Ja gadās būt Grobiņā un rodas vēlme apmeklēt Latvijā vienīgo privāto botānisko dārzu, bet nezināt, kur tas atrodas, neuztraucieties – namu Saules ielā 31 parādīs katrs pretimnācējs.
Te aiz sētas vārtiņiem apbrīnojami mazā platībā, 1400 kvadrātmetros, plešas īsts brīnumdārzs. Ar fanātisku aizrautību un lielu mīlestību to iekopis dendrologs Ilmārs Graudiņš.
«Esmu iezemietis! Grobiņā dzimis, audzis, joprojām tepat dzīvoju. Pēc pamatskolas beigšanas aizgāju uz Liepāju mācīties par metālapstrādes speciālistu, taču vēlāk dzīve iegriezās tā, ka kļuvu par milici. 30 gadus līdz pat aiziešanai pensijā nostrādāju iekšlietu sistēmā, taču viss, kas aug un lien no zemes ārā, mani ir interesējis kopš laika gala. Pirmos centienus rušināties pa zemīti atbalstīja mamma, dārzā ierādīdama dobi, kurā drīkstēju sēt un stādīt visu, kas ienāk prātā. Skolas gados interesi par augiem stiprināja botānikas skolotājs Jēkabsons, pa vasarām aicinādams strādāt skolas izmēģinājumu lauciņos. Mana aizraušanās ar augu vākšanu ir sākusies pavisam nevainīgi: atrodi kaut ko vēl neredzētu, iesēj vai iestādi un gaidi – būs vai nebūs... Šo vaļasprieku droši var pielīdzināt labdabīgai atkarībai – saskare ar zemi un augiem palīdz atbrīvoties un aizmirsties no ikdienas stresa, liek neiesūnot un nezaudēt dzīves sparu.»
Ceļa sākums
Atsevišķu augu vākšana un kolekciju veidošana Ilmāram aizsākusies pirms vairāk nekā 30 gadiem, bet ideju par botāniskā dārza izveidi I. Graudiņam 1994. gadā «piespēlējis» profesors Raimonds Cinovskis, kādreizējais Salaspils Nacionālā botāniskā dārza dendrofloras laboratorijas vadītājs. Zinātnieks jau kādu laiku Latvijas siltajā galā – Liepājas pusē –meklējis vietu eksotisku un retu augu introdukcijai un aklimatizācijai mūsu klimatiskajos apstākļos, un Grobiņa tādiem nodomiem izrādījusies vispiemērotākā vieta, jo klimatiskie apstākļi te jūtami maigāki nekā citviet valstī. Noskatīto zemes gabalu Grobiņas vadība Cinovskim tomēr nedevusi, aizbildinoties ar ieplānota sporta laukuma būvi. Kad zinātnieks apņēmības pilns savus meklējumus bijis gatavs turpināt tālāk, Graudiņš, saprazdams, ka tādu Dieva dāvanu laist garām būtu liela muļķība, cēlis priekšā sava nelielā dārza platību un piedāvājis varbūtēju sadarbību. Divu vīru kopīgas valodas atrašana un abpusēja darba rezultāts vainagojies gan ar pirmā privātā botāniskā dārza izveidi, gan ar Latvijas Dendrologu biedrības nodibināšanu. Pēc Cinovska kunga aiziešanas viņsaulē Graudiņam nesavtīgu palīdzību un padomus joprojām sniedz zinātnieka darba turpinātāja Ināra Bondare. «Pasaules praksē privāti dendroloģiskie dārzi nav nekāds retums, taču tos atļauties var tikai ļoti turīgi cilvēki. Kā redzat, neesmu ne grāfs, ne firsts, ne vietējais miljonārs, bet man ir privāts botāniskais dārzs. Tā apjomīgo augu kolekciju un pats sevi uzturu ar nelielo izdienas pensiju un ieņēmumiem, ko ziedojumu veidā gūstu no dārza apmeklētājiem. Kāds mazumiņš atlec arī no stādu pārdošanas un konsultācijām. Par biznesu to visu nenosauksi – drīzāk ar likumu atzīts dārzkopja un augu pētnieka dzīvesveids, kas eksistenciāli ļauj izdzīvot un iespēju robežās nedaudz paplašināties. Oficiāli nodarbojos ar introdukciju – reto augu ieaudzēšanu Latvijā, to popularizēšanu un palaišanu tautās,» ironizē dārzkopis.
Septiņos stāvos
Nejaušam ekskursantam atrašanās Ilmāra dārzā pirmajā mirklī var šķist kaut kas līdzīgs ekstremālam piedzīvojumam īstos džungļos. Graudiņa dārzā uzturoties, vispārējas drošības labad ieteicams ar rokām neko neaizskart, sekot cieši pa pēdām pašam saimniekam un no taciņām nenovirzīties, jo ej nu sazini: nomīdīsi vai sabradāsi kādu pavisam retu puķīti, papardīti, tikko ieraugāmu, bet izcili retu kociņu vai krūmiņu, uzkāpsi kādam zalktim, izbiedēsi putnus. «Vistrāpīgāko raksturojumu par manu dārzu reiz sacīja profesors Artūrs Mauriņš – Graudiņam viss aug septiņos stāvos: lielie koki – mazie koki, lielie krūmi – mazie krūmi, lielās puķes – mazās puķes, apakšā – sīpolpuķes,» gluži kā rīmi deklamē Ilmārs un vēl joko, ka viņš, neskatoties uz lielo šaurību, tomēr esot daudz privileģētākā stāvoklī nekā kolēģi Salaspils Nacionālajā botāniskajā dārzā vai Latvijas Universitātes botāniskajā dārzā. «Ja kādam augam manā 1400 kvadrātmetru lielajā zemes pleķī atgadās kas nelāgs, es to pamanu uzreiz un daru visu, lai postījumu novērstu, bet ko iesākt Salaspils vai Rīgas plašumos? Tur problēmu pamanīsi tikai tad, kad kaitēkļi visus augus būs jau nograuzuši!» Vietējā pašvaldība pirms pāris gadiem gan izrādījusi sen gaidītu pretimnākšanu un uz 99 gadiem Ilmāram iznomājusi 1300 kvadrātmetrus lielu zemes gabalu tepat aiz sētas, taču dārznieks diez ko priecīgs neizskatās: nekādu juridisku garantiju viņam kā nomniekam neesot – ja kaimiņos esošo zemes gabalu kāds izdomās pirkt, ko tad?
Pašam savi Himalaji
Nelielajā, bet augiem pārbagātajā dārzā, kur savu vietu aizņem arī dzīvojamā māja un saimniecības ēka, Ilmārs līdzās pašmāju augiem vairāk nekā 30 gadus cenšas pieradināt dažādus eksotiskus augus no visas pasaules. Te aug un pavasaros pasakaini krāšņi zied septiņas dažādas magnolijas, starp kurām ir arī 1973. gadā stādītā Japānas magnolija, kas tagad sasniegusi apmēram 12 metru augstumu. Pamatīgi iesakņojusies un katru gadu augļus dod paša stādītā ēdamā kastaņa, divi jau ražojoši valrieksti, aug vairākas sakuras, tulpju koks, baltais zīdkoks, dinozauru laikabiedrs ginks, galvīves, toreja, Čīles araukārija, Ķīnas pseidolapegle, daudz rododendru. Dārznieks lepojas ar savu skujkoku kolekciju, kurā ir tādi retumi kā Himalaju ciedrs, Japānas širmegle, kuningāmija, Amerikas mamutkoks, metasekvoja, Jaunzēlandes podokarps, mamuta rabarberi un vēl, un vēl... Par ikvienu dārzā augošo augu dārzniekam savs stāstāmais: no kurienes cēlies, kā iegūts, kā aug... «Lūk, mannas osis: atvedu no Telavivas botāniskā dārza: pēc būtības tam jau pirmajā ziemā vajadzēja nosalt, bet nē – aug kā traks, savukārt mandragora iekļauta pasaules Sarkanajā grāmatā un savvaļā gandrīz nav sastopama – agrāk tās sakni izmantoja maģijā un nēsāja kā talismanu. Redzot, kā, cieši augot, spēj sadzīvot no dažādām pasaules malām atceļojuši augi, daudzi brīnās,» atzīst dārznieks un ved uz dārza tālāko stūri, kur ierīkoti pašam savi Himalaju kalni – vieta kā radīta pasaules kalnainajos apvidos augošiem augiem – ziemcietīgiem kaktusiem, jukām, saulrieteņiem. Brīnumdārzā atrasta vieta arī mākslīgi radītam miniatūram purviņam un pustuksnesim – arī tur aug atbilstošas floras augi. «Visu laiku kaut kas iznīkst, kaut kas nāk klāt – par to nav jāšausminās, galu galā dārzs jau nav no gumijas. Tur, kur visu laiku notiek izmēģinājumi, kāda kolekcijas auga aiziešana bojā ir parasta parādība, jo ne jau visiem silto zemju augiem mūsu mitrais piejūras klimats izrādās piemērots. Augu pieradināšana ir ilgstošs process, kas prasa pacietību un darbu daudzu gadu garumā.»
Apgūts pašmācībā
Ar acīmredzamu lepnumu Graudiņš stāsta, ka dendroloģijā un dārzkopībā nepieciešamās zinības galvenokārt apguvis pašmācības ceļā. Savā laikā, mācoties Iekšlietu darbinieku skolā Rīgā, pa vakariem regulāri gājis uz Jāņa Misiņa Fundamentālo bibliotēku un nopietni ņēmis cauri visas ārzemēs izdotās grāmatas par dārzkopību. Pirmkārt: nekur citur pie līdzīga rakstura grāmatām toreiz nevarēja tikt klāt, otrkārt: zināšanas, kas iegūtas no izlasītā, esot līdzvērtīgas studijām augstskolā. Šodien privātā botāniskā dārza īpašnieks daudzpusīgi sadarbojas ar LU botānisko dārzu, Salaspils Nacionālo botānisko dārzu, uztur regulārus sakarus ar nozares speciālistiem ne tikai Latvijā, bet arī visā plašajā pasaulē. «Sēklu apmaiņu ik gadu veicu ar 47 ārzemju botāniskajiem dārziem, esmu Amerikas akmensdārzu asociācijas un Pensilvānijas ziemcietīgo augu asociācijas biedrs, uzturu sakarus ar daudzu privāto dendrāriju un dārzu īpašniekiem. Regulāri saņemu katalogus, no kuriem varu pasūtīt interesējošos augus vai to sēklas, notiek nepārtraukta korespondences apmaiņa. Mani darbības principi ir tādi paši kā valsts botāniskajiem dārziem: augi jāsēj, jāpavairo, jāreģistrē, jāapraksta to attīstība, īpatnības – tiek veikts nopietns zinātnisks darbs. Kaut ko drīkstu arī pārdot, bet, piemēram, Sarkanajā grāmatā iekļautos augus atļauts pavairot tikai no sēkliņām,» saka Ilmārs Graudiņš.