Pirms ielaist darbaspēku no āra, jāsakārto valsts

Mani pārsteidz tas, ka par politikas attīstības dotumu pat it kā ne stulbi cilvēki sāk uzdot tuvredzību. Piemēram, pēdējā laikā arī dažs labs manā uztverē analītiski domāt spējīgs ļaužs uzskatījis par labāku ignorēt tās vai citas situācijas sākotnējos izveidošanās cēloņus, bet uzskatījis par labāku to vērtēt un piedāvāt valsts politikai risinājumus, uzlūkojot vien šā rīta apstākļus. Atvainojos, bet man tā šķiet profesionāla izlaidība, sevi izlaidušas politikas apkalpošana, pakalpošana tās mazspējai.

Piemēram, šī (manā uztverē) politiskās spriestspējas aprobežotība spilgti izpaužas pēdējā laikā saplaukušajās runās par to, ka Latvijā nepieciešama darbaspēka imigrācija. Netiek uzdots jautājums - kāda velna pēc vietējais kvalificētais un ne tik kvalificētais darbaspēks bija spiests lielā skaitā emigrēt? Netiek uzdots jautājums, kāpēc Latvijas skolas un augstskolas nav bijušas spējīgas laikus apgādāt Latvijas darba tirgu ar tam nepieciešamo darbinieku spektru? Kāpēc tas tā, un kas par to atbildēs?

Pirms sākt runāt par darbaspēka imigrāciju, būtu jānovērš vismaz šīs divas problēmas. Var jau būt, ka Latvijā nav kam pienācīgi izmācīt mūsdienīgus programmētājus, bet es neticu tam, ka te nav iespējams un nav kam pietiekami kvalificēti un operatīvi apmācīt tekstilniekus, šoferus u.tml.

Tātad - pirms runāt par jaunu, lai cik gudru, imigrāciju, būtu jāgādā par kvalitatīvu, efektīvu un reālu (vismaz domājot par Latvijai akūti nepieciešamo speciālistu atgriešanos dzimtenē) reemigrācijas politiku. Otrkārt - par šī darbaspēka deficīta iespējami operatīvu novēršanu ar adekvātu vietējo skolu darbību. Un manā uztverē - tikai tad, ja ir efektīva valsts politika šajos divos aspektos, ir pieļaujams sākt runāt un domāt par to, kādu Latvijai nepieciešamu speciālistu mums nav un kādus mēs nespējam paši sagatavot.

Turklāt - patlaban man šķiet, ka esam gatavi šo jauno imigrāciju atkal pieņemt kā stihisku procesu. Bez tiesiska tās regulējuma. Manuprāt, tas ir nepieciešams. Ir jādefinē tas, ko varētu saukt par nacionālo imigrācijas politiku. Cilvēkiem ir skaidri jāzina, vai tie gudrinieki, kuri iesaka piesaistīt citvalstu darbaspēku, spēj šobrīd piedāvāt mums izdevīgu šo imigrantu, viņu ģimenes locekļu adaptācijas, iekļaušanās programmu. Es nenoliedzu, ka vairums šo imigrantu kļūs mūsu sabiedrībā cienījami ļaudis. Taču - patlaban es neredzu Latvijas valsts politikas centienus to panākt. Es neredzu īpašus centienus mainīt proporciju starp darbaspēka eksportu un importu. Manā uztverē darbaspēka eksports pēdējos gados ir prevalējis pār darbaspēka importu. Manā uztverē tā ir negatīva lieta. Un es uzskatu, ka tā ir Latvijas politiķu radīta. Tiem vajadzētu, lai cik nežēlīgi tas arī neskanētu, vīžot vismaz tik daudz, kā reāli novērtēt un pateikt mums visiem, kas te paliks un dzīvos līdz mūža galam, cik lielā mērā latviešu emigrācija ir neatgriezeniska. Protams - te ir vietā domāt arī par to, cik lielā mērā mēs paši no savas valsts veidotājiem, uzturētājiem, esam kļuvuši par situācijas patērētājiem. Cik lielā mērā vietas, kur siltāk un treknāk, mums svarīgākas par savu Latviju.

Lai kā - pagaidām Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras valdes priekšsēdētāja Jāņa Endziņa sacīto: «No vienas puses, tiešām ir sabiedrības nevēlēšanās redzēt citu tautību cilvēkus šeit uz vietas, bet, no otras puses, ir ekonomiskā likumsakarība - lai mēs attīstītos, augtu, darbaspēks vajadzīgs» (Diena, 23.05.2017.), es pārfrāzētu šādi: no vienas puses, nevēlēšanos redzēt šeit citu tautību cilvēkus nosaka mūsu pašu sludinātā attieksme pret padomju laika imigrāciju, bet - no otras - atjaunotās valsts neatkarības gados mēs, mūsu vara, mūsu politiķi nav vīžojuši saņemties, lai saturētu tautu savā dzimtenē vienkop un dotu jaunākām paaudzēm tādu izglītību, tādu šeit vajadzīgu profesiju apguvi, kas nodrošinātu viņiem pieprasījumu gan Latvijā, gan pasaulē.

Ja tas netiek darīts, ja tas netop par valsts politiku, tad runas par darbaspēka imigrāciju es uzskatu par marginālu, nācijai kaitīgu muldēšanu. Protams, daļai uzņēmēju šī imigrācija šobrīd būtu gan objektīvi vajadzīga, gan izdevīga. Tomēr viņu vietā es pacenstos ne tik daudz nodarboties ar šīs idejas lobēšanu, cik - būt pilsoņiem un nebaidīties pieprasīt no valsts varas sevis un savas nācijas pastāvēšanai stabilus futūristiskus risinājumus.