Pie slimnīcas mirušā stāsts atklāj veselības aprūpes problēmas

© Flickr

Bez vēsts pazudušā fotogrāfa Valda Lavrinoviča līķis atrasts Rīgā, P. Stradiņa slimnīcas teritorijā, kur viņu nejauši uzgāja slimnīcas darbinieks. Gan policijai, gan slimnīcai, kur fotogrāfs bija vērsies pēc palīdzības pēc galvas traumas, gan radiniekiem ir savs skatījums uz notikušo.

12. aprīlī V. Lavrinovičs pakrita uz mājas kāpnēm un guva galvas traumu. Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienests nogādāja viņu P. Stradiņa slimnīcā, kur viņam sniegta palīdzība. Tajā pašā vakarā ap pulksten 23 pacientu no dziednīcas izrakstīja, taču mājās viņš tā arī neatgriezās. Valda dzīvesbiedre Natālija, nesagaidījusi viņu mājās ne tajā, ne nākamajā dienā, vērsās ar iesniegumu policijā. Valsts policijas pārstāvis Toms Sadovskis apliecina, ka šāds dokuments tiešām bijis un sākta pazudušā meklēšana. Mēnesis pagājis, bet fotogrāfu tā arī neesot izdevies atrast. Tad pienākusi ziņa no P. Stradiņa slimnīcas, ka tās teritorijā atrasts vīrieša līķis. Izrādījies, ka tas ir meklētais V. Lavrinovičs. «Pašlaik ierosināta lieta par noziedzīgiem nodarījumiem pret cilvēka veselību. Turpinās ekspertīzes, lai noskaidrotu nāves cēloņus,» īsi informēja policijas pārstāvis.

Arī P. Stradiņa slimnīcas sabiedrisko attiecību speciāliste Ieva Stibe apstiprina, ka V. Lavrinovičs tiešām bijis slimnīcas pacients, taču noraida, ka viņš nakts laikā ar galvas traumu atlaists mājās. Pēc palīdzības sniegšanas ārsti pārliecinājušies, vai slimnieku var laist mājās. Tā kā stāvoklis bijis adekvāts, viņam atļauts atstāt ārstniecības iestādi paša spēkiem. Turklāt ap to laiku vēl kursējis sabiedriskais transports un pacients spēja doties ar to mājās.» Kas noticis pēc tam, personālam neesot zināms. Vaicāta, kā tas var būt, ka pie slimnīcas veselu mēnesi nemanīts atrodas miris cilvēks, I. Stibe norāda, ka dziednīcas teritorija ir 16 hektārus liela. Pacients esot iekritis bedrē sētas pusē, pamestā nostūrī, kur arī apsargi reti ejot. Ēka, kuras logi pavērsti uz to pusi, aizlīmēti ar plēvi, tāpēc no tās neko nevarot redzēt. Arī apkārtne tur netiek regulāri kopta, tāpēc notikušais atklājies tikai tad, kad darbinieks mazgājis ēkas logus.

Fotogrāfa dzīvesbiedre gan iebilst: vieta nav nemaz tik nomaļa, tāpēc viņu pārsteidzot, ka policija Valdi nav spējusi atrast. Radi un draugi paši arī meklējuši pazudušo, taču nav ienācis prātā, ka tas varēja notikt slimnīcas apkaimē.

Visvairāk šajā lietā viņu šokējot pilnīgā vienaldzība, ar ko saskārusies gan no tiesībsargājošo, gan ārstniecības iestāžu puses. «Izlaist no slimnīcas cilvēku naktī ar smagu galvas traumu, jo viņš esot varējis pats nokļūt mājās? Vai tad to uzreiz var pateikt? Un nevienam no tuviniekiem nepaziņot, lai atbrauc pretī?» neizpratnē ir Natālija. Mulsinoša arī bijusi sākotnējā slimnīcas attieksme: no sākuma apliecināts, ka Valdim bijusi galvas trauma un viegls smadzeņu satricinājums, bet pēc tam jau teikts, ka nekas nopietns nav bijis. Pat īsti negribējuši atzīt, ka viņš tur vērsies pēc palīdzības.

Kad nu sarosījušies masu mediji, sākusies «kaut kāda kustība, bet nekā konkrēta nav», teic Natālija. Lai gan viņa zinot, ka Valdi nepiecels, negriboties, lai uzvar vienaldzība un neviens vainīgais tā arī netiktu atrasts.

Latvijā

Eiropas mājdzīvnieku produktu izplatītāju un ražotāju asociācija FEDIAF veikusi pētījumus par kaķu skaitu Eiropas valstu mājsaimniecībās. Pētnieki secinājuši, ka Latvijā kaķi dzīvo 37% no visām mājsaimniecībām. Tas ir trešais augstākais rādītājs Eiropas valstīs. Pirmajā vietā ar 48% ir Rumānija, otrajā ar 41% atrodas Polija. Kā izskaidrot to, ka esam tik ļoti pieķērušies šiem mīļajiem mājdzīvniekiem; kas mums tik ļoti patīk kaķos – pētījumu rezultātus “Neatkarīgajai” skaidro dzīvnieku mājvietas “Ulubele” saimniece Ilze Džonsone un sociologs Aigars Freimanis.