Māksliniece Baiba Rasa savu Rožkalnu ir izsapņojusi, izlolojusi un azartiski turpina to darīt joprojām. Ārēji trauslajai sievietei ir īpašas attiecības ar rozēm, ar gaismu un ar procesu, ko sauc par radīšanas brīnumu visās iespējamajās tā izpausmes formās.
«Te ir mana visīstākā vieta, te ir mans pasaules centrs – katram to saku un sacīšu. Ja kāds draugs vai paziņa, pēc ilgiem laikiem mani ieraugot un uzzinot, kur atrodos, sāk vaimanāt – nu ko tu tik tālu no Rīgas esi aizkūlusies un pazudusi, parasti atsmeju: nē, mīlīt, es nekur neesmu pazudusi! Rīga ir briesmīgi tālu no Rožkalna! Tos, kas dzīvo, piemēram, Daugavpilī, Liepājā vai Ventspilī, – tos es vispār nesaprotu: tas ir tik neiedomājami tālu no Raiskuma... Uz dzimto Rīgu braucu, vien neatliekamas vajadzības spiesta, un tie nepilnie simts kilometri ikreiz šķiet tik gari, tik gari... Pilsētas ritmos jūtos tik neiederīga, tik lieka – kā no citas planētas. Mana pērle ir mans Rožkalns!» saka šķietami trauslā sieviete, brīžam raidot sapņainu skatu kaut kur pāri apkārtnes pauguriem, brīžam omulīgi ieritinoties uz kāda no pašas gatavotajiem sēžamajiem, brīžam sildot plaukstas pie savas kafijas krūzes.
«Biju īsta Rīgas meitene. Nelielajā pilsētas dzīvoklītī dzīvodama, jutos drošībā. Pat aizdomāties nespēju, ka viņpus durvīm pasaule var būt arī citāda. Mācoties Lietišķās mākslas vidusskolā, vēlāk – Tallinas Mākslas institūtā, samīlējos. Mīlestība bija tik liela, ka ar bijušo vīru, ja vien vajadzētu, pat koka dobumā varētu dzīvot. Ka tik kopā. Toreiz, studijas beidzot, nākamo darbavietu katram vajadzēja sarūpēt sev pašam, un vēl: ja biji ar mieru strādāt lauku skolā par skolotāju, neņēma armijā. Vīrs atrada Raiskumu, un mēs atnācām uz šejieni. Pirmo gadu, mīlestības apskurbināti, nodzīvojām mazā, ar malku apkurināmā istabiņā, ko mums kā jaunajiem speciālistiem visžēlīgi piešķīra pagasts. Nejauši ausīs nāca ziņa par iespēju tikt pie mājas: vecumam nākot, kāda saimniece, savu viensētu pati uzturēt vairs nespēdama, pārcēlās pie radiem un bija ar mieru savu māju mums pārdot. Jau vairāk nekā ceturtdaļa gadsimta pagājis, taču joprojām skaidri atceros tās svinīgās pusdienas ar aizkustinošo pieņemšanas – nodošanas aktu, kuru laikā vecā kundze no slepenas galda atvilktnes cēla ārā un atdāvināja man savu kladīti ar pašas rakstītiem dzejoļiem. Rožkalns kļuva mūsējais. Vairāk nekā 15 gadu abi ar bijušo vīru likām tajā visu: savu laiku, izdomu, līdzekļus. Te piedzima un izauga mūsu trīs meitas: Helēna, Marlēna un Lūcija. Bet notiek tā, kā notiek: dzīvē pienāk brīdis, kad divu cilvēku mīlestība pāriet kādā citā kvalitātē, un tas nemaz nav slikti. Esmu pateicīga liktenim, ka ar mani noticis tieši tā, kā noticis. Ja vīrs mani un meitas nepamestu, mums šodien nebūtu, par ko runāt, jo man noteikti nebūtu tā Rožkalna, kas tagad,» tā Baiba.
«ESMU ĶERTA UZ GAISMU.» Smej Baiba, visā mājā citu pēc citas ieslēgdama neparastas un oriģinālas formas griestu, sienas un galda lampas – katru ar savu raksturu, dvēseli, intimitāti. No dažādajiem gaismekļiem starojošā gaisma ieskauj, sasilda, dod drošības un paļāvības sajūtu.
Kā īsta bagātību krātuve laistās stikla lodītēm piebērta antikvāra mantu lāde – šķiet, pastiep tik roku, un visi pasaules dārgumi tavi!
Maigi rožainu gaismu istabā pie griestiem izstaro milzīga organzas roze bet uz pašrocīgi gatavota galda cits pārsteigums – no lietā papīra, rozīga tualetes papīra un rožainām salvetēm dekupāžas tehnikā Baibas meistaroti gaismekļi.
Guļamistabā vēl viens izgudrojums – keramika, čaukstīgs dāvanu iesaiņojamais papīrs, ekonomiskās spuldzītes un intimitāte garantēta, bet blakus gultai rožu tēmu kā milzu lāpa turpina dekupāžas tehnikā darināta lampa no papīra un salvetēm. Krēslas stundās telpa pilna liegi rožainas gaismas un miljoniem mirdzošu briljantu (to taču mums nekad nevar būt par daudz, vai ne!) – lampu papīrā no vienas vietas ar adatu sadurstītie caurumiņi imitē dārgakmeņu spīdumu.
No ietinamā papīra un no meža atvilktām klūgām tapis vēl viens saimnieces meistarstiķis – gaismas siena. Tā atdala priekštelpu no kāpnēm, kas ved uz pagrabu. Neparasti izskatās gan tad, kad apgaismojums ieslēgts, gan bez tā. Siena tapusi no organzas, bet mirdzošu zvaigznīšu efektu rada audumā izdurtie mazie caurumiņi.
Dažādās faktūras ļauj neierobežotu vaļu fantāzijai – no līmplēves, rīspapīra, ietinamā un dāvanu iesaiņojamā papīra vai salvetēm tapis, katrs gaismeklis ir ar savu stāstu, vēsturi, vēstījumu.