Lietainais vasaras sākums ne vienu vien dārzkopi un puķkopi ļoti skumdināja. Nu, kāds tur prieks piespiedu kārtā sēdēt istabā, ja turpat aiz loga zāle (nezāles) aug griezdamās, lietus šaltis pātago krāšņāko puķu galvas un ūdens tērces sacenšas savu taku veidošanā.
Pļaviņu novada Klintaines pagastā dzīvojošā Velta Rulle neslēpj, ka vienubrīd, gaidot «īsto» vasaras atnākšanu, ļāvusies citam savam vaļaspriekam – rokdarbiem. Taču domas dārzā vien dzīvojušas, jo «ārā ik dienu ir ko darīt».
Turklāt tieši dārzs jeb īpašuma «zaļā daļa» Jaunajā ielā sarindojušās privātmājas raksturo ļoti uzskatāmi, katram garāmgājējam vai garāmbraucējam uzreiz ļaujot noprast saimnieku prioritātes, gaumi un darba tikumu. Veltai Rullei vēlmes dzīvot sakoptā vidē, tāpat darba prieka un apņēmības iecerēto īstenot, nekad nav trūcis. Bet visvairāk noder savas profesijas dotā lielākā priekšrocība – atvaļinājums tieši saulainākajā laikā. «Man vasara ir gara. Es strādāju skolā – Pļaviņu ģimnāzijā mācu latviešu valodu un literatūru un audzinu klasi. Nu jau mani kādreizējie audzēkņi uz skolu ved savas atvases. Allaž saku: kā gan es varētu nekopt savu māju, dārzu un teritoriju? Nedrīkstu to atļauties. Ko tad bērniem mācīšu?»
Zināšanas krāj pati
Augstāko pedagoģisko izglītību Liepājā ieguvusi, dārza iekārtošanai un kopšanai nepieciešamās zināšanas viņa krājusi pati. «Es nāku no Latgales, no Ezerniekiem, kur skaistais Ežezers līdzās. Man lauki ir tuvi, un dārzā darāmos darbus zinu jau kopš mazotnes.» Saimniece arī pastāsta, ka pirms gadiem divdesmit, kad ģimene sākusi te dzīvot, lauku klātbūtne bijusi jūtama vēl vairāk. Taču ne agrāk ierastajā tīkamajā nozīmē. «Pat iedomāties grūti, kā te tolaik izskatījās. Vieta bija ļoti nekopta. Sākumā brīnījos, kur esmu atnākusi: iebraucamais ceļš pāri zemes gabalam, gar pašu mājas stūri, no netālajām kūtiņām gar mūsu logiem uz ganībām svešas govis ved... Liku pat uzrakstu, lūdzot neiet cauri pagalmam. Lēnītēm visu sakārtojām. Tagadējo pievedceļu mājai mēs jau paši uzbērām. Gribējās sausu sētu un bez dubļiem.»
Izrādot arī dārzu, Velta Rulle vietumis uzsver – tur ir ļoti slapja vieta – un paskaidro, ka tas augstā gruntsūdens dēļ. Šis apstāklis ņemts vērā, ierīkojot puķu dobes, ko izdarīt nemaz neesot bijis viegli. «Kad mēs atnācām, te bija ļoti zema vieta, tāpēc no Pļaviņu karjera vedām šurp smiltis, jo melnzemi tik daudz nevarēja pievest. Te visur apakšā ir vismaz 50–70 cm biezs smilšu slānis.» Viņa arī piebilst, ka jau no paša sākuma zinājusi: puķes vien dārzā nevarēs būt. Gribējies arī kādu ogu krūmu, kādu ābeli, tāpat sīpolus, gurķus, tomātus... Izdomājusi «gar maliņu» stādīt puķes, bet «iekšā» visu pārējo. Manuprāt, iecerētais realizēts ļoti veiksmīgi – no ielas jeb «parādes» puses skatoties, nelielais sakņu dārziņš acīm paliek pilnīgi apslēpts.
Netiek pārblīvēts
Aizvadītajos pāris gadu desmitos, kopš ģimene dzīvo šeit, dārzs esot mainījies «pa vairākiem lāgiem». Sākumā galvenokārt tāpēc, lai saprastu, kur katrai puķei vai košumkrūmam piemērotākā vieta. Pēc tam, lai kopējo ainavu izskatīgāku veidotu. Taču pamatprincipu – nepārblīvēt un nepārbāzt – viņa ievērojusi vienmēr. Turklāt tam ir savs racionāls pamatojums: «Nevajag, lai dārzs kļūst par apgrūtinājumu, kas visu laiku tikai jālaista un jāravē, un tu nevari pat no mājas iziet. Jau tagad nereti ir tā, ka apsēžos, lai mājā kaut ko padarītu, bet ieraugu – re, viena dobes maliņa jau aizaugusi. Re, tur viena kupla nezāle paslēpusies... Protams, ceļos augšā un eju ravēt. Es parasti saku: te nav nekā īpaša, bet sakopts ir vienmēr.»
Saimniece arī neslēpj, ka visas idejas, kas saistītas ar dārza iekopšanu un reizē arī ar sētas labiekārtošanu, tiekot lolotas ilgi: visus «par» un «pret» izsverot. Tas pats attiecoties uz stādāmā materiāla izvēli un piemērotākās vietas atrašanu katram augam. «Iestādu rudenī vienā vietā, bet pavasarī liekas: nē, vajag citā. Ar lāpstu izroku (kopā ar lielu zemes piku) un nesu uz citu vietu. Gadās, ka ar vienu stādu nēsājos vairākas reizes.»
Savulaik – tikko šeit sākuši dzīvot – viņa no meža atnesusi un netālu no tagadējās saimniecības ēkas (garāžas un šķūnīša) iedēstījusi eglīti. Kamēr maza, viss kārtībā – labi augusi, skaisti ziedējusi, ar čiekuriem priecējusi. Tomēr neesot pratusi kopt tā, lai neizaug milzīga. Tādi kā aizspriedumi lieguši paklausīt zinošāku cilvēku ieteikumam nolauzt galotnīti, šķitis, ka tā tikai bērēs darot. Kad 2010. gadā Jaunās ielas 5. nams ieguva Pļaviņu novada sakoptākā īpašuma titulu, saņemta arī dāvanu karte. Braukusi uz Kalsnavas stādaudzētavu un nopirkusi četras eglītes – tādas, kas nav jāgriež. «Audzētavā man solīja, ka šīs pletīsies kuplumā un būs tikai divus metrus augstas. Iedēstīju visas četras līdzās jau esošajai, ko atstāju kā galveno un vecāko māsu. Pērnpavasar kļuva skaidrs, ka lielā egle kādu stiprāku vēja brāzmu var arī neizturēt. Nozāģējām. Gandrīz gadu domāju, ko likt tukšajā vietā. Nu gan ir skaidrs, ka nekas cits neprasās, jo beidzot visas četras iestādītās eglītes ir saņēmušās.»
Dēls nomaina tēvu
Tieši pērn savu izskatu sācis mainīt arī māju un tai piederošo teritoriju ieskaujošais dzīvžogs, kam tāpat garš mūžs plecos. «Ar tagadējo pieredzi skaidri zinu, ka Kaukāza plūmītes nav piemērotākās žogam,» viņa saka, «bet tajā laikā, kad te atnācām, nekā cita, ko izvēlēties, nebija. Tagad tās savu nokalpojušas, un lielā daļā žoga nedzīvo zaru ir vairāk nekā dzīvo. Cēlām ārā un dēstījām vietā fizokarpus. Vienā malā zaļos, otrā – tumši sarkanos.»
«Te viss ir mūsu pašu darbs,» sarunas laikā saimniece ne reizi vien uzsver. Bet, ja sākumā lielākais palīgs esot bijis vīrs, tad tagad viņa vietā stājies dēls. Atbalstot visas «saprātīgās ieceres», taču piesakot, ka klāt rakt gan neko nevajagot, tikai tur, kur kas jāmaina. Ko appļaut, apstaigāt, ravēt vai «frizēt» tāpat jau pietiekot. Līdzīgi uzskatot arī meita, un mamma bērnu viedoklī ieklausās. «Pieauguši taču... Cik nu dēlam ir iespējams atskriet un palīdzēt, tik viņš arī dara. Viņam bija tikai 15 vai 16 gadu, kad abi kopā pirti cēlām. Kā jau teicu, esmu latgaliete, un mūsu sētā bija melnā pirts. Tāpēc arī te ļoti gribēju pirti. Sameklējām un nopirkām guļbaļķus, un dēls salika kopā.»