Galvenais – gribēt darīt

Liepājniece Ausma Kronberga, dzirdot kaimiņu, garāmgājēju vai visādi citādi ar skaistiem dārziem saistītu ļaužu apbrīnas vārdus par savu 600 kvadrātmetru plašo, bet skaisti iekopto valstību, parasti mulst un sakās nepelnīti lielīta.

Noslēpums esot gaužām vienkāršs – ja mājas apkārtnē jau no pašiem pirmsākumiem viss pārdomāti plānots un pareizi sākts, dārza turpmāka uzturēšana un kopšana lielus līdzekļus neprasa – galvenais ir gribēšana. Braukšus vai iešus pa Zirņu ielu pārvietojoties, grezni ziedošas nokarenās pelargonijas puķu kastēs pie sētas vārtiem pamanāmas jau iztālēm.

Laimes osta

Arī Kronbergu ģimenes māja, savu jauno veidolu un spožo gaišumu ieguvusi, priecē acis, bet nelielais, taču vairākkārtēju pilsētas un visas valsts atzinību ieguvušais skaistais dārzs ir perfekts kā vienmēr. Mūs sagaidot, saimniece klusi bilst: «Kopš mana Kārļa vairs nav, pašai šķiet, ka neviena puķe vairs nezied tik koši kā agrāk, neviens kociņš un krūmiņš neaug gana labi... Šo māju cēlām abi ar vīru. Viņam bija zelta rokas – kam ķērās klāt, tas pats no sevis darījās. Viņš visu būvēja un meistaroja – piebūve, siltumnīca, žogs, vārtiņi, viss Kārļa nopelns. 1972. gadā, kad sākām dzīvot pašu uzceltajā mājā, te bija visīstākā Liepājas nomale. Reizē ar mums savas mājas sāka celt arī kaimiņi, Liepājas ezeru, kas tepat netālu, saskatīt varēja, un daudzdzīvokļu māju, kuru ielenkumā tagad esam, nemaz nebija. Kad māja bija gatava, sākām apgūt teritoriju ap to: nieka 600 kvadrātmetru vien bija un ir joprojām, tāpēc katru zemes pēdu gribējās izmantot maksimāli lietderīgi. Šo gadu laikā dārzs jeb mūsu laimes osta, kā abi ar Kārli to saucām, ir pārdzīvojis četras pārkārtošanas, pēdējo reizi vēl abi ar vīru ieviesām zināmas izmaiņas. Dēlam un meitai katram sava dzīve, mājā esmu palikusi viena. Kas var būt pensionāra lielākais prieks? Protams, dārzs! Katras dienas lielākā daļa paiet, rušinoties pa to – vajag stādīt, laistīt, ravēt.»

Ar rožu Martas klāt būšanu

Tuvākā un tālākā Liepājas apkaimē Martas Minkas vārds zināms daudziem skaisto dārzu īpašniekiem, kuri savu viedo padomdevēju un palīgu visās dārzu kopšanas lietās mīļi iesaukuši par rožu Martu. Kronbergi nav izņēmums: «Kādreiz Liepājas pievārtē atradās zvejnieku kolhozs Boļševiks. Martiņa kolhoza siltumnīcu kompleksā strādāja par rožu kopēju un pie reizes kā daiļdārzniece gādāja par apkārtnes labiekārtošanu. Redzēdami, ar kādu degsmi un azartu viņa darbojās un visus rāva sev līdzi, cenzdamās pārliecināt, ka skaistā un sakoptā vidē gan dzīvot, gan strādāt patīkamāk, daudzi Martu aicināja par padomdevēju savu privātmāju dārzu veidošanā,» par netālo kaimiņieni un ģimenes draudzeni stāsta Ausmas kundze. «Marta visu mūžu ir bijusi sirds cilvēks. Pie vieniem draugiem, pie citiem, pie draugu draugiem – pie visiem, kas viņu aicināja, viņa gāja un deva padomus, kā katrā konkrētā vietā pareizāk un labāk rīkoties, lai teritorija ap dzīvojamo māju iegūtu individuālus vaibstus, lai tajā valdītu zināma harmonija un likumsakarības. Dārzu veidošanas mākā Marta daudz mācījās no lietuviešiem, jo viņi šajā jomā bija pirmie celmlauži. Lietuviešu dārzi atšķirībā no askētismu mīlošajiem igauņiem vienmēr bijuši bagāti un krāsaini. Tas nozīmē krāsas un zaļumu dārzā gan ziemā, gan vasarā, un to iespējams panākt ar dažādu augu toņu un nokrāsu palīdzību – no pelēki zaļa līdz pat zeltainam. Marta uzskatīja, ka zeltainajam tonim dārzā ir noteikti jābūt, jo zeltains nomierina, harmonizē, asociējas ar sauli, un Latvijā saules nekad nevar būt par daudz. Padomju gados taču pastāvēja robežu jautājums, bija sarežģītas muitas procedūras un citādas klapatas, taču Marta regulāri brauca uz tuvējo Lietuvu un regulāri no turienes stādu audzētavām veda šurp dažādu skujkoku un citu retumu stādus, jo Latvijas stādaudzētavu piedāvājums toreiz vēl nebija tik bagāts kā tagad. Veda un stādīja tajos daudzajos dārzos, kuru tapšanā bija pieaicināta būt par padomdevēju. Arī mūsu dārzā ar Martas gādību ir iestādīts daudz kas: sudrabegle, Kanādas egle ‘Conica’, potēta nokarenas formas egle, vairākas potētas lapegles, lielāki un mazāki klājeniskie kadiķi, īves, tūjas. Par izciliem skaistuļiem izauguši divi rododendri – kad tie zied, lapas nemaz nav redzamas.»

Viegli kopjams dārzs

Dārzs jau sākotnēji ir jāizplāno un jāiekārto tā, lai turpmāk tas būtu viegli kopjams: šī ir viena no galvenajām Martas Minkas sludinātajām patiesībām, ko daiļdārzniece katram centusies likt pie sirds. Izklausās jau vilinoši skaisti, bet vai reālā situācijā šī mantra tiešām strādā?! «Protams!» šaubas kliedē Ausmas kundze. «Ar vārdiem «viegli kopjams dārzs» nevajag saprast nekā nedarīšanu. Augi vienmēr būs jālaista un jāravē, savas rūpes vienmēr prasīs zāliens, dzīvžoga, koku un krūmu periodiska apgriešana un formēšana arī nekur nepazūd, taču, ja dārza augu stādījumus veido galvenokārt dažādu nokrāsu skujkoki, tas tiešām jau ir viegli kopjams dārzs! Izteiksmīgiem akcentiem atliek iestādīt pamanāmu krāsu puķes, un viss. Varbūt ievērojāt: mums, kurzemniekiem, patīk spilgtas krāsas, īpaši sarkanā. Lūdzu – pāris sarkanu akcentu vienā vietā, pāris – citā, un dārza stādījumi jau uzrunā!» Ausmas kundze neslēpj: sākotnēji nebūt ne lielajā dārzā abi ar vīru centušies, lai būtu kā «pie cilvēkiem» – gan veselu lērumu ābeļu un bumbieru iestādījuši, gan dobes zemenēm un citiem sezonas dārzeņiem ierīkojuši, gan pamatīgu siltumnīcu attālākajā stūrī ieriktējuši. «Vēlāk, kad augļu koki paaugās un jau sāka ražot, daudz ko cēlām ārā un atdāvinājām radiem un paziņām, kuriem bija dārzi. Atstājām tikai pāris ābeles un dažas bumbieres, vienu – pie pašām namdurvīm, jo pavasarī tā skaisti zied un karstajā saulē dod paēnu. Žēl, piemetās manai skaistulei kaut kāda slimība, dabūjām šo krietni apzāģēt, bet nu jācer, ka kociņš vēl atkopsies. Arī ražojošās dobes nu ir samazinātas līdz minimumam, jo cik tad vienam cilvēkam daudz vajag – pāris zemeņu stādi, dažas krūmmellenes, un viss. Stiklotajā siltumnīcā, ko vīrs pats izbūvēja, savā laikā audzējām neļķes tirgošanai. Tagad man tur izaug vesels lērums tomātu un gurķu. Vietas gana arī salātiem, sīpoliem un citiem sīkumiem. Visu pārējo teritoriju aizņem košumaugu stādījumu grupas un zāliens.»