Dār­za pa­sa­ku val­stī­ba

Dai­nas un Zi­gur­da Ka­lē­ju dārzs at­gā­di­na sav­da­bī­gu pa­sa­ku val­stī­bu. Pa­ši saim­nie­ki ap­gal­vo: tas ir mū­su mī­les­tī­bas dārzs, ku­rā kat­ram no­stū­rim, kat­rai do­bei, kat­ram ak­me­nim, mē­be­lei un augam ir sa­va vēs­tu­re, savs stāsts, sa­va pie­vie­no­tā vēr­tī­ba.

Upes­grī­vā par skais­tā­ko at­zī­tais Ka­lē­ju ģi­me­nes dārzs gan­drīz bla­kus Rī­gas–Ro­jas au­to­ma­ģis­trā­lei no­slē­pies tik ne­uz­krī­to­ši, ka tā uz­reiz to ne­maz ne­ie­rau­dzī­si, jo acis jau vi­su lai­ku ķer jū­ras ho­ri­zon­tu, kas tur­pat caur ko­kiem un pri­vāt­mā­ju rin­du zib­snī vien.

Dai­na, pa­gal­mā sa­gai­dot, ne­spēj no­mie­ri­nā­ties: ie­priek­šē­jās die­nas pie­teik­ša­nās cie­miem vi­ņai lau­pī­ju­si sirds­mie­ru: bū­tu vis­maz kā­du die­nu ag­rāk pa­zi­ņo­ju­ši, ka ie­ra­dī­sie­ties, pa­spē­tu vis­am vēl­reiz iz­skriet cau­ri un zā­lie­nu sa­lais­tīt, nu ne­kā – kā ir, tā ir... Zi­gurds, sie­vu lab­sir­dī­gi uz zo­ba pa­vil­kdams, pa­skaid­ro, sak’, vi­ņa jau no pa­ša rī­ta dik­ti ner­vo­zē, esiet nu sau­dzī­gi. Zvē­ru, ka ne­esam ta­ču at­brau­ku­ši, lai do­tu pa­do­mus, kla­ji pel­tu vai bar­gi kri­ti­zē­tu. Ap­lie­ci­nu, ka la­bā zi­ņa par skais­to dār­zu Upes­grī­vā ma­nās ausīs no­nā­ku­si, tā teikt, no mu­tes mu­tē un cie­mu rei­zes pa­tie­sais ie­mesls ir ci­tiem pa­stās­tīt un pa­rā­dīt, kā ir, ja cil­vēks grib: iz­vei­dot dār­zu, par ko prieks paš­iem un ci­tiem, dzī­vot har­mo­ni­jā ar se­vi un ap­kār­tē­jo vi­di. Sa­cī­tais saim­nie­kus at­bru­ņo un no­mie­ri­na.

Dzī­ve jū­ras ma­lā

«Vī­ra vec­ve­cā­ku mā­ja ti­pis­kā zvej­nie­ku cie­mā cel­ta pirms vai­rāk ne­kā 80 ga­diem,» stās­ta saim­nie­ce. «Zi­gurds ma­ni, Mērs­ra­ga mei­te­ni, te ie­ve­da pirms 30 ga­diem. Vie­tās, kur ta­gad pu­ķu do­bes, zā­liens un augu stā­dī­ju­mi, vī­ra­mā­tei bi­ja dārzs, un tur auga gan kar­tu­pe­ļi, gan dār­ze­ņi. Ļo­ti gri­bē­jās, lai pie mā­jas bū­tu kāds ko­šums, tā­pēc pa klu­so, ka­mēr ve­cā saim­nie­ce no­gā­ja līdz cie­ma cen­tram, es, sir­dij trī­cot, ātr­i, ātr­i sa­ru­bi­nā­ju kā­du ma­zu pu­ķu do­bī­ti – no ve­cās saim­nie­ces man drus­ku bij’ bail: vai ne­rā­sies, ka vel­ti iz­nie­ko­ju zem­i. Vī­ra­tē­vam gan, tā­pat kā man, pu­ķes ļo­ti pa­ti­ka. Viens pēc ot­ra pie­dzi­ma bēr­ni, vīrs pa pus­ga­dam ne­bi­ja kras­tā, gā­ja At­lan­ti­jā pēc siļ­ķēm. Tik­mēr es pa mā­ju. Pa vi­du starp ne­bei­dza­ma­jiem dar­biem un bēr­nu audzi­nā­ša­nu ma­nas pu­ķu do­bes ple­tās ar­vien lie­lā­kas, ta­ču ie­sā­ku­mā Zi­gurds pret ma­niem plā­niem ap mā­ju iz­vei­dot skais­tu dār­zu bi­ja no­ska­ņots skep­tis­ki. Vīrs uz­ska­tī­ja, ka pli­ka­jā jūr­ma­las smil­tī ne­kas prā­tīgs tā­pat ne­ie­augs, tā­pēc viss ie­gul­dī­tais – lī­dzek­ļi, darbs un laiks – ir iz­nie­kots un zem­ē no­mests. Ta­gad, kad ve­se­lī­ba jū­rā iet vairs ne­ļauj, vīrs man dik­ti pa­līdz, arī vi­ņu dārzs ir pa­ņē­mis sa­vā va­rā.

Pa­tīk tas vai ne­pa­tīk, ta­ču dzī­vo­ša­na jū­ras ma­lā iz­vir­za sa­vus no­tei­ku­mus, ku­rus ne­var ne­ie­vē­rot. Viens: bla­kus eso­šais ūdens pla­šums un mū­žī­gie vē­ji, otrs – smil­šai­nā, ne­aug­lī­gā ze­me. Tās ie­la­bo­ša­nai ie­strā­dā­jām vai­rāk ne­kā se­šas ton­nas sa­trū­dē­ju­šu kūts­mēs­lu, ta­ču re­gu­lā­ri to da­rīt ne­var. Kūts­mēs­li ir īs­ta pa­ra­dī­ze kur­mjiem un ūdens­žur­kām. Tie dār­zā sa­ro­das tā­dā vai­ru­mā, ka vi­su lai­ku jā­do­mā, kā ar šiem drau­giem cī­nī­ties. No jū­ras iz­ska­lo­tās ūdens­zā­les la­bi no­der sak­ņu dār­za un aug­ļu ko­ku mēs­lo­ša­nai, ta­ču pu­ķēm tās ne­pa­tīk. Lai pa­glāb­tos no skar­ba­jiem jū­ras vē­jiem, aiz­sarg­jos­lā sa­stā­dī­jām aro­ni­ju rin­du, kop­jam ce­ri­ņu stā­dī­ju­mus, kas, tā­pat kā vī­ra vec­ve­cā­ku stā­dī­tās mež­ābe­les, te aug no lai­ka ga­la. Mū­su stā­dī­ta­jam klin­te­ņu dzīv­žo­gam nu jau ir vai­rāk ne­kā 30 ga­du. Dzīv­žo­gu vai­rā­kas rei­zes es­mu at­sē­di­nā­ju­si līdz pat ze­mei, bet šis aug un aug, at­liek vien re­gu­lā­ri pie­fri­zēt. Dār­zā la­bi jū­tas sku­je­ņi, hor­ten­zi­jas. Kas gan ne­aug, ja da­ri ar mī­les­tī­bu!»

Ma­na sa­prat­ne un re­dzē­jums

Saim­nie­ce at­zīst, ka sa­vu za­ļo pa­sau­li vei­do­ju­si, va­do­ties ti­kai pēc sa­vām sa­jū­tām. «Ne­lieg­šos, bie­ži pie­trūkst pro­fe­si­onā­lu zi­nā­ša­nu. Tad ro­kos pa da­žā­diem dārz­ko­pī­bai vel­tī­tiem žur­nā­liem, at­bil­des uz sa­viem jau­tā­ju­miem mek­lē­ju grā­ma­tās, eks­pe­ri­men­tē­ju un mā­cos pa­ti no sa­vām kļū­dām. Ja šo dār­zu bū­tu vei­do­jis no ma­las pie­ai­ci­nāts spe­ci­ālists, te dro­ši vien viss bū­tu pa­vi­sam sa­vā­dāk, ta­ču es dro­ši zi­nu: ci­ta ra­dī­tā pa­sau­lē uz­tu­rē­ties un to par mī­ļu saukt es ne­va­rē­tu. No pro­fe­si­onā­ļa re­dzes­pun­kta ska­to­ties, šeit no­teik­ti var at­rast daudz un da­žā­du ač­gār­nī­bu un ne­pa­rei­zī­bu. La­bi, lai tā bū­tu, to­ties tāds ir mans re­dzē­jums, ma­na sa­prat­ne, ma­na mo­ti­vā­ci­ja.»

Vi­zu­ālo iz­ska­tu zau­dē­ju­šos augus dār­za saim­nie­ki cen­šas sa­glābt, bo­jā­ju­mus iz­griež un augus for­mē, bet pa­vi­sam bē­dī­gos ek­semp­lā­rus rok ār­ā. «Mest prom ro­ka ne­ce­ļas. Vi­sus bē­du brā­ļus no­bē­dzi­nu dār­za tā­lā­ka­jā stū­rī un pa­cie­tī­gi gai­du. Ja iz­do­das ie­rau­dzīt kaut ma­zā­kās pa­zī­mes, kas lie­ci­na par dzī­vot­spē­ju, ču­bi­nos un iz­da­bā­ju, kā vien spē­ju, lai tik ma­ni mī­lu­ļi aug­tu. Ne­zā­les no ma­nis bēg­tin bēg, tās vien­kār­ši ne­uz­dro­ši­nās augt. Ar vis­iem, kas aug dār­zā, kat­ru die­nu ap­ru­nā­jos: vie­nus ap­mī­ļo­ju, uz­sla­vē­ju par skais­to zie­dē­ša­nu, ci­tus ie­dro­ši­nu, kā­dam, kas ga­ta­vo­jas nī­ku­ļot, de­gun­ga­lā pa­kra­tu dus­mī­gu pirk­stu un pa­drau­du ar san­kci­jām (sme­jas). Ti­ciet vai ne, bet tas ie­dar­bo­jas: vār­dzē­ji sa­ņe­mas un aug, ka prieks, pu­ķes zied vēl ko­šāk, viss no­tiek.»

Maz­bēr­niem sa­va val­stī­ba

No jū­ras Ka­lē­ju dār­zu šķir ne­pil­nu pus­ki­lo­met­ru pla­ta smil­gām un dzelzs­zā­lēm aizau­gu­si pļa­vas strē­le, ta­ču ne­pa­met sa­jū­ta, ka va­re­nais ūdens klajs ir pa­vi­sam bla­kus, ro­kas stie­pie­na at­tā­lu­mā. Ne­tā­lu no simt­ga­dī­gā bēr­za, zem ku­ra kup­la­jiem za­riem saim­nie­ki ie­kār­to­ju­ši omu­lī­gu va­sa­ras mā­ji­ņu, at­ro­das ro­ta­ļu lau­kums ar da­žā­dām spor­tis­kām ak­ti­vi­tā­tēm pa­re­dzē­tu in­ven­tā­ru: šū­po­les, smil­šu kas­te, ba­seins, slīd­kal­niņš, gan­drīz īsts ku­ģis un vēl, un vēl. «Mums jau līdz jū­rai tāls ga­bals, ko iet, tā­pēc maz­bēr­nu pa­lu­ti­nā­ša­nai dār­zā ie­rī­ko­jām pa­ši sa­vu jū­ru, kur plun­čā­ties, un sa­vu plud­ma­li, kur sau­ļo­ties un cept smil­šu kū­kas,» gar­di smej Dai­na, rā­dī­da­ma uz ūdens pil­no ba­sei­ni­ņu un smil­šu kas­ti tam bla­kām. «Kad va­sa­rās no Rī­gas vai Lie­pā­jas cie­mos at­brauc vis­i trīs maz­bēr­ni, bet omei uz­nā­cis slin­kums vai nav lai­ka do­ties līdz­i uz jū­ras ma­lu, ir jā­pa­do­mā, lai Od­ri­jai, Mar­se­lam un Rai­mon­dam ne­bū­tu gar­lai­cī­gi. Opis abiem pui­kām uz­bū­vē­ja īpa­šu ku­ģi, šie sa­jūs­mā. Bla­kus tam aug no­ka­re­nais kārkls – maz­dē­li zem kup­lo za­ru ēr­ku­ļa pa­ši sev ie­kār­to mā­ji­ņu un aici­na mūs abus uz ka­fi­ju vai pus­die­nām. Ejam kā uz pie­ņem­ša­nu pie pa­ša jū­ras vald­nie­ka, un mums priekš­ā tiek cel­ta gan no smil­tīm vā­rī­tā jūr­nie­ku zu­pa, gan tik­ko no­ķer­to ziv­ju (čie­ku­ru) ce­pe­tis. Mēs tik ēdam un sla­vē­jam!»

Spon­tā­ni, vie­nā rā­vie­nā

Dār­za dzi­ļu­mā, kur vē­jā klu­si sa­čuk­stas graud­zā­les, dzel­te­ni zie­do­šo lai­mi­ņu ap­joz­ta­jā ba­sei­ni­ņā spo­gu­ļo­jas ūdens­ro­zes un no­mie­ri­no­ši ča­lo strūkl­aka, ag­rāk augu­šas ze­me­nes, bur­kā­ni un bie­tes. Saim­nie­ce at­ce­ras, ka tā va­sa­ra pirms jaun­ās tūk­stoš­ga­des ie­stā­ša­nās, kad aiz­sā­ku­sies dār­za lie­lā re­kon­struk­ci­ja, bi­ju­si kar­sta un sau­sa, tā­pēc arī sak­ņu dār­zā ne­kas lā­gā ne­au­dzis. «Bi­ja augus­ta vi­dus. At­nāk vīrs mā­jās no jū­ras, un es, uz akas ma­las sē­dē­da­ma, šim žē­lo­jos: strā­dā, cik gri­bi, jē­gas ne­kā­das, bur­kā­nu un bie­šu mums šo­gad ne­re­dzēt. Zi­gurds tī­ri vai ap­skai­tās – ko tu te mo­kies ar tiem bur­kā­niem, rauj ār­ā un ie­sēj zā­lī­ti. Ti­ciet vai nē, bet ot­rā rī­tā pu­tē­ja vien, ka es bez vis­ma­zā­kās žē­las­tī­bas iz­rā­vu vis­as tās pe­ļu­as­tes, iz­ra­ku ze­me­nes, vie­nā rā­vie­nā uz­zī­mē­ju plā­nu, pa­re­dzē­da­ma vie­tu ba­sei­nam, de­ko­ra­tī­vo stā­dī­ju­mu do­bēm, ko­kiem, krū­miem, ce­li­ņiem. Kad sa­vu plā­nu cē­lu vī­ram priekš­ā un bil­du, ka bez vi­ņa pa­lī­dzē­ša­nas ba­sei­na be­to­nē­ša­nas un ce­li­ņu bru­ģē­ša­nas dar­bos ne­kas ne­sa­nāks, viņš gal­vu vien gro­zī­ja un lū­dza, lai tik es ne­sā­kot vei­dot vi­sā­das ko­ku, krū­mu vai pu­ķu ko­lek­ci­jas,» at­ce­ro­ties Dai­na sme­jas.

KLIN­TE­ŅU DZĪV­ŽOGS. Pirms vai­rāk ne­kā 30 ga­diem stā­dī­tais klin­te­ņu dzīv­žogs, kas ie­skauj dzī­vo­ja­mo mā­ju, jo­pro­jām iz­ska­tās ne­vai­no­ja­mi: la­bi kopts, re­gu­lā­ri ap­griezts, rū­pī­gi for­mēts

STI­LĪ­GI. Pa­vi­sam vien­kāršs bēr­za mal­kas baļ­ķī­šu krā­vums, ku­rā no­mas­kē­tie pu­ķu po­di ie­gūst glu­ži ci­tu iz­ska­tu

NE­UZ­KRĪ­TO­ŠI. Saim­nie­cī­bas ēka dār­za kop­ai­nā ie­kļau­jas ne­uz­krī­to­ši un kal­po kā labs fons bla­kus ie­stā­dī­ta­jiem augiem

VIEN­KĀR­ŠI, BET ORI­ĢI­NĀ­LI. Lai ze­me­ņu ra­žu pa­glāb­tu no put­nu uz­li­do­ju­miem, Zi­gurds ko­pā ar maz­dē­liem uz­meis­ta­ro­jis vien­kār­šu, bet ori­ģi­nā­lu la­bi­rin­tu. Cau­ri ve­ca­jiem zve­jas tīk­liem spār­nai­ņi ne­tiek, un ogas tiek paš­iem, un maz­bēr­niem bau­da lož­ņāt, tās mek­lē­jot

MĀ­JĪ­GI. Dār­za vi­die­nē bla­kus ba­sei­nam uz­slie­ta pa­vi­sam vien­kār­ša, bet ļo­ti mā­jī­ga la­pe­nī­te. Ak­ti­nī­di­jām no­au­gu­šais la­pe­nes kar­kass ir kā za­ļa, re­lak­sē­jo­ša oā­ze, kur tā vien gri­bas pie­sēst un at­pūs­ties, lai vel­dzē­tos ba­sei­na strūkl­akas no­mie­ri­no­ša­jā ča­lā

AS­PRĀ­TĪGS RI­SI­NĀ­JUMS. Vis­ap­kārt uguns­ku­ra vie­tai no ķie­ģe­ļiem mū­rē­tais skur­ste­nis ar slī­pu­ma pa­aug­sti­nā­ju­mu jū­ras pus­ē pa­sar­gā ugu­ni no val­do­ša­jiem jū­ras vē­jiem

VIE­TAS GA­NA VIS­AM. Pla­ša­jā dār­zā vie­tas pie­tiek gan lie­la­jām šū­po­lēm, gan omes ķir­bjiem, gan ku­ģim – ar tā­du jeb­ku­ros laik­ap­stāk­ļos bez bai­lēm var do­ties tu­vā­kos un tā­lā­kos jū­ras ce­ļo­ju­mos

DĀR­ZA CE­LI­ŅU SE­GUMS. Ne­re­gu­lā­rās ce­men­ta plāk­snes vīrs un dēls ga­ta­vo­ju­ši pa­ši: no skār­da lok­snēm da­žā­di iz­lo­cī­tās for­mas pie­pil­dī­ju­ši ar ce­men­tu un ļā­vu­ši sa­stingt. Ce­li­ņu bru­ģē­ša­na bi­ju­si laik­ie­til­pī­ga, ta­ču re­zul­tāts prie­cē. Cī­ņai ar ne­zā­lēm un sū­nām, kam pa­tīk augt starp plāk­snēm un oļiem, saim­nie­cei sa­va me­to­de: vē­lā ru­de­nī vi­su no­ber ar kār­tī­gu pel­nu kār­tu, pa­va­sa­rī ce­li­ņus ar ūdens strūk­lu kār­tī­gi no­maz­gā, iz­bir­stē, un viss – ne­zā­les ne­aug

ZEL­TĪ­TĀ IES­KĀ­VU­MĀ. Be­to­nē­ta­jā un ar ūdens­iz­tu­rī­go plē­vi iz­klā­ta­jā ne­lie­la­jā ba­sei­ni­ņā krāš­ņi zied ūdens­ro­zes un no­mie­ri­no­ši ča­lo strūkl­aka, bet vi­su ūdens­til­pi ie­skauj zel­tai­ni zie­do­šu lai­mi­ņu stā­dī­jums

ĪSTS MŪ­ŽA­MEŽS. Kom­pos­ta kau­dzes no­mas­kē­ša­nai ie­stā­dī­tās sū­re­nes iz­tā­lēm at­gā­di­na īs­ta mū­ža­me­ža bam­bu­su audzi. Trūd­vie­lām ba­gā­ta, mit­ra un no­ēno­ta vie­ta ag­re­sī­vi augo­ša­jiem ilg­mū­žī­ga­jiem augiem ar rei­bi­no­šo zie­du smar­žu ļo­ti pa­tīk, tā­pēc tie ik pa­va­sa­ri jā­re­ti­na, bez žē­las­tī­bas iz­cēr­tot

DIEN­VI­DU PUS­Ē. Mā­jas dien­vi­du pus­ē vis­la­bāk jū­tas ro­zes. Dob­ju ma­las ak­cen­tē košs vien­ga­dī­go pu­ķu klā­jiens

AK­CEN­TI. Ko­ši sar­ka­nās le­dus­pu­ķī­tes un bal­tās dik­tam­nes uz­reiz pie­sais­ta uz­ma­nī­bu

DĀR­ZA SAR­GI. Vie­nā no daudz­ga­dī­go pu­ķu do­bēm Zi­gurds uz­meis­ta­ro­jis māk­slī­gu ūdens­kri­tu­mu. Tam bla­kus ta­gad dzī­vo ve­se­la rū­ķu sai­me. Maz­mei­ta, pir­mo rei­zi tos ie­rau­got, kon­sta­tē­ju­si: ami­zan­tie vī­ri­ņi sar­gā­jot omes dār­zu

BEZ LIEK­VĀR­DĪ­BAS. Mā­jas­vārds iz­teik­smī­gi rak­stu­ro šīs vie­tas ie­mīt­nie­ku sais­tī­bu ar jū­ru, tā­tad – arī ar zi­vīm

VĪ­TEŅ­AU­GI LA­BI MAS­KĒ. Ar efe­jām un mež­vī­niem ap­au­dzē­tie ve­co ābe­ļu stum­bri la­bi no­mas­kē un pie­šķir dār­zam no­slē­pu­mai­nī­bu

DĀR­ZA MĀ­JI­ŅA. Dār­za no­stū­rī pie simt­ga­dī­ga bēr­za ie­kār­to­ta ēr­ta un omu­lī­ga va­sa­ras dār­za mā­ji­ņa

MAZ­BĒR­NU VAL­STĪ­BA. Tas ne­kas, ka lie­lo jū­ru var gan­drīz ar ro­ku aiz­sniegt – ome un opis sa­viem maz­bēr­niem dār­zā ie­rī­ko­ju­ši mi­ni­atū­ru jūr­ma­lu, kur ne­trūkst ne ūdens, ne smil­šu, ne ci­tu at­pū­tai pie­die­nī­gu ie­spē­ju

PA­PIL­DI­NĀ­JUMS. Stā­dī­ju­mu do­bes lie­lis­ki pa­pil­di­na krā­sai­nas stik­la bum­bas, kā­das reiz, kad vī­ri gā­ja jū­rā pēc zi­vīm, plu­di­ņu vie­tā sē­ja pie tīk­liem

SKAIS­TĀ EŅ­ĢEĻ­TAU­RE. Saim­nie­ces gā­dī­bu un mī­les­tī­bu pret kat­ru augu bez liek­vār­dī­bas ap­lie­ci­na mil­zī­gā eņ­ģeļ­tau­re – ti­kai la­bi kop­ta pu­ķe zied ko­ši un ba­gā­tī­gi