Gleznotājas Olitas Gulbes-Ģērmanes dzīve ir nejaušībām pilna. Nejauši viņa nokļuva mākslas skolā, tikpat nejauši – Mākslas akadēmijā. 30 gadu laikā sakrājies ne mazums darbu.
«Bērnība man pagāja Bigauņciemā. Es bērnu dienās gribēju kļūt vai nu par saldējuma, vai konfekšu pārdevēju. Cik kolosāli ir pa lodziņu pasniegt kaut ko tik brīnišķīgu. Tāda man tā filozofija bērnībā bija.
Mākslinieciskums – visiem rados
Man bija laimīga bērnība, un mēs – bērni – dzīvojāmies savā vaļā. Vectētiņš bija zvejnieks, un zivis mēs ēdām daudz. Es vispār nesaprotu, kā es par gleznotāju kļuvu. Pabeidzu Lapmežciema pamatskolu un tad jau sāku domāt, kur tālāk mācīties. Mēs ar brāli un māsu vispār daudz neko dzīvē nebijām redzējuši, vien savas mājas. Zināju: vienkārši vidusskolā negribu iet. Mamma man teica: ej uz šūšanas skolu, tur būs vidusskola un arods, kas tev dzīvē noderēs Tā aizgāju uz Rīgu. Diplomdarbā māsai ziemas mēteli uzšuvu, bet īsti pie sirds man tā šūšana nebija. Man bija trīs gadi jāmācās, un tajā laikā mana māsa Dace Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā mācījās. Tur rīkoja Atvērto durvju dienas, un viņa aicināja mani apskatīties. Māsai arī tur bija darbi. Tas bija liktenīgi. Aizgāju, iegāju iekšā, ieraudzīju, ko viņi tur dara, un pilnīgi apstulbu. Tur bija visādu krāsu kompozīcijas, zīmējumi, gleznojumi. Tas bija kā zibens spēriens. Es iznācu ārā, un man bija pilnīgi skaidrs, ka es gribu tikai to. Tūlīt uz kursiem sāku iet, bet vēl pēdējo gadu mācījos šuvējos. Man bija laba meistare, kas pati bija beigusi modelētājus. Viņa man izdeva dokumentus, lai varētu kārtot iestājeksāmenus. Es jau varēju netikt, jo tur bija liels konkurss. Dekoratoriem – septiņi uz vienu vietu. Mani uzņēma, bet pēc likuma man bija divus gadus jāatstrādā šūšanas fabrikā Tukumā. Ar žāvētu reņģu paciņu mēs abi ar tēvu braucām uz Tukumu atprasīties. Tā meistare, pie kuras man bija norīkojums, bija forša sieviete: lai meitene mācās! Tad es biju jau uzņemta Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas Dekoratoru nodaļā. Man visa dzīve sakarā ar šo notikumu sagriezās pilnīgi šķērsu.
Es nekad nebiju fantazējusi, ka kādreiz kļūšu par mākslinieci, par gleznotāju. Mana māsa labi zīmēja, papus pēc savas būtības ir māksliniecisks, ar brīvu, nestandarta domāšanu. Vecamtēvam brālis par dekoratoru operā bija strādājis, bet Pirmajā pasaules karā kritis. Arī manas brāļa meitas ir ar māksliniecisku noslieci. Nezinu, kur tā mākslinieciskā sēkla lidinās, bet kaut kur tas ir.
Izlaiž plaša profila speciālistus
Lietišķās mākslas skolā biju vidusskolnieku kursā, un mums bija tikai speciālie priekšmeti – kompozīcija, zīmēšana, gleznošana, krāsu mācība, burtu mācība, stila mācība, mākslas vēsture un praktiskie darbi – dekorēšana, noformēšana, daiļkrāsošana, remonta darbi. Man bija zīmēšanas skolotājs Vitālijs Karkunovs, stingrs un labsirdīgs. Viņš teica – var zīmēt slikti, var zīmēt labi, un var zīmēt «nekā». Pie «nekā» tūlīt piebilda – «vajag mainīt profesiju». Mēs viņu respektējām, un viņš arī izšķīra manu likteni tālāk. Zināju, ka gleznoju un zīmēju tīri normāli. Pēdējā gadā mums gleznošanu pasniedza Inta Celmiņa, pavasarī viņa mums bija uzlikusi kluso dabu – prīmulas. Pēc gleznošanas darbus nolikām gar sienām, lai žūst. Ienāk Karkunovs, aplaiž acis izliktajiem darbiem, apstājas pie manējā un saka: «Olita, tu esi gleznotāja!» Tad es arī izšķīros iet tālāk uz glezniecības nodaļu Mākslas akadēmijā. Ja viņš tā nebūtu pateicis, visticamāk, būtu sākusi strādāt.
Likteni man izšķir neapzināti gadījumi, nevis apzināta rīcība. Gāju un liku akadēmijā iestājeksāmenus, bet pirmajā gadā izkritu. Bija jāglezno ar eļļas krāsām, ar kurām vispār nebiju gleznojusi. Mākslas skolā gleznojām ar guašu, līmes krāsām, temperu. Iestājeksāmenā bija jāglezno portrets – pusfigūra ar rokām, bet mēs tikai klusās dabas bijām gleznojuši. Zīmēšanā iestājeksāmenā bija jāzīmē sievietes vai vīrieša kailfigūra. To arī mēs nebijām darījuši. Es izkritu. Sarunāju gleznošanas privātstundas – man kaimiņos dzīvoja gleznotājs Bruno Celmiņš, viņš bija Eduarda Kalniņa skolnieks. Gāju pie viņa divreiz nedēļā, mēneša maksa – 40 rubļi. Viņš man iemācīja pamatus eļļas glezniecībā. Es pusotru gadu pie viņa mācījos. Otrreiz stājoties akadēmijā, neizturēju konkursu, paliku pirmā aiz strīpas. Konkurss bija liels – kādi 10 uz vienu vietu. Celmiņam bija daudz skolnieku, es skaitījos viena no labākajām. Kad gāju trešoreiz stāties, man bija vislabākās atzīmes.
Akadēmijā laiks bija sarežģīts. Skaitījos laba studente. Mani skolotāji bija Imants Vecozols, Pēteris Postažs, Konrāds Ubāns, Vladimirs Kozins un Indulis Zariņš. Pēc trešā kursa aiz intereses novirzījos uz monumentālo glezniecību. Postažs toreiz man teica: «Bija laba gleznotāja, aizgāja uz krāsotājiem.» Tagad varu palepoties, ka sešās Latvijas vietās ir mani sienu gleznojumi. Laika gaitā atgriezos stājglezniecībā.
Manī ir liela mīlestība pret labu glezniecību un vecajiem meistariem. Jo vecāka palieku, jo vairāk domāju par to, kuras tad ir manas tēmas. Mani pilnīgi neinteresē gleznošana gleznošanas pēc.
Iemīlas Jūrmalciemā
Mums ar dzīvesdraugu Andreju, arī gleznotāju, vairākus gadus pēc kārtas bija izdevība gleznot Liepājas puses Jūrmalciemā. Tur man patika pirmatnība, vienkāršība, jo pati nāku no Bigauņciema. Tas man ir asinīs. Padomju laikā Jūrmalciems bija aizliegtā zona, cilvēkus tur nelaida, bet pēc tam interese par Jūrmalciemu palielinājās.
Andrejam teicu: «Mani kaut kā velk uz to pusi, aizbrauksim.» Sākām ar Mazirbi, Košragu, Pitragu, Saunagu, Vaidi, Kolku, Liepāju. Tas bija 1995. gads, ļoti sausa vasara. Kad ieraudzīju Jūrmalciemu, man tas bija līdzīgi, kā Parīzi ieraudzītu. Kaut kas neticams, ka vēl kaut kas tāds saglabājies. Acīs iekrita laivu kapsēta. Vecas koka zvejnieku laivas – lielas skaistas formas, meistari būvējuši. Nevis tās plastmasas tupelītes un bleķa bundžiņas kā tagad. Man tas skarbums un minimālisms patika. Ainava skaudra un askētiska. Mani tas apbūra. Vienu no lielajām zvejnieku laivām gleznoju vēl un vēl. Katrreiz, kad aizbraucam, atgriežos pie šīs laivas. Tagad tās vecās laivas vietējie Jāņos nodedzina, bet tā mana laiva ilgi stāvēja. Varbūt viņi to neaiztiek tāpēc, ka redzēja – es to daudz gleznoju. Īsta skaistule!
Piecus gadus turp braucām un gleznojām. Jūrmalciemā ir māja Liepājas dzejniekam Olafam Gūtmanim. Un tieši viņš mums palīdzēja apmešanās vietu sarunāt. Apmetāmies Atbalsīs pie šerpās Katiņas un aklā Andreja. Tagad jau viņi visi aizsaulē, bet mums palikušas visgaišākās atmiņas un pateicība. Jūrmalciema veikala šķūnī rīkojām izstādes no tā, kas bija te sazīmēts un sagleznots.
Nu jau 20 gadus esmu atgriezusies Bigauņciemā. Man pie mājas aug tantes stādīti flokši – rozā, lillā, balti. Baltās peonijas, lielās magones. Un violeti ceriņi. Esmu laimīga, ka atrodu tur motīvus, un patiesībā varētu nekur nebraukt. Es pilnīgi varētu dzīvot mājās un gleznot. Man blakus ir jūra, un ķiršus varu tirgū nopirkt. Zivis arī tepat var nopirkt. Man ir dabiska vide apkārt, un cenšos to arī saglabāt. Esmu daudz vasaras plenēros braukusi. Speciāli braucu uz Vestienu ūdensrozes gleznot uz desmit dienām. Bieži braucu uz Smārdi, kur rudzu laukā zied mazās magonītes.».