Militārā mode politikā

Slavenais modes vēsturnieks Aleksandrs Vasiļjevs šodienas Eiropas modē esot saskatījis kārtējās pirmskara, militarizācijas vēsmas. Tas tika apgalvots 19. jūnija diskusijā, kurā vērtēja 1937. gada 19. jūnijā (tātad – pirms 80 gadiem) hitleriskajā Vācijā atklāto izstādi Entartete Kunst (Deģeneratīvā māksla).

Pasākums reprezentēja izstādes Entartete Kunst macht frei projektu, kurš vērsās pret negatīvām, tostarp civilās, sabiedriskās attiecības bezjēdzīgi militarizējošām norisēm mūsdienu Eiropas, Krievijas telpā… Kā raksta projekta autors Vladimirs Obrosovs (Krievija): «Izstādes dalībnieki grib kārtējo reizi atgādināt, pie kā noved manipulēšana ar sabiedrisko domu un pirmām kārtām «iekšējā ienaidnieka - piektās kolonas» meklēšana ar tam sekojošiem procesiem - gan kā «sabiedriski nosodāmiem», gan kā reāliem ar «citādi domājošiem» saistītiem tiesu procesiem. Krievijas sabiedrības domājošo daļu satrauc tas, ka no valsts puses pieņemas spēkā aizliedzošie pasākumi cilvēka tiesību un brīvību, radošās brīvības un informācijas apmaiņas jomās. Valsts institūciju un sabiedriskās dzīves klerikalizācija Krievijā ir novedusi pie reāliem pret māksliniekiem vērstiem tiesu procesiem.»

Diemžēl es redzu, ka arī Latvijas civilā (!) politika nav tikusi vaļā no šādām, teiksim, režīmiskām un (ja ņem vērā dažādu draudu lomas eskalāciju civilajā (!) politikā) sabiedrisko domu militarizējošām tieksmēm. Draudi kļūst bezmaz par mūsu civilās politikas pamatresursu, par iekšējo (!) attiecību kārtošanas instrumentu. Man tas nozīmē, ka valsts vadītājiem nav īstas skaidrības par to, kā īsti konstruēt mūsdienīgu drošības politiku. Jā, kā teic speciālisti, patlaban mūsu civilajā būšanā parādās «amorāli militāras varmācības ekvivalenti» (terorisms, kiberkari, narkotikas, citas asociālas izpausmes). Jā, es uzskatu, ka Eiropas civilajā (!) telpā, tostarp ES vadības mazspējas dēļ, zūd gan juridiskās, gan psiholoģiskās, gan politiskās barjeras starp militāriem un citādiem cīņas veidiem, starp miera politiku un kara politiku. Piemēram - tas pats kiberkarš, informatīvais karš - vai, lai karotu pret to reāli un efektīvi, nepieciešama sabiedriskās domas militarizācija? Manuprāt, vislabākais ierocis šajos karos ir domājoša, mūsdienīgi izglītota sabiedrība. Un politika, kas spēj dažādi domājošu sabiedrību saliedēt.

Taču politiskā vara Latvijā zināmā mērā tomēr tiecas «militarizēt» sabiedrisko domu, mūsu civilās (!) sabiedriskās attiecības. Te nekādā ziņā nav runa par bruņotajiem spēkiem un to lomu. Latvijas sabiedrības attieksme pret tiem man šķiet pietiekami veselīga. Te nav runa par kaut kādu armijas dominēšanu politikā (ja vien ar «armiju» nesaprot izpildvaru, birokrātiju). Te nav runa par tradicionālo militārismu, bet par politikas izpausmēm partikulārā sabiedrībā. Te ir runa par to, ka Latvijas varneši kaut kādu savu apsvērumu dēļ tiecas ne tik daudz novērst reālos draudus, kuri var skart, skar Latviju, cik, es teiktu, kultivē tos kā savas varas kvalitātes attaisnojumu. Reāli vai izdomāti draudi vairs nav tikai drošības politikas faktors, tie kļūst ierocis cīņā par varu valstī, par preci politikas tirgū, par sabiedrības šķelšanas rīku. Manā uztverē gan Maskavas rokas garums, gan reālais piektās kolonnas potenciāls valstī, gan iemesli muldēšanai par Latgales separātismu, gan zombējošo informatīvo tehnoloģiju efektivitāte šeit pirmām kārtām jāmēra tieši ar politikas kvalitāti. Es uzskatu, ka mūsu valsts iekšējie procesi un konteksti vēl nav tik nolaisti, lai, neraugoties uz reāliem draudiem, būtu kaut kādā mērā jāsamazina atšķirības starp militārām un civilām politiskas, sabiedriskas pastāvēšanas formām. Un - nez vai pati šo formu saplūšana nāktu par labu mūsu iekšējai drošībai.

Jā, savas valsts aizstāvēšana, tās drošība ir primāras. Taču - te ir runa par to, cik lielā mērā politiskā elite un tās savtīgo interešu apsvērumi distancē valsts politiku no tās faktiskās drošības. Jautājums - cik adekvāti mēs savā, Latvijas, telpā spējam vērtēt naidīgos ideoloģisko vai ģeopolitisko pretinieku nolūkus, un cik adekvāti saistībā ar mūsu pašu interesēm mēs uz to reaģējam. Uzskatu, ka beidzot pienāktos skaidri un reljefi sniegt gan perfektu juridisko, gan tikumiski morālo mūsu iekšējo attiecību novērtējumu. Valsts drošībai tas nāktu tikai par labu. Jo tad var cerēt, ka politika pārtrauks šķelt sabiedrību un sāks to vienot.