Ja plaša lauka vidū starp noputējušiem ceļmalu krūmiem un aizaugušām grāvmalām pēkšņi ieraugi krāšņu, lielu un rūpīgi koptu dārzu, pārsteigums garantēts. Pašas vienkāršākās puķes te ieraugāmas visā savā krāšņumā, jo saimniece ir atradusi vietu, kur tām vislabāk augt un ziedēt.
Par savu skaisto dārzu Zinaīda Adamoviča gan kautrīgi teic, ka šis esot tikai tāds izmēģinājums, īstais dārzs pagaidām vēl tiekot lolots viņas sapņos.
Apzināta dārza veidošana sākusies aptuveni pirms 18 gadiem, kad Zinaīda izveidojusi pirmās nopietnās puķu dobes un sastādījusi vairāk nekā 70 dažādu šķirņu lilijas, galvenokārt Latvijas selekcionāru radītas. No krāšņās kolekcijas lielākā daļa liliju kādā kailsala ziemā diemžēl aizgājušas bojā, taču pašas izturīgākās, pārsvarā Jēkabpils selekcionāra Jāņa Vasarieša šķirnes, izdzīvojušas. «Ticiet vai ne, bet Vasarieša ‘Pirmklasniece’ joprojām ir viena no skaistākajām baltajām lilijām, kādu esmu redzējusi! Un ‘Jāņu nakts’ – oranži mālaina ar dzeltenām maliņām!» jūsmo saimniece un atklāj, ka lilijas viņas dārzā ziedot joprojām, kaut gan par kolekciju runāt nevar. Visas liliju šķirnes, kuras iekrīt acīs, Zinaīda vispirms pārbauda: vai tās spēj iedzīvoties liesajā, mālainajā zemē, vai bargajās Latgales ziemās neizsalst. Tās, kas pārbaudes laiku iztur, viņa kopā ar citām puķēm stāda dārza augu kompozīcijās. «No citurienes atvestajām lilijām, ar kurām tagad pilni visi tirgi un puķu veikali, varbūt ir lielāki ziedi un raženāki augumi, taču, ja šīm cēlajām puķēm dziļāk ieskatās acīs, bez vārdiem skaidrs – mūsējās ir un paliek skaistākas!»
Pa solim, pa solim
Lauku viensēta ir saimnieces tēva mājas, te viņa dzimusi un uzaugusi. Anspoku skolā pabeigusi deviņas klases un, kā jau vairums lauku jaunatnes, aizgājusi pasaulē. «25 gadus ar ģimeni nodzīvoju Preiļos, taču katru brīvo brīdi, katras brīvdienas visi esam skrējuši šurp, lai palīdzētu vecākiem. Tikai pirms pieciem gadiem tēva mājās atgriezos pavisam. Preiļos dzīvojām pilsētas daudzstāvu nama dzīvoklī, strādāju par sociālās apdrošināšanas aģenti, bet beigās apnika skraidīt pa pasauli.»
Redzot, cik ļoti iekoptā piemājas teritorija kontrastē ar apkārtnes lauku ainavu, viens ir skaidrs: ne vienā dienā, ne vienā gadā skaistais dārzs ir tapis. «Ja par atskaites punktu ņemam pirmās liliju dobes mājas priekšā, tad dārzam ir 18 gadu. Šajā laika sprīdī pa centimetram, pa sprīdim, pa solim uz priekšu ir iets nepārtraukti, un rezultātā viss izplešas,» smej Zinaīda.
Apstāties vairs nevar
Kāpēc gan darbā aizņemtai, mūžīgi skrejošai un visu paspēt varošai sievietei katru brīvu brīdi kopā ar bērniem un vīru no pilsētas jāskrien uz dziļiem laukiem, lai ne tikai palīdzētu vecākiem, bet arī centimetru pēc centimetra atmatai atkarotu zemi, raktu, sētu, stādītu un visu laiku paplašinātu sava dārza robežas? Tik provokatīvs jautājums Zinaīdu nemulsina: «Skanēs ļoti egoistiski, taču dārzu veidoju un kopju sava prieka pēc. Cik spēju un varu, tik arī izdaru! Ziniet, tas bija un joprojām ir manas izdzīvošanas un pašsaglabāšanās jautājums. Zeme brīnišķīgi kompensē iztērētās spēka rezerves, un man, pilsētas mūžīgi iztukšotai, šo spēku ļoti vajadzēja. To, ko paņēma Preiļi, šeit es atguvu. Un kad sāc, apstāties jau vairs nevar.»
Katrā savā puķē Zinaīda ir iemīlējusies līdz ausīm. «Lilijas bija sākums, taču, godīgi runājot, šīs puķes zied samērā īsu laiku un vienas pašas dobē diez ko labi neizskatās. Fonam prasās ziemcietes. Sāku vākt un vilku uz laukiem visu, kas daudzgadīgs, kas skaisti zied un labi izskatās. Vienas puķes ieauga, citas izsala, vēl citas nīkuļoja vai, gluži pretēji, auga tā, ka ne savākt.»
Sētsvidu greznu un mājīgu dara vairākas apjomīgas dobes, kurās gaumīgās kompozīcijās apvienoti dažādu skujeņu, košumkrūmu un daudzveidīgu ziemciešu stādījumi. Uzmanību piesaista trīs ļoti koši puķu akcenti: vecā guļbaļķu klētiņa apaudzēta ar krāšņām pelargonijām, pie nesen celtās pirts izvietota bagātīga fuksiju kolekcija, turpat aug mežvīteņi un klematisi, bet pie šķūnīša ieraugāms spilgti sarkanu begoniju krāvums. «Bez košu krāsu laukumiem pagalms izskatās drūms,» saka dārza kopēja.
Piemineklis tēva darbam
Zinaīdas tēvs bijis nopietns ābeļu audzētājs. Pats ābeles potējis, pats tās stādījis, un tās aizņēmušas gandrīz visu pagalmu. «No bērnības atceros, ka sētsvidus vienmēr bija krēslains, zem ābelēm nekas lāga negribēja augt, arī kopskats izskatījās ļoti garlaicīgs un drūms. Vecās ābeles pakāpeniski esam izrāvuši, lai būtu vieta košumkrūmiem, puķēm un skujeņiem. Pirms astoņiem gadiem aiz mājas iestādījām jaunu ābeļdārzu, taču dažas vecās un jau nokaltušās ābeles neizcirtu, atstāju kā piemiņu tēva darbam. Apaudzēju tās ar vīteņaugiem, un dārzs ieguva interesantus akcentus!»
Cenšas saglabāt visus vecos augus
Saimniece atzīst, ka cenšoties saglabāt visus vecos augus, tos, kuri gadsimtiem ilgi auguši, zaļojuši un ziedējuši latgaliešu māju puķu dobēs. Ir gandarījums, ja tuvākie vai tālākie kaimiņi arī nolemj sekot Adamoviču piemēram un sadūšojas savā sētsvidū kaut pāris puķu krūmus iestādīt. Patīkami, ja cilvēki, uzzinājuši par Zinaīdas skaisto dārzu, meklē ceļu un brauc ciemos pat no tālienes. Prieks, ja kādu ciemiņiem īpaši iepatikušos augu dārza saimniece var uzdāvināt.