest smuki baltus kaķus. Šie kaķi ar pusgaro, zīdaino kažociņu atšķīrās no tolaik Eiropā sastopamajiem peļu junkuriem. Klasiskie valdzinošie angorieši ir baltā krāsā.

17. gadsimtā uz Turciju pēc kaķiem devušies gan itālieši, gan francūži. Kālab Itālijas vārds nefigurē šķirnes vēsturisko nosaukumu mikslī, nav zināms. Toties Anglijā šie dzīvnieki esot dēvēti par Francijas kaķiem, jo ievesti no Francijas (kardinālam Rišeljē piederējuši ne tikai persieši, bet arī angorieši). Un Vācijā pat 20. gs. 30. gados angorieši dēvēti par Vācijas garspalvainajiem kaķiem. 20. gadsimta sākumā Angoras kaķu pašā Turcijā palicis tik maz, ka tos bijis aizliegts pārdot ārzemniekiem. Vēlāk apstiprināta pat šķirnes glābšanas programma. Pašreizējās galvaspilsētas zoodārzā izveidota Angoras kaķu audzētava. Tā tur pastāv vēl šobaltdien.

Mūsdienās atzītas vairākas Turcijas Angoras kaķu krāsu varietātes, tomēr visprestižākā vēl aizvien ir tīri baltā. Vēl aizvien, lai novērstu veselības problēmas, baltuļi tiek krustoti ar citas krāsas kaķiem, tālab gadās pa brāķītim. Taču kaķa raksturu un arī saimnieku sajūsmu tas nemaina.

Turcijas Angoras kaķi ir aktīvi un komunikabli dzīvnieki. Viņi ir ziņkārīgi un zinātkāri, labprāt iesaistās dažādās ģimenes norisēs. Tiesa, allaž mēģina pievērst sev uzmanību, jo viņi taču vēlas būt tie mīļotākie. Ar kopšanu nekādu īpašu problēmu nav. Jārēķinās vien ar dažiem smalku matiņu pušķīšiem apmatojuma maiņas laikā. Visādi citādi – ideāls mājas mīlulis ļaudīm, kas vēlas mājā runātīgu personību!

FAKTI

• Turcijas Angoras kaķis (Turkish Angora; Ankara Kedisi)

• Izcelsmes valsts: Turcija

• Ķermenis: vidēja lieluma kaķis, runči mazliet lielāki par kaķenēm; kājas garas, pakaļkājas garākas par priekškājām; aste gara

• Galva: ķīļveida, ausis garas, vertikāli novietotas

• Acis: mandeļveida, ieslīpi novietotas, var būt zilas, zaļas, dzintarkrāsā; katra acs var būt citā krāsā (piemēram, zaļa vai zila un dzintarkrāsas)

• Apmatojums: pusgarš, zīdains, bez pavilnas; ziemā garāks nekā vasarā

• Krāsa: vēsturiski – balta, taču mūsdienās pieļaujams visdažādākais krāsojums (reģistrētas vairāk nekā 20 varietātes)

SAIMNIECES LEPNUMS- Baltais eņģelis Endžijs

Endžijs (īstajā vārdā Akutagava Melek) ir septiņus gadus vecs Turcijas Angoras runcis. Melek, tulkojot no turku valodas, nozīmē eņģelis. «Kā es tā saukšu: «Eņģel, Eņģel!» Nolēmu, ka dēvēšu par Endžiju,» smaida šā kaķa saimniece Inese Supe.

Inesei kaķi allaž ļoti patikuši. Savulaik pieņēmusi kādu pieklīdušu kaķīti, bet viņš pazudis. Esot trīs mēnešus vai katru vakaru klīdusi pa Torņakalnu, minku meklēdama, taču bez rezultātiem. Beigās izrādījies, ka ar šo kaķi viss kārtībā, – viņam mājvietu piedāvājis kāds cilvēks, kura mašīnā dzīvnieks ielēcis. Bet tobrīd Inese jau bija tikusi pie sava Endžija. Kā? «Nekad nebiju domājusi, ka kādu kaķi pirkšu, tomēr manu uzmanību piesaistīja paziņas sludinājums internetā, ka viņa pārdod kaķēnus. Aizbraucu, ieraudzīju Endžiju. Balts, pūkains, ar rozā austiņām un deguntiņu. Tiesa, uz pieres ir tumšs pleķis, kura dēļ viņš skaitās brāķis (tā esot piemiņa no britu īsspalvainā asiņu piejaukuma), taču man tas tāds nieks vien šķiet! Viņš ir īstens turks ar šķirnei raksturīgām izpausmēm un arī dažādu krāsu acīm (viena ir zaļa, otra zila). Starp citu, kad aizbraucu pēc kaķēna, viņš tūdaļ man pats pienāca klāt!» atceras Inese. «Ilgu laiku nodzīvojām ar viņu divatā, viņš bija tas, kas mani darbdienu vakaros sagaidīja mājās. Reiz atvedu mājās melnu kaķeni, kas žēli ņaudēja uz ielas (tas bija droši, jo Endžijs vairs nav gluži runcis), taču viņai nācās meklēt jaunus saimniekus, jo turciņš citu kaķi neparko nepieņēma, – visas divas nedēļas, ko kaķene pavadīja pie mums, atteicās ēst, staigāja ar manāmu aizvainojuma izteiksmi purniņā, negulēja.

Tad uzradās suns, netipiski liela auguma krievu tojs Peksis. Tolaik Endžijam bija mazliet vairāk par diviem gadiem. Pēkšņi izrādījās, ka mīlīgāku mājdzīvnieku par manu kaķi pasaulē atrast nav iespējams, lai gan pirms tam viņš tik mīlīgs nemaz nebija. Endžijs vai ik brīdi atgādināja par sevi, pieglaudās un pieprasīja glāstus, ar to gribēdams pateikt, ka visa mana mīlestība pienākas viņam, nevis tam rejošajam briesmonim. Tagad jau abi sadzīvo ļoti labi, taču sākumā... Atgriežos mājās, skatos – tas sagrauzts, tas sagrauzts, vēl kaut kas saskādēts. Protams, aizdomas bija par suni, jo pirms tam nekas tāds noticis nebija. Aizdomu ēna krita, kad saskādētas bija lietas, kurām suns nemaz nevar tikt klāt, – mantas, kas stāv uz augstiem plauktiem. Tagad abi ir draugi, ķersta viens otru pa visu dzīvokli, pēc tam mierīgi guļ vienā gultā.»

Kas tiek likts Endžija bļodiņā? Neesot tā, kā kaķu saimnieki mēdz teikt, – ka izvēlas vienu konkrētu barību un neko citu mutē neņem. Ēd visu ko, taču labāk tīkot kaķiem domātie konservi. Arī vistas fileja, akniņas. Laiku pa laikam Inese saplūcot zāli, lai kaķim būtu ko pagrauzties un gremošanas traktu sakārtot. Speciāli kaķiem domāto, ko mēdz uz palodzēm audzēt, Endžijs smādējot. Toties istabas puķes gan mēdzot apgrauzt, tāpēc jāuzmanās, lai istabā nebūtu kāda indīga auga. Nekas speciāls kažoka smukumam dots netiekot. Ar skaistumkopšanu Endžijs pats tiekot galā – ar mēli un ķepiņām. Reiz gan bijusi vajadzīga saimnieku palīdzība. Inese stāsta: «Tieši uz Jāņiem bija ķēris uz balkona putnu, nokritis zemē un, visticamāk, turpinājis medības. Ļoti uztraucos, jo Endžijs ir dīvainis, kurš čurā tikai savā kastē, izvests laukā – ne (viņš pat neļaujas pastaigām, drīz vien nepārprotami paziņo, ka noguris, un prasās atpakaļ dzīvoklī). Runcis pārnāca pēc divām dienām. Konstatēju, ka blusām angorieša kažociņš patīk, – tik daudz blusu vienam kaķim nekad nebiju redzējusi. Labā ziņa ir tā, ka pietika divreiz izmazgāt kažoku ar lielveikalos nopērkamu līdzekli, un lieta darīta.»

Lai gan pavilnas nav un pūkas pa dzīvokli nemētājas, jārēķinās, ka šo kaķu apmatojums ir pusgarš, ziemai tuvojoties, tas izaug vēl garāks, un tad (bet jo īpaši pavasarī) ar matiņiem uz mīkstajām mēbelēm jārēķinās. Reizi trijās nedēļās [šīs šķirnes] istabas kaķim jāgriež nagi. «Sākumā viņam tas nepatika. Arī ķemmēties nepatika. Taču pierada,» saka saimniece. «Pie šādām procedūrām dzīvnieks jāpieradina jau kopš mazotnes, un tad jau būs labi. Esmu lasījusi, ka šīs šķirnes kaķi nav īsti piemēroti ģimenēm, kurās ir mazi bērni. Viņi esot neiecietīgi pret murcīšanu. Endžijam nepatīk, ja viņu pagrābj un sāk mīļot. Taču man laikam ir paveicies – nav bijis, ka viņš manam dēlam būtu ieskrāpējis. Tik mierīgs varbūt tāpēc, ka kastrēts. Vai varbūt tāpēc, ka viņam savulaik bija savs televizors – akvārijs, uz kuru viņš varēja raudzīties neatņemdamies. Varbūt tas viņu noskaņojis filozofiski. Piemēram, ar manu dēlu viņš var ilgi sarunāties, un tas ir patiešām dialogs. Angorieši ir runātīgi, allaž atbild, kad viņus uzrunā, un man pat šķiet, ka Endžijs visu saprot. Un ir arī tā, ka vienkārši saprotamies bez vārdiem, – viņš ir tik ļoti savējais. Ar lieko svaru, par ko brīdina kastrātu saimniekus, arī problēmu nav – ir pietiekami daudz mantu, ir arī rotaļbiedrs Peksis. Rotaļāties un visur rāpties viņam patīk. Cilvēku kājas gan vairs tik aktīvi nemedī, taču par putniem un rotaļlietām viņam vēl aizvien ir interese.»