Guna un Mārcis Majori ir teju jau trīs bērnu vecāki. Vecākā meita Jasmīne šogad uzsāks skolas gaitas, kamēr jaunākais bērns vēl tikai gaida savu ienākšanu šajā pasaulē. Majoru ģimene ir radoša, mūžam aktīva un ideju pilna.
Šogad pirmo gadu ģimenei 1. septembris būs dubultsvētki – Mārcis jau, kā ierasts, dosies uz Salacgrīvas vidusskolu, kur ir informātikas skolotājs, kamēr Jasmīne turpat ar ziediem rokās dosies iepazīties ar saviem jaunajiem klasesbiedriem un skolotāju.
– Jūsu meitai šis būs pirmais skolas gads – kādas ir jūsu kā vecāku un pašas mazās skolnieces sajūtas?
Guna: – Jasmīne ir priecīga un nav īpaši satraukta, laikam tāpēc, ka ar bērnudārza grupiņu bija pavasarī skolā paciemoties. Viņa pat zināja no galvas dažus skolas noteikumus. Mums kā vecākiem arī nav īpaši lielas raizes, jo skola ir zināma un pedagogi labi. Protams, katrs jauns sākums izraisa nelielu satraukumu, bet daudzas lietas ir atkarīgas no pašiem. Jauki, ka skola bija noorganizējusi vecāku sapulci ar skolas psihologu dalību tajā, tas deva uzmundrinājumu un pārliecību, ka viss būs kārtībā un, ja nu arī rastos kādas problēmas, tās visas būtu risināmas.
– Kādi jūs paši sevi atceraties no skolas laikiem – kādi jūs paši bijāt?
Guna: – Es biju samērā klusa un kautrīga. Bija laika posmi, kad biju laimīga tikai vasaras brīvlaikos. Četru gadu laikā nomainīju trīs skolas. Protams, ir arī vairāki gaiši mirkļi un jauki pasniedzēji, ko atceros. Lielu paldies varu teikt Cēsu Sanatorijas Meža skolai, kur sāku apzināties, ka neglītais pīlēns var izaugt par gulbi, tajā sāku iemīlēt teātri un literatūru. Tur arī pabeidzu 9. klasi. Bet vispār nevaru sūdzēties, man tā skolas dzīve bijusi īpaši raiba. Arī pamatīgai dzīves skolai tajā laikā izgāju cauri.
Mārcis: – Laikam jau varētu teikt, ka es skaitījos gudrais, bet pēc šodienas standartiem – nekas dižs, jo līdz 6. klasei 5 ballu sistēmā man bija vismaz divi četrinieki un 10 ballu sistēmā parasti bija divi sešnieki. Skolas laikā man visai bieži bija tas gods skaitīt dzejoļus uz dažādiem svētkiem un pasākumiem. Atceros arī 12. klases 1. septembri. Man bija jāskaita dzejolis, bet es pusē aizmirsu, tā nu stāvēju tur kādu brīdi, mēģinot atcerēties, līdz sapratu, ka nebūs, un izvilku no kabatas lapiņu un nolasīju.
– Tad laikam likumsakarīgs ir secinājums, kādēļ nolēmi kļūt tieši par skolotāju...
Mārcis: – Patiesībā es neizvēlējos kļūt par skolotāju – atklāti sakot, tāds variants vispār nebija pat prātā ienācis, bet tā dzīvē sanāca – tā kā prioritāte bija vietai, kur dzīvot, tad piekritu piedāvājumam kļūt par skolotāju Salacgrīvas vidusskolā. Skolotāja darbam ir daudzi izaicinājumi, bet esmu pārliecināts – arī tikpat daudz gandarījumu. Lielākais izaicinājums, manuprāt, ir radīt interesi, savukārt gandarījums – ja tas ir izdevies.
– Bet kā panākt to, ka skolēni ir ieinteresēti tajā, ko centies viņiem nodot?
Mārcis: – Īstenībā es pats arī brīnos, kāpēc visi mani skolēni nav vēl kļuvuši par programmētājiem (smejas). Tomēr, atklāti sakot, nav tādas vienotas unikālas taktikas. Šis jautājums ir jāskata kompleksii.
– Kas vecākiem ir grūtākais, gatavojot bērnu skolai – vai kaut kā īpaši pirms tam jaunās pārmaiņas pārrunājat?
Guna: – Tas droši vien ir atkarīgs no ģimenes. Manuprāt, ir svarīgi uzticēties gan saviem spēkiem, gan savam bērnam, gan skolai. Un man šķiet svarīgi negaidīt tikai no skolas un skolotājiem, lai audzina manu bērnu, jo galu galā tieši vecāki ir bērna galvenais audzinātājs un pamats. Grūtākais, vismaz man, ir tikt pāri vēlmei viņus pasargāt no sāpināšanas, kas tāpat reizēm bērnu starpā notiek un notiks, jo es pati tam esmu gājusi cauri.
– Kas praktiski ir nepieciešams pirmklasniekam, uzsākot skolas gaitas?
Guna: – Gatavojot meitu skolai, secinājām, ka tiešām daudz kas. Domāju, tas attiecas ne tikai uz pirmklasniekiem, bet arī skolēniem vispār. Tās nav tikai praktiskas lietas, kas vajadzīgas pašā skolā, kā apģērbs, soma, burtnīcas un kancelejas preces, bet arī lietas, kas var radīt radošāku un zinātkāru sajūtu mājās. Piemēram, domājam nopirkt korķa tāfeli, kur piespraust svarīgas ziņas un stundu sarakstu.
– Līdz šim Jasmīne un Viestards kā jau māsa un brālis daudz laika ir pavadījuši kopā. Kā šobrīd brālis reaģē, ka lielā māsa jau ies skolā?
Guna: – Kad jautājām, ko māsa skolā darīs, Viestards teica: «Mācīsies!» Viņš visu saprot. Bet vismaz šobrīd domājam, ka lielas atšķirības nebūs, jo Salacgrīvā skola un bērnudārzs atrodas tikpat kā blakus.
– Vai, esot skolotājam, ir vieglāk palaist savu bērnu skolā? Kur ir tā robeža starp skolotājs – vecāks?
Mārcis: – Palaist noteikti ir vieglāk. Tikai laika gaitā redzēšu, kā būs, kad bērns mācīsies. Robeža, manuprāt, ir atrašanās īstajā vietā un īstajā laikā. Skolā tu esi skolotājs un visur citur vecāks, ja vien tas nav skolas ekskursijas izbraukums, kur tu arī esi skolotājs. Citādi nav iespējams, jo tikko sāk brukt robežas, ir problēmas.
– Viena no skolotāja profesijas lielākajām priekšrocībām droši vien ir ikgadējs vasaras atvaļinājums. Kāda ir jūsu ģimenes vasara?
Mārcis: – Nu jau vairākus gadus mūsu ģimenei ir tradīcija augustā apskatīt kādu interesantu Latvijas vietu, pilsētu. Esam bijuši Madonas pusē, Lielvārdē, Tērvetē, šogad vairākas dienas pabijām Alūksnes novadā, izvizinājāmies ar bānīti, apskatījām Gulbeni, Alūksni, Jaunlaiceni, Api. Latvijā ir tik daudz skaistu pilsētu un vietu, un mums noteikti vēl būs daudz ko redzēt.
Guna: – Jau septiņus gadus katru vasaru ar vīru apmeklējam Positivus festivālu tepat Salacgrīvā. Šogad pirmo reizi paņēmām līdzi bērnus, viņiem patika, mums arī. Izbaudījām brīnišķīgu dienu kopā. Mums paveicies, ka dzīvojam kopā ar brīnišķīgiem vīra vecākiem, kas ir lieli palīgi arī mazbērnu auklēšanā. Varam būt priecīgi par aktīviem un zinātkāriem bērniem. Viņiem patīk gan ugunskura kurināšana un desiņu cepšana, gan tēju vākšana, gan dabas un dažādu dzīvo radībiņu pētīšana, viņi bieži iepriecina mūs ar saviem zīmējumiem un pašu lasītām puķītēm.
– Tiešām izklausās, ka jūsu bērni ir ļoti zinātkāri. Vai esat jau domājuši, cik lielu noslodzi radīsiet meitai, sākot skolas gaitas, vai viņa apmeklēs arī kādas ārpusskolas nodarbības?
Guna: – Esam nolēmuši saviem bērniem neko neuzspiest, protams, gribētos, lai viņi mācās, piemēram, kādu mūzikas instrumentu, bet mēs jau tagad jūtam, ka Jasmīnei ir pašai savi izvirzītie mērķi un viņa stingri uz tiem virzās. Viņa ļoti vēlas turpināt apmeklēt mākslas skolu, jo viņa, kā pati saka, kad izaugs liela, būs māksliniece. Tāpēc esot jāiet mākslas skolā, un mēs viņu atbalstīsim. Viņa noteikti turpinās arī apmeklēt tautas dejas un, ja skolā būs tāda iespēja, droši vien gribēs arī piedalīties teātra pulciņā, jo bērnudārzā tādu apmeklēja.
– Agrāk 1. septembris asociējās ar baltu blūzi, melniem svārkiem, gladiolām un asterēm. Kāds vizuāli šogad būs Jasmīnes 1. septembris?
Mārcis: – Es tikai ceru, ka nelīs un būs skaisti. Pretējā gadījumā līs un būs skaisti (smaida).
Guna: – Jasmīnei baltas bantes matos nesiešu un arī kleitu kā putukrējuma torti ciku cakām izcakotu mugurā nevilkšu. Domāju par ko gaumīgu, svinīgu, bet tajā pašā laikā samērā vienkāršu, lai bērnam pašam būtu ērti šādā apģērbā. Rudens puķes noteikti ir neatņemama skolas gaitu iesākuma sastāvdaļa. Noteikti gribētu uzcept arī kūku, lai tiešām ir tāda svētku sajūta.
– Ko jūs gan kā skolotāji, gan vecāki novēlētu visiem tiem, kam šogad jāuzsāk jaunais mācību gads?
Guna: – Darba sparu, radošumu…
Mārcis: – Galvenais, lai ir apmierināti!
Guna: – Un zinātkāri, lai ir interese. Lai gribas pētīt un izpētīt…
Mārcis: – Jā, to pavisam noteikti!