Saulaina sajūta zaļā ielenkumā

Kādreiz jaunībā atklāta vājība uz daudzveidīgi zaļo toņu gammu Kristīnei Matīsai nav pārgājusi joprojām. Viņas mājās zaļš ir gandrīz viss iespējamais: mēbeles, tekstilijas, trauki, gaismas ķermeņi, interjera priekšmeti, gandrīz visas mazās Martiņas rotaļlietas.

 Abu dāmu garderobē atrodamie tērpi pārsvarā ieturēti zaļo toņu gammā. Adījumi, rotas, parfimērija, kosmētika – protams, arī iekš zaļa, pat istabas čības un nagu lakas pudelītes Kristīnes un Martas mājās zaļo!

Uz jautājumu – kā tas nāk, ka viss, ko vien acs visapkārt spēj skatīt un ieraudzīt, ir vairāk vai mazāk izteikti zaļā toņu gammā, Kristīnei atbilde nav tālu jāmeklē. «Pirmā apzinātā apjaušana, ka zaļā krāsa savā daudzveidībā ir ļoti bagāta un iedvesmojoša, laikam notika, kad vēl mācījos rozentāļos. Jau toreiz pati sev šuvu apģērbus (vēlāk klāt nāca arī adījumi) un vienā brīdī konstatēju: svārki man zaļi, blūze zaļa, kleita, mētelis arī, cimdi, šalle, cepure – viss iekš zaļa. Salīdzinot ar citām krāsām, zaļajā var sameklēt visas iespējamās nianses: silti zaļa, vēsi zaļa, tumši zaļa, gaiši zaļa, olīvzaļa, dzeltenzaļa, haki – ir kur izvērsties un izpausties.»

Zaļummānija

«Par zaļās krāsas invāziju dzīvoklī stāsts ir gaužām prozaisks: ilgus gadus dzīvoju pie vecākiem Mārupē – mājiņa maza, maziņa, vietas visiem knapi pietiek. Kad pieteicās Martuks, sapratu, ka jālūko pēc atsevišķa mitekļa. Netālu uzbūvēti, bet ne līdz pēdējai skrūvītei pabeigti slējās Ziepniekkalna jaunā dzīvojamā projekta Dienvidu pakavs abi nami. Līdz ar lielo ekonomisko krīzi būves īpašnieks bija bankrotējis, līdz galam neuzceltie nami pārgājuši bankas īpašumā, un gribētāji no bankas varēja sev nopirkt dzīvokļus, pabeigt nepabeigto un dzīvot nost. Pirkt dzīvokli manos plānos nebija. Gribēju īrēt, un man paveicās. Kad par šo pasākumu sāku interesēties, arhitektu biroja Sarma & Norde projektētajā un 2009. gadā Rīgas Gada balvu arhitektūrā saņēmušajā jaunceltnē vēl bija palikuši daži brīvi dzīvokļi, kuru gatavības pakāpe beidzās ar balto apdari un ieklātām lamināta grīdām. Apstaigājot vairākus brīvos dzīvokļus, mana izvēle par labu šim notika tikai tāpēc, ka te atšķirībā no iepriekš redzētā vannas istabā ieraudzīju zaļas flīzes. Tieši tas, ko gribu! Dzīvoklī nebija izbūvēta virtuves daļa, un, kad vajadzēja pasūtīt virtuves skapīšu un plauktu sistēmu, mana zaļummānija sāka savu uzvaras gājienu – mēbeles būs zaļas!»

Kur ir, tur rodas

«Dzīvojot vecāku mājās, savā istabā mēģināju krāsot zaļus plauktus, arī grīda man bija zaļa, taču visas lietas un mantas vienotā krāsu gammā nevācu un nekāda kopēja stila man nebija,» atzīst žurnāliste un kino vēstures pētniece Kristīne Matīsa. «Ievācoties jaunā mājoklī, iekļauties vienotā konkrētas krāsu gammas diktētā interjerā bija viegli, un šis process ir aizraujošs: ja zaļš, tad zaļš par pilnu rubli! Dzīvot starp melnbaltām mēbelēm un interjera priekšmetiem, manuprāt, būtu traki garlaicīgi. Ja apkārt priecīgi zaļš, ir daudz interesantāk. Zaļā krāsa nomierina un silda. Neviena lieta, neviens priekšmets nav speciāli meklēts vai medīts dārgos salonos. Pārsvarā viss, kas mums ir, nāk no Maxima un JYSK. Lielu naudu nevienā pirkumā neesam ieguldījušas, un šodienas apstākļos veikalos atrast ko konkrētu, vēlmēm atbilstošu ir ļoti viegli, atliek tikai saprast – vai šo mantu vajag vai nevajag. Pieļauju domu, ka cilvēkiem, kuriem visas dzīves laikā, gribi to vai ne, daudzas un dažādas lietas tomēr uzkrājas, varētu rasties lielas problēmas, ja viņi pēkšņi iedomājas savā mājā pilnībā nomainīt visu stilu. Ārprāts! Kur likt visu raibo iedzīvi, ar ko paspēts apaugt?! Es sāku gandrīz no nulles: šķīvji, krūzes, glāzes, vāzes, palagi, aizkari, dvieļi un viss cits – nu kāpēc ne zaļš?!» Kristīne neslēpj, ka bez aizspriedumiem bieži iegriežas tā sauktajos humpalu veikalos, īpaši patīkot tie, kuros viss sakārtots pēc krāsu principa. «Ļoti ērti, un laiks lieki arī nav jātērē: plaukti, kur karājas viss sarkans, zils vai brūns, mani neinteresē, ātri pārlaižu aci savam zaļajam galam un miers – eju tālāk!»

Mazās Martas zaļā pasaule

Kristīnes draugi un paziņas, zinādami, cik zaļi te dzīvojas, reizēm jauno sievieti mēdz kacināt, sak’: tava mazā meitiņa izaugs stipri apdalīta, jo nemaz nezinās, ka pasaulē mēdz būt arī citas krāsas... «Diez vai tik traki būs,» smej Kristīne. «Pasaules godība Martukam nekur garām nepaies, toties viņa brīnišķīgi orientēsies zaļās toņu gammas smalkajās niansēs. Kad meita bija bēbīšu vecumā, zaļi bija viņas ratiņi, knupītis, pudelītes, rāpuļi un viss cits. Nekas jau nav mainījies – tagad iekš dažādu toņu un tonalitāšu zaļā ir visa viņas garderobe, lielākais vairums rotaļlietu, matu bantes, istabas čības un gumijniekus ieskaitot (smejas).»

Dzīvokļa saimniece neslēpj, ka viņai patīkot visas lietas izmantot līdz galam, līdz pēdējai iespējai. Ne aiz pārprastas taupības vai skopuma, bet tieši savas pārliecības vadīta, viņa daudzām lietām cenšoties dot otru un pat trešo iespēju. «Kāpēc piesārņot pasauli – vai tikai tāpēc kaut kas jāmet ārā, ja zeķei noiris viens valdziņš, notrūkusi viena poga vai bērns gluži vienkārši izaudzis ārā no drēbītēm? Gandrīz visu taču var pāršūt, piešūt, ielaist, pagarināt, papildināt ar adījumu vai kā citādi uzprišināt, un re – kādam apģērba gabalam (sev vai meitiņai) ir dota jauna dzīve!»n

GAISMA UN GAISS. Nepilnus 50 kvadrātmetrus plašā dzīvokļa vienu sienu pilnībā aizņem liels logs, aiz kura atrodas plašs un ērts balkons: par gaisa un gaismas trūkumu sūdzēties nevar. Platā, zemā palodze kā radīta, lai to intensīvi apdzīvotu. Martas valstība atrodas blakus logam, turpat arī mammas «darba kabinets» – te kopā, te uz maiņām strādā abas meitenes.

TOŅU UN FORMU SASPĒLE traukos ļauj uzdzirkstīt visam, kas tajos gādīgu roku sarūpēts.

BĪDĀMĀS DURVIS. Guļamistabu no pārējā atvērtā plānojuma tipa dzīvokļa, ja grib, iespējams atdalīt ar masīvām bīdāmajām durvīm. Brūnā kumode ir mantojums no vecāsmātes iedzīves, bet apaļie krēsli, ko Kristīne pati apvilkusi ar dažādu lupatiņu tehnikā darinātiem pārvalkiem, ir no viņas vecāku jaunības gadu liecinieki. Vēl atmiņā, kā 60. gados tik modīgajos krēslos, skatoties televizoru, mēdza sēdēt tēvs, un pašai arī dikti patika tādos izšūpoties.

MAZĀS DĀMAS KOLEKCIJA. Matu gumijas, matu bantes un sprādzes Martai ir ieturētas vienā krāsu gammā – atminiet, kādā!. Zaļi nagi sievišķīga, intīma vājība.

LIELAJĀ MAMMAS GULTĀ – gluži kā zaļā pļavā starp zāles stiebriņiem. Kā tas gadās, kā ne, taču katru rītu mazā no savas gultas izveļas un ieveļas pie mammas, lai atmostos kopā.

JA APKĀRT PRIECĪGI ZAĻŠ. «Dzīvot starp melnbaltām mēbelēm un interjera priekšmetiem, manuprāt, būtu traki garlaicīgi. Ja apkārt priecīgi zaļš, ir daudz interesantāk,» uzskata Kristīne. Marta piekrīt.

VIRTUVES ZONA. Telpas niša jau sākotnēji bijusi paredzēta virtuves iekārtošanai, tikai celtnieki to atstājuši katra paša ziņā. Pasūtot virtuves mēbeles, Kristīnes vienīgā kaprīze bijusi – skapīšu durvīm jābūt zaļām. Visgrūtāk klājies ar toņa izvēli: zaļumam jābūt tādam, kas visu pārējo «neapēd»... Pelēki zaļais tiešām nelec acīs, uz tā fona visu citu toņu zaļums, kas skatāms traukos un citos virtuves piederumos, izskatās gaumīgi.

ZAĻI FLĪZĒTA VANNASISTABA sākotnēji bija galvenais iemesls, kāpēc Kristīne no vairākiem iespējamiem dzīvokļiem izvēlējās tieši šo. Šampūni, krēmi, zobu pastas, ziepes – tos saimniece pārsvarā izvēlas nevis pēc ražotāja firmas vai sastāva, bet pēc iepakojuma. Nošaut greizi un atzīt, ka forma neatbilst saturam, gadījies tikai pāris reižu, taču nekas – tāpēc jau skaisti zaļu pudelīti vai kārbiņu uzreiz mest prom neies! Lai paliek un priecē.

ANTIKVĀRAIS SKAPIS. 1927. gadā, kad precējās Kristīnes vecvecāki, šo ozolkoka skapi vectēvs esot uzdāvinājis vecmammai. Ilgus gadus dzimtas mēbele atradusies pie Kristīnes mammas māsas, nu tā ir šeit. «Antikvariātā, protams, neko tamlīdzīgu es nepirktu, taču šim skapim (labi, lai nav zaļš!) vieta pie manis būs vienmēr.» Skapī nobēdzinātas dažādas ikdienā bieži nelietojamas mantas, bet skapja galā pārskatāmi iekārtota Martas ārā ejamo drēbju garderobe.

VISI KAMOLĪŠI Kristīnes rokdarbu grozos ir vairāk vai mazāk zaļo toņu pārņemti.

...ZAĻĀ BILŽU RĀMĪTĪ... man ir bilde tava, otras tādas pasaulē vairs tik skaistas nava... Nedaudz pārfrazējot kādreiz Imanta Ziedoņa rakstītās dzejoļa rindas, mazā Marta katru vārdu drīkst attiecināt uz sevi!