Man labpatiktos Tomu Alsbergu (27) dēvēt par fiksīšu karali. Vienu viņš pavisam noteikti zina – kā savaldīt riteni. Vēl pirms pāris gadiem, kad nejauši iepazinos ar Tomu, viņš tik tikko bija sācis aizrauties ar fiksīšiem.
Jau tad es Tomam teicu, ka kādu dienu noteikti par viņu uzrakstīšu. Tad nu vairākus gadus pēc šā solījuma došanas pienācis laiks to izpildīt – Toms pavisam noteikti ir viens no 100 Latvijas stāstiem.
– Šobrīd tā saucamā fiksīšu kultūra, ja tā var teikt, ir savā slavas zenītā. Braukšana ar to jau oficiāli kļuvusi par sporta veidu, kaut gan ne profesionālā līmenī. Tomēr vēl aizvien daudzi cilvēki, izdzirdot vārdu fiksītis, pārsteigumā iepleš acis. Ko tu viņiem atbildētu?
– Izdzirdot vārdu fiksītis, daudzi nievājoši par to pasmīnēs un teiks, ka tā tik tāda pārejoša modes lieta. Protams, daļa taisnības tur ir, bet tajā pašā laikā fiksīšu kultūra strauji aug, turpinot to darīt, un izskatās, ka šī sniega bumba negrasās apstāties. Dažiem tas ir dzīvesveids, dažiem vienkārša vizināšanās pa ielām, bet dažiem tas ir sports un iespēja sasniegt ko vairāk. Ja reiz Latvijā fiksītis ir uzņēmis tādus apgriezienus, tad iespējams, ka tā ir zīme, ka mūsu valstī atkal ir nepieciešamība pēc lielā treka ovāla – pirms pāris desmitiem gadus tādi vēl pie mums eksistēja, līdz ar to bija arī sportisti un starptautiski sasniegumi. Šobrīd pagalmā visiem bērniem ir lāpstiņas, bet nav pašas smilškastes.
– Kā tāds puisis no Talsu rajona kļuva par Red Bull Mini Drome sacīkšu pasaules čempionu?
– Es joprojām skatos uz to kā uz lielu nejaušību. Es vienmēr dzīvē esmu nodarbojies ar daudzām sportiskām aktivitātēm, un, ja jāsaka atklāti, tad lielākoties man padodas viss, ko es daru. Arī riteņbraukšanā neesmu speciāli trenējies. Vienu vasaru kopā ar draugiem Ingemāru un Artūru nolēmām, ka vēlamies uztaisīt paši savus fiksētos velosipēdus, ar ko pārvietosimies pa pilsētu. Tas bija laiks, kad fiksīši tikai sāka kļūt pazīstami Latvijā, un mēs bijām vieni no pirmajiem, kas sāka ar to nodarboties. Vēlējāmies savu piederību šai kustībai kaut kā nodēvēt, tādējādi arī radās TRU FIX KRU nosaukums un biedrība, kas tagad jau apvieno daudzus fiksīšu braucējus Latvijā. Tas mums radīja vēl lielāku piederības sajūtu fiksīšu kultūrai. Pēc pirmajām sacensībām Igaunijā, kurās gan neviens no mums neuzvarēja, es sajutu, ka varētu cīnīties par uzvaru. Tādēļ noskaidroju, kur būs nākamās sacensības, un sāku braukāt pa sacensībām Eiropā. Pēc divām nedēļām ieliku savu fiksīti maršruta autobusā un viens pats aizbraucu uz sacensībām Varšavā (šis fiksītis bija uzbūvēts uz 1974. gada treka velosipēda rāmja). No Polijas arī atvedu savu pirmo uzvaru. Laikam jau var teikt, ka esmu no cilvēkiem, kas ļoti koncentrējas uz mērķi. Ja es zinu, ko vēlos sasniegt, tad agrāk vai vēlāk to arī sasniegšu.
– Viena uzvara noveda pie nākamās, un tagad tu esi pasaules līmeņa konkurents visiem fiksīšu braucējiem.
– Jā, pēc uzvaras Polijā parādījās mani pirmie atbalstītāji, kas man palīdzēja iegādāties jaunu, vairs ne 1974. gada velosipēdu. Biju nolēmis, ka līdz ar piedalīšanos nākamajās sacensībās labošu arī pasaules rekordu šajā disciplīnā. Kā jau teicu, es parasti izdaru to, ko vēlos, un tā arī notika.
– Tas nozīmē, ka neesi pieradis zaudēt?
– Vispirms jau man patīk izaicināt pašam sevi. Esmu vairākas reizes labojis pats sevis sasniegtos pasaules rekordus. Ja man jautā, vai man galvenais ir uzvarēt vai piedalīties, tad varu teikt, ka man galvenais ir apsteigt manu pretinieku. Man kā latvietim šķiet, ka tas zināmā mērā ir tāds kā latviešu fenomens – ja reiz esi sācis kaut ko darīt, tad ar visu sirdi un dvēseli. Tas ir sporta veids, kur katra kļūda var maksāt uzvaru. Tāpēc kļūdīties nav atļauts.
– Tu pat esi kādreiz kļūdījies?
– Jā, mana pirmā kļūda bija Parīzē, kad biju ticis līdz finālbraucienam. Nezinu, kas notika, bet braucienā es kritu un līdz ar to paliku otrajā vietā. Tas bija spēriens man pašam, kas man parādīja, ka nedrīkstu sēdēt uz veciem lauriem un ir jāstrādā tālāk pašam ar sevi. Uzvarēt – tas ir viens stāsts. Uzvaru noturēt – jau pavisam cits. Nevaru noliegt, ka katru reizi, kad man kaut kas neizdodas, es mazliet to pārdzīvoju. Ne velti jau saka, ka visrūgtākā ir tieši otrā vieta.
– Ko šobrīd dara biedrība TRU FIX KRU?
– Es varētu teikt, ka tas ir hobijs, kas pārvērties darbā. Kad pirms vairākiem gadiem sākām ar šo visu nodarboties, vēl nedomāju, ka kādu dienu varēšu pilnībā aiziet no sava pamatdarba. Bet tā tas šobrīd ir noticis. TRU FIX KRU ir gan zīmols, gan komūna, gan biedrība, gan uzņēmums. Nosaukums ietver sevī tik daudz. Ražojam velobraucējiem draudzīgu un vizuāli pievilcīgu apģērbu, tai pašā laikā neaizmirstam savu galveno mērķi – popularizēt fiksīšu un kopumā riteņbraukšanas kultūras attīstību Latvijā.
– Kā tu domā, kad būsi kādreiz savos labākajos pensijas gados, vēl turpināsi braukt ar fiksīti?
– Es nezinu, vai gluži ar fiksīti, bet ar riteni pavisam noteikti. Tas ir tas, ko mēs vienmēr sakām un popularizējam –
riteņbraukšana ir kultūra, tas ir dzīvesveids, un es nevēlētos kādu dienu vienkārši pārstāt to darīt. Uz katru jauno sezonu ar sponsoru atbalstu es uzbūvēju jaunu velosipēdu. Es plānoju, ka būšu tāds opis, kura mazbērniem būs jātiek līdzi maniem apgriezieniem.
– Kāda ir tava nākotnes vīzija šajā sporta veidā?
– Man gribētos ticēt, ka es tik drīz nepārstāšu darīt to, ko es daru. Uzskatu, ja sevi tur formā, tad arī riteņbraukšaana ir sporta veids, kur var ilgi darboties. Šovasar esmu nolēmis izmēģināt savus spēkus vēl citā disciplīnā, līdz ar to man noteikti nav nodoma apstāties. Ideju, plānu un lietu, kas jāizdara, kļūst arvien vairāk, un laika diemžēl paliek mazāk.
– Ko tev nozīmē latvietība?
– Ja mani piesaka sacensībās, tad mani piesaka kā Tomu Alsbergu, no TRU FIX KRU, no Latvijas. Līdz ar to izjūtu gan savu piederību savai organizācijai, gan Latvijai kopumā. Sacensībās vienmēr tiek akcentēta vieta, no kurienes tu nāc. Es esmu savas valsts patriots, un man ir svarīgi pārstāvēt savu valsti. Būt latvietim man nozīmē dzīvot Latvijā, baudīt to dzīvi, kas man šeit ir dota, un ņemt visu labāko no tās. Šobrīd man būtu grūti iedomāties savu dzīvi ārpus Latvijas. Es dzīvoju lieliskā vidē, un man apkārt ir fantastiski cilvēki.
– Kas ir Toms Alsbergs – kā tu sevī nodali robežas starp sevi kā sportistu un sevi kā puisi no Talsiem?
– Es pat nezinu, kur ir tā robeža. Domāju, ka visdrīzāk tāda nemaz neeksistē. Esmu cilvēks, kas augstu vērtē ģimenes vērtības. Man pašam ir bijusi fantastiska bērnība, esmu audzis drošā vidē. Bērnībā pavadīju savas dienas laukos pie vecvecākiem, ganīju govis un biju īsts lauku puisis. Es bērnībā ļoti daudz laika pavadīju viens pats – būvēju bunkurus un nometnes mežā. Tā ir vērtība, kas man joprojām ir ļoti svarīga – būt pašam ar sevi, pabūt vienatnē.
– Kāds Toms ir laikā, kad nebrauc ar riteni?
– Man ir daudz hobiju – uzskatu, ka dzīve ir paredzēta, lai to dzīvotu aktīvi. Vasarās man patīk veikot, sērfot, dodamies pārgājienos un izbraucienos ar ģimeni – draudzeni Elīnu un suni Puiku. Mums patīk ceļot, un tas nenozīmē tikai ārpus Latvijas, bet arī Latvijā, te ir tik daudz iespēju. Mēs mēģinām izbraukt no pilsētas katru nedēļas nogali. Protams, man arī jāuztur sevi labā fiziskā formā, tāpēc lielu daļu manas ikdienas aizņem arī fiziskās slodzes treniņi. Arī ikdienā daudz pārvietojos ar riteni un, ja man būtu iespēja, no automašīnas vispār atteiktos.
– Tevī klausoties, rodas sajūta, ka stereotipi par tipiski pelēko latvieti nav taisnība – tava dzīve izklausās pozitīvu emociju pārpildīta.
– Tā jau arī ir, un es patiešām nesaprotu, kādēļ ir cilvēki, kam šķiet citādāk. Viss ir atkarīgs no tevis paša un no tā, kā tu pats uztver lietas. Ja visu dara ar pozitīvu attieksmi, tad esmu pārliecināts, ka agrāk vai vēlāk būs arī sasniegumi.
– Šķiet, arī tavs suns Puika aizņem nozīmīgu vietu tavā dzīvē.
– Puika ir mans labākais draugs, esam viens otram ļoti pieķērušies, un, ja es braucu ar mašīnu, tad viņš katru dienu brauc man līdzi. Bēdīgāk viņam ir, kad braucu ar riteni, jo tad, protams, viņš nevar visu dienu man skriet līdzi. Bet visur citur mēs ikdienā esam kopā – esam kā maza komanda. Arī Puikam ir tāda sajūta, ka viņš no rīta ceļas un iet uz darbu. Viņam ir svarīgi būt cilvēkos – tā ir liela viņa vajadzība.