Pārdomāta augu izvēle, gaumīga krāsu izjūta, pašu optimisms, mīlestība pret dzimto vietu, čaklas rokas un neizmērojama enerģija ir Laimdotas un Nikolaja Dembovsku galvenie trumpji, kam pateicoties Jaunozoliņi ir pārvērtušies līdz nepazīšanai.
Purvaina meža ielokā sētsvidū slejas trīs vareni ozoli, visriņķī skaists zāliens, dīķi no visām pusēm ieskauj vērienīgi košumaugu stādījumi, nomierinoši čalo strūklaka, un ūdenstilpes krastā slejas oriģināla guļbaļķu pirtiņa. Mazliet nostāk necila dzīvojamā ēka, ko no visām pusēm arī ieskauj puķu jūra. «Pie mums attālumiem un teritorijas platībai pavisam citi mērogi nekā pilsētas saspiestībā,» sasveicinoties enerģiski saka saimniece.
1936. gadā celtā Laimdotas vectēva māja atrodas nomaļā vietā, kilometrus piecus no Rīgas–Daugavpils šosejas, arī Aizkraukle nav tālu, tikai nieka astoņi kilometri. Laimdotai, kura augusi un skolas beigusi Rīgā, šī vieta ir īpaša kopš bērnības: te pavadītas visas bērnības vasaras, visi mācību brīvlaiki. Lielpilsēta viņai tāpat kā Nikolajam nekad nav patikusi, tāpēc, tiklīdz abi iepazinušies un izveidojuši ģimeni, nolēmuši pārcelties uz vectēva māju un dzīvot laukos. Arī par bērniem domājuši – dēliem lauku plašumos taču labāk.
Kā visiem laukos
Jaunozoliņus par savām mājām Laimdota un Nikolajs sauc vairāk nekā 30 gadus. Līdz pat vecvecāku aiziešanai viņsaulē dzīve attālajā viensētā ritējusi savu gaitu. Vecajam saimniekam kūts bijusi visādas radības pilna, pagalms atvēlēts mājputniem, blakus mājai kārtīgs sakņu dārzs, arī ganības un pļavas pašsaprotama lieta. Garās vagās jāsēj bietes, jāstāda kartupeļi, tie jāvago, jārušina, jārok, govīm siens ziemai jāgādā, bišu saimes jāpieskata, mājas solis nekad nebeidzams, un visi darbi nepadarāmi. Uzlūkojot dārzu, ir skaidrs: tas veidots salīdzinoši nesen. Saimniece aizdomas apstiprina: «Dārza jauno daļu aizsākām veidot tikai tad, kad vecos saimniekus izvadījām pēdējā gaitā: kardināli nolikvidējām visu mājlopu saimi un milzīgo dārzu, nepieciešamība pēc pļavām un ganībām beidzās pati no sevis. Vectēva celtā māja un pagrabs, tāpat kā malkas šķūnis un darbnīca, ir savu mūžu nokalpojušas ēkas, ne tām vairs pievilcības, ne kādas lietderības. Varbūt pienāks laiks un te viss kardināli mainīsies, bet pagaidām no mājas sliekšņa uz visām pusēm man krāšņi zied raibu raibais vasaras puķu klājiens.»
Visa pamatā – nepārtraukta mainība
Dārza jauno daļu saimnieki sākuši veidot atstatu no vecajām ēkām. Viss sācies ar pirti. Ideja miesas un gara šķīstītavu būvēt ar spārēm līdz pašai zemei pieder Nikolajam. Pieaicinātie guļbūvju meistari, iepazinušies ar saimnieka ieceri, sākumā šaubījušies: kas tā par pirti, tā taču neviens nebūvē, taču, kad būve bijusi gatava, atzinuši to labu esam. Visus pirts iekšdarbus un daudzos kokgriezumus veidojis pats Nikolajs. Viņa izdomātajām nolaidenajām spārēm ir ne tikai estētiska, bet arī tīri praktiska funkcija: pažobelēs no abām pusēm var salikt malku, nobēdzināt darba rīkus un citas mantas. Pirts mājai ir divas ieejas: no vienas puses pa taisno var nokļūt pērtuvē, savukārt otrā pusē iekārtota plaša un omulīga atpūtas telpa. «Pirtiņai nākot gatavai, domājām par dīķa rakšanu, jo vieta guļbūves priekšā vienmēr bijusi īsta slīkšņa, kur mitrums pat vasarās nepazūd. Dīķi bumbiera formā raka speciālisti no Pārdaugavas, bet visu izrakto zemi izmantojām augsnes līmeņa pacelšanai,» teic saimniece un piebilst, ka īstu baudījumu sniedzot nomierinošā strūklakas čalošana tīrajā, dzidrajā ūdenī. Kad interesējos par padomdevējiem apstādījumu veidošanā, Laimdota atsmej: «Esmu izlīdzējusies tikai ar savām zināšanām. Neklātienē mācoties, esmu ieguvusi agronoma dārzkopja izglītību. Zināšanas joprojām papildinu, jo cītīgi studēju visos iespējamos dārzu žurnālus. Kad lielais dīķis bija izrakts, ap to sāku veidot plašus puķu un košumaugu apstādījumus, kas jebkurā gadalaikā varētu priecēt ar krāsu dažādību. Dārza vecajā daļā jeb manā bērnudārzā jau auga vairāki krietni kadiķi, abi ar Nikolaju tos izrakām un pārvilkām jaunās vietās.» Saimniece uzskata, ka viens no veiksmīgi iekārtota dārza pamatprincipiem ir nepārtraukta tā mainība.
Puķītēm jāizdabā
Lai dārzs labi izskatītos visos gadalaikos, tajā jābūt gan kokiem, gan dekoratīviem krūmiem, gan skujeņiem, gan ziemcietēm, gan viengadīgajām puķēm, pārliecināta Laimdota. «Apsakņotus viengadīgo un daudzgadīgo puķu jaunstādus un spraudeņus jau vairākus gadus iegādājos SIA Onava: martā visus pirkumus vedam mājās, liekam plēves siltumnīcās, kurinām tās un auklējamies līdz jūnija sākumam. Par agrāku izstādīšanu dobēs nav ko domāt. Manas favorītes ir ehinācijas – šķirņu ar katru gadu kļūst vairāk un vairāk, tās ir pārsteidzošas savā formu un krāsu toņu daudzveidībā! Pēdējā laikā daudzi jūsmo par tā sauktajām balkonkastu puķēm. Lobēlijas, diascijas, surfīnijas, petūnijas, verbenas stādu gan kastēs, gan dobēs, un šķiet, ka dobēs tām patīk augt labāk. Savukārt plektrantiem ļoti patīk ēnaina vieta – manējie, iestādīti pie pirtiņas ziemeļu pusē, aug griezdamies,» savā puķkopības pieredzē dāsni dalās saimniece. «Lai dārzs vienmēr būtu krāšņos ziedos, visām puķēm nepieciešams piemērots un pareizā laikā dots mēslojums.
Darbi līdzsvarā
Teicami koptais zāliens un skaistais dārzs aizņem apmēram piecus hektārus. «Jo vairāk cilvēks kustas, jo vairāk enerģijas viņā rodas! Kā martā ieskrienos, tā līdz pat vēlam rudenim. Visu diennakts gaišo laiku veltu dārza darbiem, vaļaspriekiem un visam pārējam paliek tumšumiņš!» Saimniece jau ilgus gadus ir aktīva Aizkraukles eksotisko deju teātra Armagan dalībniece, viņai tuvas indiešu, čigānu dejas, vēderdejas un flamenko. Saimnieks kautri smaida un noliedzoši purina galvu, bet enerģiskā Laimdota ir tieša un atklāta: «Tas būtu par traku, ja mēs abi savās emocijās ietu pa gaisu. Tā kustīgā, runīgā un šiverīgā esmu es, Nikolajs ir atturīgāks, lēnīgāks, mierīgāks. Mums sanāk labs līdzsvars. Kad vēl abi dēli bija mājās, dejojām trijatā – arī Andis un Māris nopietni nodarbojās ar sporta dejām. Nu puišiem šī nodarbe kļuvusi tikai par vaļasprieku, savukārt man dejas ir brīnišķīga relaksācija, pēc kuras darbs dārzā vairo tikai prieku un labas sajūtas.».