Cik mēs labiņi! Pēc tam…
Pirms tērgāt par ļaužu vienaldzību, visādā ziņā labāk būtu vispirms pateikt lielu Paldies! katram no tiem cilvēkiem, kuriem sava tuvākā nelaime nebija, nav tukša skaņa. Šis ikdienā itin kā aizturētais cilvēku skaistums nupat izpaudās Liepājā. Paldies liepājniekiem, paldies tūkstošiem brīvprātīgo un viņu organizatoriem, policistiem, karavīriem, ugunsdzēsējiem… par mums (man) sniegto cilvēcīgas attieksmes paraugu. Ivana meklēšanā iesaistīto cilvēku jūtas un kustības vieš ticību, ka šī līdzcietības gaisma vēl dzīvo viscaur Latvijā. Arī Lietuvā un Igaunijā. Paldies!
Teju visa Latvija pārdzīvoja Ivana likteni, lai arī kāda tās daļa nav likusies dzirdam, kad viņš esot saucis: «Mamma, mamma…» Miers Vaņas dvēselei! Ja gribam, varam remdināt savas sāpes par kārtējā bērna nāvi ar sakāmo, ka Dievam bija vajadzīgs eņģelis. Manā uztverē šo sakāmo izgudroja tie, kuri gribēja mūs un bērnus baidīt ar Dievu. Tiešām, ja Dievam pietrūktu eņģeļu, viņš tos radītu debesīs, nevis dotu cilvēkam bērnu, lai tūlīt pēc tam to pievāktu. Kāpēc tad mirst mazi bērni? Eiropas statistika liecina, ka ārēju faktoru, slimību un vecāku nolaidības dēļ.
Tāpēc - pirms runāt par «mūsu visu» vienaldzību, jāteic, ka Ivana nāve ir nopietns brīdinājums visiem mazu bērnu vecākiem (tā pati statistika liecina, ka vislielākās traģēdijas ar bērniem notiek tieši līdz piecu gadu vecumam). Vismaz divos aspektos. Pirmais. Varbūt piederīgie mīlēja Ivanu, bet nav skaidrs, vai viņi Ivanu saprata, centās saprast. Vai viņam mājās bija mājas? Vai tā bija vieta, kur atklāt savas bažas? Puisītis esot audzis viens, bijis patstāvīgs, radis visu darīt pats, bet meklējis sabiedrību… Tostarp, spriežot pēc ģimenes sociālajiem centieniem, šī varētu būt tā ģimene, kurai dzīves jēga ir tieši bērnos (tam piekritīšot arī dzīvnieki). Taču acīmredzot laikmets bojā arī šo jēgu. Jo tagad (2015. gada pētījums) mūsdienu tētuki un mammītes vidēji ņemoties ar bērnu ne vairāk kā 15 minūšu diennaktī.
Otrs. Ivana nāve atgādina, ka vecāku nolaidība itin bieži noved pie tā, ka bērnu galvās nav ielikta pareizā un nepieciešamā informācija. Sākot ar laiku, kad bērns vēl bezmaz šūpulī. Antons Makarenko nebija slikts skolotājs. Viņš teica: «Es tikai tad varu saukt sevi par atbildīgu vecāku, ja katru dienu, katru stundu varu atbildēt uz trim jautājumiem: - kur ir mans bērns?; - ar ko ir mans bērns?; - ar ko nodarbojas mans bērns?» Jā, bērnus līdz septiņu gadu vecumam nekur nedrīkst pamest vienus bez pieaugušā. Bet - tā ir vien puse no vecāku pienākuma saistībā ar bērna drošību. Šī puse ir - gādāt par drošību. Otra puse ir - iemācīt bērnam drošības nosacījumus ikdienā iespējamām situācijām. Arī adaptācijas nosacījumus vidē, kur vecāku var nebūt. Arī elementāru izšķiršanos - izvairīties vai rīkoties (uzklupa suns, kāds sasitās, sakāvās, uzradās slikta kompānija…). Zināt, pie kā vērsties, ja rodas briesmas un problēmas. Arī skaļi bļaut un saukt palīgā, ja kas.
Pilnīgi iespējams, ka tad, ja autobusā, kurā brauca Ivans, būtu ieklīdis un vēl ņaudējis kaķēns, viņam tiktu daudz vairāk uzmanības nekā puisītim. Raksta, ka gar dzīvu Ivanu nevienam nebija daļas, lai arī viņa situācija bija zināma. Ģimene bija sociālo dienestu uzmanības lokā. Bet arī tad, ja nebūtu bijusi - vai policistiem, ģimenes ārstiem, skolotājiem… nebūtu jāzina to profesionālās rīcības telpā esošo ģimeņu, bērnu stāvoklis kā tēvreize? Ja viņi to nezina, tad mūsu individuālā vienaldzība provocē un balsta jau politikas, sistēmas vienaldzību un bezatbildību. Turklāt, ja šīs nozares, šie dienesti, kuriem šā vai tā jāveic sabiedrības profilakse, šo tēvreizi pienācīgi zinātu un adekvāti rīkotos, nevajadzētu tik krasi un arī saistībā ar Ivana nāvi uzreiz izcelt juvenālās justīcijas nepietiekamo stingrību.
Kopumā gan atkal atklājas, cik lielā mērā mūsu «pēcdomas» mums šķiet pietiekamas pašu dvēseles mieram. Tās mums daudz simpātiskākas par iejaukšanos realitātē pirms nelaimes. Arī Liepājas pašvaldības atbalstu Ivana ģimenei pēc viņa nāves es lielā mērā uztveru kā savdabīgu atvainošanos par neiejaukšanos vienaldzībā tad, kad puika bija vēl dzīvs. Un - nav izslēgts, ka problēma kārtējo reizi tiks reducēta līdz atsevišķa šofera atbildībai. Bet, lai kā, Ivana pazušanas un atrašanas radītā rezonanse vismaz uz acumirkli skaidrāk atklāj (ja ne citiem, tad sev pašam), kas ir kas.