Kādi būs Latvijas cilvēkresursi – tā dzīvosim
To, ka arī amēbas nodarbojas ar seksu, biju dzirdējis agrāk, bet to, ka amēbai krietni vairāk gēnu nekā cilvēkam, uzzināju 20. septembrī Latvijas Universitātes rīkotā triju forumu cikla Latvijas formula 2050. Attīstības scenāriji pirmajā forumā Valsts attīstības iekšējie faktori. Turpat atskanēja sarkastiska replika: «Tad viņām lielāks potenciāls.» Savādā kārtā tieši šī replika līdz ar vairāku foruma dalībnieku saturīgu, patiesu gribu vairot šo mūsu cilvēkpotenciālu mani pārliecināja, ka LU trešā foruma izskaņā patiešām var tapt reāla Latvijas formulas 2050 arhitektoniskā skice.
Lai gan… atklāti runājot, foruma pirmās daļas Pilsoniskās sabiedrības veidošana sākumā es mazliet saskumu. Jo man likās, kā šādā, tik augsti kvalificētā auditorijā, kura turklāt piesaka tēmu samērā ilgā laika perspektīvā, var iztikt, ir jāiztiek bez jelkāda politkorektuma un diplomātijas. Jo - tik vien kā ar vispārīgām filozofiskām atziņām, bez atklāta, nesaudzīga, aptveroša esošās politiskās un pilsoniskās prakses vērtējuma līdz kvalitatīvai pilsoniskai sabiedrībai un politikai 2050. gadā netikt. Tostarp es nesadzirdēju, piemēram: ko vērts šajā ziņā Latvijā pastāvošais politiskais režīms; ko vērta Latvijas partiju sistēma un tās vērtību orientācijas; ir vai nav adekvāta situācijai un, domājot par nākotni, efektīva Latvijā pastāvošā vēlēšanu sistēma; kas radījis sociālo (un etnisko) sabiedrības noslāņošanos un kā, ar kādiem pilsoniskiem, politiskiem, varas instrumentiem tikt no tās vaļā? Man šķiet, ka tie ir pilsonisko sabiedrību, tās nākotni noteicoši pamatlielumi. Man šķiet, ka (te es sasaucos ar Andreja Ērgļa intervijā Neatkarīgajai (4.10.2017.) sacīto), tikai godīgi un profesionāli apjēdzot realitāti, mēs spēsim filozofijas, nākotnes stratēģijas līmenī noskaidrot - ko tad mēs īsti gribam? Man gribētos, lai nākamajos forumos politkorekti reveransi izpaliek.
Tāpēc es te izcelšu to foruma dalībnieku atziņas, kuras, manuprāt, centās pievērst klātesošos tēmas būtībai vai pauda to. Piemēram, uzskatu par vajadzīgu uzsvērt to, ko savā foruma atklāšanas uzrunā sacīja Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs. Viņš teica, ka mums Latvijā nav naftas, nav zelta, nav dimantu... Vienīgais, kas mums ir - cilvēkresursi. Kādi tie izveidosies - tā dzīvosim. Rimšēviča kungs uzdeva sakarīgus un būtiskus jautājumus, uz kuriem šajos forumos, ņemot vērā tā dalībnieku intelekta un profesionalitātes līmeni, būtu jāspēj atbildēt. Piemēram, kad pārstāsim audzēt parādus? Kad ražosim preces ar augstu pievienoto vērtību? Ko darīsim, lai atjaunotu tautsaimniecības konkurētspēju un cilvēki pārstātu braukt projām? Vai arvien gribēsim gūt līdzekļus uz nodokļu sistēmas, to paaugstināšanas rēķina? Viņš piebilda: negribas, lai sildām te veco zupu, bet ķeramies pie skaidru risinājumu izstrādes nākamajiem gadiem. Es uzskatu, ka arī no atbildēm uz šiem jautājumiem aužas reāls nākotnes scenārijs.
Te vietā arī profesora Ivara Ījaba atgādinājums, ka no akvārija zelta zivtiņām var uztaisīt zivju zupu, bet otrādi - nesanāks. Esam savas vēstures produkts. Sekas. Zivju zupa ir uzvārīta. Tas nozīmē, ka jādara konkrētas lietas, nevis jācer, ka sabiedrība pati samobilizēsies un attīstīsies. Profesore Žaneta Ozoliņa piebilda: ir svarīgi sniegt cilvēkam perspektīvu.
LU rektors Indriķis Muižnieks uzskata, ka 2050. gada ietvars būs citāds, nekā to paredz Boloņas rāmis, kurā esam sevi strikti ielikuši. Izglītībai jātop vispusīgai, daudzpusīgai, starpdisciplinārai… Šajā sakarā visas augstskolas jāpakārto vienai ministrijai, skolas jāatņem pašvaldībām, jāpaver ceļš starpdisciplinaritātei, jāmaina diplomu definīcijas veids...
Te vietā arī LB Monetārās politikas pārvaldes vadītāja vietnieka Mārtiņa Bitāna teiktais - nevaram cerēt, ka spēsim konkurēt ar precēm un pakalpojumiem, ja nespēsim konkurēt izglītības jomā.
Bet, cerībā uz mērķtiecīgāku, sistēmiski un lietišķi apjēgtāku nākamo forumu saturu, vēl gribu uzsvērt LZA viceprezidenta Andreja Krasņikova atgādinājumu, ka iešana vien nav nekas. Tā var būt gan iešana uz priekšu, gan atpakaļ. Mums jāformulē mērķi, ceļi. Ko mēs gribam? Katram divas mašīnas? Ja neformulēsim mērķus, nevarēsim arī novērtēt, kā esam gājuši. Vajag sākt ar sistēmu - kā un uz kurieni gribam virzīties?
Bet - ja ne šie cilvēki, kurus redzēju pirmajā LU forumā, tad kurš vēl Latvijā spēj sistēmiski, godīgi un profesionāli apjēgt valsts nākotni? Trešajā forumā ceru par šo spēju (vai nespēju) pārliecināties.