Linda Abu Meri: stipra, bet ne no dzelzs

Lindu Abu Meri joprojām vēl aicina uz Mūrnieku saietiem, viņu atceras kā politiķi – deputāti, aizsardzības un iekšlietu ministri. Bet tās Lindas vairs nav. Pirms diviem gadiem viņa pārdzīvoja baigu vasaru, kas aizslaucīja gandrīz visu iepriekšējo dzīvi… Tagad ir cita Linda, kurai ir cits darbs, ģimene un mājas: kura darbojas kā uzņēmēja Azerbaidžānas kompānijas pārstāvniecībā, kurai ir kupla ģimene – bērni Helēna un Haralds, vīrs – Latvijā labi pazīstamais arābu izcelsmes ārsts Hosams Abu Meri un viņa divas meitas – Adriana un Sabina. Kā veidojas dzīve pēc politikas – saruna ar Lindu Abu Meri.

- Apmēram pirms gada žurnālā Ir bija raksts par jums ar virsrakstu „Dzelzs lēdijas komforts”. Tiešām jūtaties kā dzelzs lēdija?

- Nekad neesmu tā jutusies. „Dzelzs lēdija” ir apzīmējums, kuru man piešķīra žurnālisti. Sākotnēji, politikas darbības sākumā, nedaudz brīnījos, kāpēc tā, bet vēlāk dzīve piespieda par tādu arī kļūt. Atceros savu pirmo interviju 2003.gadā, laikā, kad nule biju stājusies Iekšlietu ministrijas parlamentārās sekretāres amatā – pie manis atnāca žurnāliste Ieva Raiskuma un pirmais jautājums, ko viņa man uzdeva, bija tāds: vai jūs raudat? Kā – man bija 32 gadi, man bija ģimene, divi mazi bērni, jau pietiekami liela dzīves pieredze ... un pēc tāda jautājuma arī skaidrs, ko par mani domā. Acīmredzot biju radījusi tādu iespaidu par sevi. Un kādu mirkli arī pati sāku sevi tā uztvert – kā dzelzs lēdiju, kurai nav tiesību raudāt.

- Un tagad?

- Tagad vairs ne. Varbūt dzīve mani kaut kādā mirklī piespieda tādai būt, bet pilnīgi droši neesmu no dzelzs.

- Kas piespieda – dzīve vai cilvēki apkārt?

- Katrs pats pieņem lēmumus un izdara izvēles savā dzīvē – kur būt, ko darīt un kā uzvesties. Negribu novelt visu uz citiem. Uzskatu sevi par stipru sievieti. Manuprāt, tikai stipras sievietes var atļauties būt vājas. Vājām sievietēm ir grūti kļūt stiprām, bet stipras sievietes var atļauties būt vājas, kad vēlas un tad atkal ieslēgt atpakaļgaitu. Mani par stipru sievieti ir izveidojuši apstākļi un pašas mērķtiecība – gan aiz spīta, gan aiz vēlmes pierādīt savu varēšanu.

- Ko nozīmē stipra sieviete politikā – lauciņā, ko allaž vīrieši ir uzskatījuši par savējo?

- Sievietes politikā ir daudz drosmīgākas par vīriešiem. Sievietes ir emocionālākas, un tāpēc arī drosmīgākas. Pazīstu sievietes, kas darbojas politikā un redzu, kā viņas kā mātes lauvas metas aizstāvēt kādu ideju – viņām pašaizsardzības instinkti tajā brīdī ir daudz vājāki, nekā vīriešiem, kuri galvenokārt domā tikai paši par sevi. Protams, ka drosmīgajām sievietēm politikā ir daudz grūtāk, nekā vīriešiem ar pašaizsardzības instinktu. Politikā nav vietas vājai sievietei – ja tāda nokļūst šajā jomā, tad pasēž neilgu laiciņu un metas prom. Stiprās savukārt vai nu pašiznīcinās politiski vai arī turpina cīņu.

- Bet jūsu aiziešana no politikas – tā ir spēka vai vājuma pazīme?

- Es domāju, ka tā ir spēka pazīme. Man bija visas iespējas palikt politikā – kaut vai paņemot Saeimas deputāta mandātu pēc demisijas no iekšlietu ministres amata. Bet neprotu veģetēt politikā, tāpēc no mandāta atteicos brīdī, kad Valdis Zatlers atlaida parlamentu. Man pat bija iespēja nedemisionēt, jo premjers mani atbalstīja. Bet demisija bija punkts politikai. Bez plāna, ko darīšu tālāk, kā nopelnīšu naudu.

- Neuzskatāt to par kļūdu – aiziet no politikas?

- Nē, noteikti tā nebija kļūda. Es vēl lēnām ārstējos no politikas. Ir pagājuši divi gadi, bet teikt, ka es esmu pilnīgi atveseļojusies no politikas – nevaru. Esmu uz atveseļošanās ceļa.

- Jā, bet, piemēram,  cilvēks, ar kuru jūs savulaik kopā ienācāt politikā – Einārs Repše – tagad gatavojas atgriezties.

- Einārs Repše ir pietiekami ambiciozs, lai pierādītu vēlreiz, ka viņš to var. Bet tas noteikti nav viņš pats, kuram atgriešanās politikā būtu vajadzīga. Es domāju, ka tie ir cilvēki viņam apkārt, kuriem savulaik politikā nav izdevies realizēt savas vajadzības, tāpēc viņi izvēlējušies Eināru, lai bīdīt viņu sev pa priekšu. Eināram ir viegli ieskaidrot, ka viņš ir ģeniāls, jo kaut kādā mērā jau tā ir taisnība. Un ja vēl blakus ir kāds, kas to stāsta un mudina iet politikā, tad viņš noteikti neatteiksies.

- Vienotības biedre taču joprojām esat – tas nozīmē, ka tiešām ne pilnīgi izārstējusies no politikas...

- Jā, esmu Vienotībā, bet vairāk gan solidarizējoties ar savu vīru. Tas ir veids, kā atbalstīt viņu. Man, protams, ir ļoti daudzas lietas, kas Vienotības šībrīža politikā šķiet pilnīgi nesaprotamas un neatbalstāmas, taču joprojām partijā ir cilvēki, kurus no sirds atbalstu. Man liktos aplami šos cilvēkus pamest. Mana darbība partijā aprobežojas ar biedra naudas pārskaitīšanu, lai gan nespēju atturēties reizēm nokomentēt partijas darbību no malas – izmantoju šo ierindas biedra privilēģiju. Varu atļauties, ne ar vienu nesaskaņojot, pateikt, ka kāds Vienotības ministrs ir rīkojies nekorekti vai nepareizi. Man, piemēram, nesen zvanīja no Radio Baltcom un prasīja, ko domāju par atskurbtuvju atjaunošanu, jo veselības ministre Ingrīda Circene bija izteikusies, ka nekas jau nav traks – katram taču ir izvēle, dzert vai nedzert. Bet daudzi piedzērušies tiek nogādāti policijā, kur viņi nomirst, jo netiek sniegta medicīniskā palīdzība. Ja būtu atskurbtuves, tā nenotiktu. Esot Vienotības valdē, es, iespējams, neatļautos kritizēt ministri. Vai arī nestrīdētos tviterī ar Olafu Pulku par to, kā tika veidoti Vienotības saraksti Rīgas domes vēlēšanām. Es jūtos brīva un neatkarīga. Man nemaksā algu par atrašanos politikā. Olafam Pulkam noteikti ir grūtāk, jo ja viņam nebūs politikas, nebūs kur saņemt naudu.

- Un cik liela ir iespēja – atrast kādu, kas maksā algu pēc aiziešanas no politikas?

- Gandrīz neiespējami. Es līdz darbības uzsākšanai politikā strādāju policijā. Diez vai es varētu atgriezties policijā pēc iekšlietu ministres amata.

Pirms diviem gadiem - es nemeklēju darbu pēc demisijas, biju ļoti apjukusi. Tādā savā dzīves posmā, kuru grūti aprakstīt un dažas epizodes ir pat izstumtas no apziņas, lai nebūtu pārāk sāpīgi. Pirms diviem gadiem bija grūtākā vasara manā mūžā -   šķīrusies, bez darba, bez naudas... Esmu pateicīga Aijai Simsonei (izdevniecības Rīgas viļņi īpašniecei), kura man tādā brīdī pasniedza roku pretī un pieņēma darbā izdevniecībā, liekot atcerēties manu žurnālistes izglītību. Brīdī, kad partijas biedri un kādreizējie domubiedri pat uz īsziņām neatbildēja, tas man bija ļoti milzīgs atspaids – palīdzēja saņemties un nenonīkt mājās pašpārmetumos un asarās. Darbs izdevniecībā bija pirmais solis uz atveseļošanos no politikas un arī veicināja to, lai es sāktu domāt par to, kā pelnīt naudu saviem bērniem. Iekšlietu ministres amatā esot, man bija laba sadarbība ar manu Azerbaidžānas kolēģi – ārkārtējo lietu ministru. Viņš atcerējās mani un novērtēja manas profesionālās spējas un spēju ziedoties darbam, tāpēc uzticēja man sava biznesa organizāciju šeit, Latvijā. Es teiktu, ka šis cilvēks man ir sūtīts no augšas, lai atmaksātu visu to, kas kādreiz ir man nodarīts. Nekad nebiju domājusi, ka vadīšu Azerbaidžānas kompāniju Latvijā. Es vēl pagaidām mācos būt par uzņēmēju, bet domāju, ka ar man izdodas strādāt sekmīgi. Un esmu viņam arī pateicīga par to, ka viņš kā ārkārtējo lietu ministrs savā valstī un austrumu vīrietis saprot, kā man kā iekšlietu ministrei savulaik ir klājies un kas ir bijis jāpārdzīvo.

- Pēc laulībām ar Hosamu Abu Meri jūs savu dzīvi sociālajos tīklos bieži izliekat publiskai apskatei. Kāpēc? Ir taču zināms, ka Latvijā ne visi pozitīvi novērtē latvietes laulību ar sveštautieti. Nebaidaties no  „ļaunās acs”?

- Es to daru ļoti apzināti. Brīdī pirms diviem gadiem, kad sabruka gan mana ģimenes, gan darba dzīve, man nebija lielas izvēles, ko darīt –  tikai raudāt, jo tādos brīžos arī pat nosacītas dzelzs lēdijas raud. Tā bija laime, ka tajā brīdī manā dzīvē ienāca Hosams. Tagad, skatoties savas tā laika fotogrāfijas, domāju – tāda sieviete taču nevar nevienam patikt -  melniem, īsiem matiem, tumšiem lokiem zem acīm, dzīves nomocīta, iebaidīta, lai gan neviens, izņemot dažus vīriešus, kā, piemēram, savulaik policistu arodbiedrības priekšnieks Sūna, mani pazemot nav mēģinājuši. Bet arī to dažu rīcība ir mani sāpīgi ievainojusi.

Hosams mani pieņēma tādu, kāda es biju – sagurušu, dzīves sagrauztu. Kopš tā brīža man dzīve sāka lēnām, soli pa solim sakārtoties – gan darbs parādījās, gan ģimenes māju nomainīju pret citu, lai tiešām noslaucītu visu bijušo prom, lai sāktu tiešām jaunu dzīvi. Tajā brīdī man vairākas sievietes sociālajos tīklos sāka rakstīt vēstules – ka viņām ir grūti – nav naudas, pametis vīrs, izskatās slikti. Viņas rakstīja, ka priecājas manu atgūšanos no sabrukuma un vēlētos, lai arī viņas spētu tik ātri atgūties. Man likās, ka varu šīs sievietes iedrošināt – lai saņemas, lai nenoslēdzas sevī. Un to es varu izdarīt arī tā, ka rādu sociālajos tīklos savu dzīvi. Es pieņemu, ka tas var palīdzēt – jo sieviešu problēmas ir līdzīgas un tas, kas var notikt ar sabiedrībā pazīstamu personu, tas var notikt ar jebkuru. Un izķepurošanās ceļi var būt līdzīgi, ja ir iedvesmojoši piemēri. Dažas no manām vēstuļu draudzenēm tiešām ir sekojušas manam piemēram – apprecējušās un dzīvo jaunu dzīvi. Kad visas durvis šķietami aizvērušās, atveras  citas  durvis un dzīve turpinās...

- ... kā slavenajā padomju filmā „Maskava asarām netic” varone teica: „teperj ja točno znaju, čto posle soroka žiznj toļko načinajestja... ” (tagad es precīzi zinu, ka dzīve pēc četrdesmit tikai sākas)...

- ...jā, jā arī tā var teikt – un tā līdz pēdējai stundiņai. Protams, var jau teikt, nerādi savu dzīvi, kāds var noskaust. Bet es šobrīd jūtos pietiekmi stipra, lai kāds kaut ko varētu noskaust.

Otra lieta – jā, es rādu savu dzīvi sociālajos tīklos arī Hosama dēļ. Tieši tāpēc, lai visi redzētu, cik ļoti viņš šeit ir savējais. Es teiktu, ka Hosams ir vairāk latvietis, nekā dažs īstenais latvietis – viņš Latvijā dzīvo jau divdesmit gadus. Kad mums ceļojumā kāds amerikānis tikko prasīja – no kurienes esat – Hosams atbildēja: no Latvijas. Nevis no Libānas. Viņš amerikānim stāstīja par Latviju, turklāt tā, kā diez vai daudzi latvieši darītu – ar mīlestību un cieņu pret šo zemi, bez kritiskām atkāpēm un žēlošanos par grūto dzīvi un slikto valdību.

Es aizvien vairāk pārliecinos, cik piederīgs viņš šeit jūtas – nesen nopirkām lauku māju, lai būtu, kur zemē rakņāties. Ar interesi vēroju, ko tad darīs mans arābu puisis šajos apstākļos: bet viņš nelika mulst – droši stiepa žagarus no meža, lai ir ar ko ugunskuru kurināt, nemaz nežēlojot savas daktera rokas. Tā viņam ir jauna pieredze. Arī tas, ka viņš, piemēram, Raimonda Paula dziesmas klausās tādā pasēdēšanā pie ugunskura, nevis uzliek visā skaļumā, piemēram, Robiju Viljamsu. Hosamam ir būtiski, lai viņu atzīst par savējo, lai arī etniskā izpratnē viņš tāds nebūs nekad. Viņa ārsta profesija vēl papildus nosaka to, ka cilvēki viņu pieņem par savējo un uzticas – kā jau austrumnieks viņš ir daudz sirsnīgāks un atvērtāks ar saviem pacientiem.

Es desmit gadus esmu bijusi publisks cilvēks un tāda laikam arī būšu. Ne robots, ne dzelzs lēdija, ne ministre ar pistoli, bet cilvēks ar kuplu ģimeni, četriem bērniem, ar māju lauku klusumā, kurā novecot.