Kad pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā vairāk nekā 10 gadus pamestībā atstāto kādreizējo mežsarga māju un zemi ap to iegādājās rīdzinieki Gunta Cunska un Agris Klimanovs, radās doma veidot privātu medību saimniecību un iekopt briežu dārzu.
Drīz uzbūvēts arī privāts dabas un medību muzejs – to Agris sievai uzdāvināja 50. dzimšanas dienā. Šodien te ir arī Baltijā lielākā privātā šautuve un privāta savvaļas dzīvnieku un putnu audzētava, bet meža ieskāvumā nesen celtā privātmāja ir Guntas un Agra miera osta.
«Nevairos no vārda privāts,» saka Gunta. «Šajos gados ne apkārtnes labiekārtošanā, ne veco ēku restaurācijā, ne jaunu uzcelšanā no valsts vai ārvalstu kapitāla nav saņemts ne santīms. Arī briežu dārzs, kas te, Jumurdas pusē, plešas vairāk nekā 500 hektāros, ir iekārtots un uzturēts tikai pašu līdzekļiem. Pirms kāda laika par medījamo dzīvnieku resursu saglabāšanu un pavairošanu, par Latvijas dabas un medību vēstures muzeja ekspozīciju saņēmām prestižo Starptautiskās mednieku organizācijas (CIC) Edmonta Blanka balvu, tas patiesi gandarī. Viesakas kā apskates objekts ir iekļautas dažādos tūrisma ceļvežos, taču teikšu godīgi: tikai garāmbraucot vai netālajai Gaiziņa apkārtnei cauri skrienot, mūs redzēt grib daudzi, bet par šādu atpazīstamību vai publicitāti sevišķi priecīgi neesam. Pie mums, nejauši garāmbraucot, ieskriet nevar.»
Vieta ar vēsturi
«Arhīvu materiālos Viesaku mājvārds pieminēts jau 1888. gadā, bet vietas nosaukumam ir vēl senāka vēsture: tepat netālu atrodas Sīļu badakmens un somugru senkapi, tie datēti ar 3. gadsimtu pirms mūsu ēras. Doma par privātas medību saimniecības izveidi gan Agrim, gan man zemdegās gruzdēja jau sen. Ja vīram mežs, medības un viss, kas ar to saistīts, ir ne vien hobijs, bet patiesībā pati dzīve, tad man goda lieta ir tēva iesāktā turpināšana. Vilim Karisam viss apzinīgais darba mūžs bija saistīts ar mežu, pēc Otrā pasaules kara tieši viņš popularizēja staltbriežu populāciju un audzēšanu Latvijas mežos. Arī būdams LPSR mežsaimniecības un mežrūpniecības ministrs, viņš izdarīja ļoti daudz, lai saglabātu un vairotu mežu bagātības,» saka Gunta Cunska. «Atmodai sākoties, piemērotas vietas meklējumiem veltījām daudz laika, līdz beidzot apstājāmies pie Viesakām: sākumā vairāku gadu garumā visas pūles veltītas dzīvnieku voljēru ierīkošanai un pašu dzīvnieku iegādei. Tagad apmēram 500 ha lielajā briežu dārzā mīt vairāki simti Eiropas staltbriežu, dambriežu, muflonu un aļņu, bet apkārtnē dzīvo arī savvaļā mītošie vilki, lūši, lapsas, jenotsuņi, caunas, vāveres, mežacūkas, ieklīst pa kādam lācim. Arī vairāki Latvijā aizsargājami putni te ligzdo. Briežu dārzā un tā apkārtnē ir filmētas epizodes latviešu mākslas un dokumentālajām filmām Leiputrija, Tumšie brieži, TV seriālam Likteņa līdumnieki.
Paralēli briežu dārzam esam ierīkojuši arī meža pīļu un fazānu audzētavu,» stāsta saimniece un neslēpj, ka vairāk nekā 20 gadus ar vienu kāju atrasties Rīgā, kur mājvieta un maizes darbi, ar otru kāju regulāri būt Viesakās – tas bija sarežģīti, tāpēc izkristalizējās doma – paliksim tikai pie laukiem!
Ne garāmskrienot. «Gaiziņa apkārtnei cauri skrienot, mūs redzēt grib daudzi, bet par šādu atpazīstamību vai publicitāti sevišķi priecīgi neesam. Pie mums, nejauši garāmbraucot, ieskriet nevar,» saka Viesaku saimnieki Gunta Cunska un Agris Klimanovs.
PLAŠA, ĒRTA, PAMATĪGA – ģimenes dzīvojamā māja trijos stāvos. To izsapņojis un domās izlolojis pats saimnieks. Agra vīziju reālā projektā pārvērtusi arhitekte Ausma Skujiņa, bet guļbaļķu būvi uz mūra pamatiem aptuveni divu gadu laikā saimnieku uzraudzībā cēluši vietējie meistari. «Laukakmeņu apdare, kādu to var redzēt guļbūves pirmajā stāvā, ir lietuviešu darbs. Latvijā tāda profila meistaru droši vien nav joprojām. Pat es skatījos un sajūsminājos, kā viens leišu vecītis tos lielos laukakmeņus ar mazu, parastu āmuriņu skaldīja: groza, cilā un viļā to akmeni, kamēr pašam vien zināmā brīdī viegli uzsit, un akmens kā tāds maizes kukulis sadalās meistaram vajadzīga lieluma gabalos... Mūsējie visādi centās to noslēpumu atkost, bet nekas nesanāca,» saka Gunta.
KROŅLUKTURI. Telpu rotā divas griestu lampas stikla abažūrā, ko saimniece dēvē par kroņlukturiem: «Reiz veikalā ieraudzīju šādas lampas un iemīlējos tajās. Kad otrā stāva telpai vajadzēja meklēt gaismekļus, sapratu – pie tik augstiem griestiem neviena maza lampiņa neizskatīsies, vajadzīgi kroņlukturi. Gāju uz to pašu veikalu, veikala darbinieki palīdzēja sameklēt attiecīgu firmu, palīdzēja pasūtīt!»
NEKĀ LIEKA. Guļbūves otrajam stāvam ir atvērta tipa plānojums, tāpēc te valda plašums, telpā daudz gaismas, bet nekā lieka. «Nekas nav tik pastāvīgs kā lietas, kas iegādātas īslaicīgai lietošanai. Cilvēki, kas būvē sev māju, paralēli darba procesam bieži ir spiesti turpat arī dzīvot un nemaz nepamana, cik ātri apaug ar impulsīvi pirktām gadījuma rakstura mantām. Doma nav peļama – sak’, pagaidām... Šis pagaidām bieži ir mūžīgs, jo kā nu tā metīsi (un kur liksi) kaut ko prom, lai tikai vietā pirktu ko citu! Mēs varējām atļauties nesteigties, tāpēc visu mājas iekārtojumam vajadzīgo meklējām un iegādājāmies pamazām, bez drudžainas steigas,» atzīst Gunta.
PIRMAIS STĀVS. Kolīdz pa namdurvīm iekšā, nokļūsti plašā priekštelpā, no kuras iespējams doties vai nu uz otro stāvu, vai iegriezties viesiem un ciemiņiem domātā atpūtas telpā. Sākotnēji saimnieks gribējis, lai atpūtas telpas masīvās durvis būtu gatavotas tikai no koka, taču Guntai izdevies Agri pārliecināt par labu stiklotām durvīm – tās telpai piešķir viegluma un plašuma izjūtu. Sienu apdarē izmatots laukakmeņu mūrējuma ornaments.
DĀVANA. «Vienos svētkos Agris no manis dabūja vēderainus vara traukus – lai ir kur izšautās patronu čaulītes glabāt. Šķiet, kolekcijai drīz vajadzēs meklēt papildinājumu,» komentē saimniece.
TIKAI PAR TĒMU – konstatējums attiecas uz visu, kas papildina interjeru. Trauki, interjera priekšmeti, gravīras, gleznas – viss, kur saistība ar medību, meža un dabas tēmu, der!
GUNTAS VALSTĪBA. Mājā, kur visi paši ir meža cilvēki, arī draugi ir mednieki. «Paši vien esam reti kad, vienmēr kāds atbrauc. Un tur, kur vienkopus pulcējas mednieki, kādam vienmēr ir jārosās pa virtuvi, tāpēc tai noteikti jābūt plašai, ērtai un no citām telpām nenorobežotai. Tas kāds, kas rosās pa ķēķi, parasti esmu es pati, bet, ja veči, no meža atnākuši, sēž ap galdu, iestiprinās un runā par meža lietām, nevaru nebūt klāt un nepiedalīties procesā. Tas būtu par traku!» Atsevišķā telpā aiz durvīm plauktos, skapjos un atvilktnēs pārskatāmi novietoti produkti, izkārtoti virtuves piederumi un trauki.
SKAISTI TRAUKI, GARDĀKS ĒDIENS! Mūsdienās šādus greznus traukus nekur nenopirksi, kas atliek?! Antikvariāti, krāmu bodītes, pazīšanās pie pareizajiem cilvēkiem, vienkārša nejaušība, un Guntai ir trenēta acs. Veseliem komplektiem vai atsevišķi pa vienam ir izdevies savākt gan Meisenes porcelānu, gan krāšņus Kuzņecova darinājums.
PROFESIONĀĻI VARĒTU APSKAUST. Ciemiņu atpūtas telpas bāriņa saturu pat profesionāļi varētu apskaust: plauktos daudz ekskluzīvu pudeļu ar tikpat izsmalcinātu saturu. Ģimenē ir tradīcija – no ceļojumiem pa tālām zemēm mājās visi ved vai nu kādu suvenīru, kas saistās ar medību tēmu, vai arī kādu dzēriena pudeli. «Kad abi būsim tik veci, ka pa pasauli skraidīt vairs negribēsies, sēdēsim, malkosim un kavēsimies atmiņās,» smej Gunta.
KĀPNĒM VAJAG MARGAS! Sākotnējā iecere bijusi kāpnes atstāt bez margām – lai guļbaļķu telpa izskatītos vieglāka, gaisīgāka. Gunta vīram uzstādījusi ultimātu – kamēr nebūs margu, no Rīgas uz Viesakām nepārvākšos!
MIERA OSTA. «Guļamistabu plānojot, man bija divas prasības – tur jābūt kamīnam un televizoram. Gultai, protams, arī. Kad no dienas darbiem nogurusi, varu atļauties atlaisties slīpi, televizors pie pretējās sienas mani jau gaida. Trešā stāva būves konstrukcija neļāva guļamistabā novietot mūrētu kamīnu, kāds tas ir otrajā stāvā, bet arī šim nav nekādas vainas – izdedzini vienu kurtuvi malkas, un siltums garantēts!»
AIZ KATRA LOGA – KOKI! Profesionāļu aprindās arhitekte Ausma Skujiņa mīļi iesaukta par zaļo, jo viņas moto – «māja jābūvē tā, lai, pa jebkuru logu paskatoties, varētu redzēt vismaz vienu koku». Augšstāva logos veroties, meža ieskautās mājas logos koki vien, koki vien.
MIESAS UN DVĒSELES ŠĶĪSTĪTAVA. Trešajā stāvā atrodas ne tikai saimnieku guļamistaba, ģērbtuves telpa, atsevišķas istabas, kurās apmesties ciemos atbraukušajiem bērniem un mazbērniem, bet arī plaša un daudzfunkcionāla vannas istaba, kur galvenā ekstra ir baļļa – kubuls (drēgnos rudens vai ziemas vakaros tādā iegremdēties un sasildīties – īsta bauda!).