Šoreiz sarunas tēma ir smaga. Vēzis... Vārds, ko izrunājot domās trīsreiz pārspļaujam pār plecu un klusu lūdzamies, lai no šīs nolemtības būtu pasargāti paši un mūsu tuvie cilvēki. Uz sarunu aicinājām Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Izglītības daļas vadītāju, onkoloģi, habilitēto medicīnas doktori Daci Baltiņu.
– Kad pirmoreiz sastopam ziņas par vēzi?
– Vēža šūnas atrastas jau 70 miljonu gadu vecu dinozauru fosilijās, bet cilvēkam tās pirmo reizi aprakstītas pirms 4 miljoniem gadu dzīvojuša australopiteka galvaskausa kaulos. Vairākus gadsimtus pirms mūsu ēras seno ēģiptiešu papirusos lasāmi ne tikai šīs slimības apraksti, bet arī padomi tās ārstēšanā.
– Tātad pieņēmums, ka vēzis ir tikai pēdējo gadsimtu urbanizētās sabiedrības nelaime, nav pamatots.
– Pati slimība ir veca kā civilizācija, taču pēdējā gadsimtā būtiski pieaudzis tās slogs sabiedrībai un veselības aprūpei kopumā. Latvijā ik gadu no jauna saslimst pāri par 10 000 cilvēku, bet valstī kopumā dzīvo nepilni 65 000, kam šī slimība ir atklāta kaut kad iepriekš, un agrāk vai vēlāk daļa no viņiem atgriezīsies, lai atsāktu ārstēšanu slimības atjaunošanās vai metastazēšanās dēļ. Vēža ārstēšana ir dārga, valsts apmaksāta, bet nodokļu maksātāju īpatsvars ar katru gadu sarūk.
– Kas ir vēzis – nelabvēlīgu faktoru sakritības rezultāts, vīrusu izraisīta slimība jeb paaudzēs ar gēniem nodota nolemtība?
– Diemžēl mēs joprojām nezinām, kāpēc šī slimība rodas. Valdošā kanceroģenēzes jeb vēža rašanās teorija piedāvā DNS bojājumu kā galveno iemeslu slimības tālākai attīstībai. Savukārt cēloņi tam var būt visdažādākie – ķīmiskas vielas, starojums, vīrusi, kaitīgi vides un dzīvesveida faktori, pārmantoti gēnu defekti vai pastiprināta uzņēmība. Daudz aicināto, maz izredzēto. Līdz ar to mums joprojām nav pret slimības cēloņiem un attīstības mehānismiem vērstas terapijas. Investīcijas vēža pētniecībai aug ģeometriskā progresijā, pasniegts dučiem Nobela prēmiju, taču miljoniem cilvēku visā pasaulē joprojām gaida atbildi uz jautājumu – kāpēc?
– Kurš ir lielākais mīts, kas saistīts ar šo slimību?
– Mīts, ka no vēža var izsargāties vai izārstēties ar dažādām pārtikas piedevām, vitamīniem, dažādām diētām, netradicionālām medicīnas metodēm. Ticiet man, ja vien pasaulē būtu kaut kas par naudu nopērkams aptiekā, tirgū, internetā vai no izplatītājiem – cilvēki neslimotu un nemirtu ar šo slimību, jo tā nešķiro ne bagātos un nabagos, ne kuslos un varenos.
– Iestājoties menopauzei un vīriešu andropauzei, cilvēka organisms savu galveno misiju (vairošanos) ir beidzis. Sakiet, vai tas ietekmē organismā snaudošās anomālās šūnas?
– Latvijā gandrīz trīs ceturtdaļas audzēju attīstās pēc 60 gadu vecuma, taču ne jau tāpēc, ka šis vairs nav reproduktīvais vecums. Pastāv uzskats, ka novecojot organismā uzkrājas dzīves laikā radušās mutācijas. Gluži tāpat kā viena bezdelīga pavasari nenes, tā arī viena mutācija vēl nenozīmē, ka noteikti attīstīsies audzējs. Tur jau ir tā lielākā mīkla, kāpēc it kā vienādos apstākļos, sadzīvojot ar vieniem un tiem pašiem kaitīgajiem faktoriem, dažiem vēzis attīstās, bet citiem – ne. Pierādīts, ka jānotiek vismaz 4–7 secīgām mutācijām, lai normāla šūna pārvērstos ļaundabīgā. Mūsos katru dienu notiek kāda mutācija, taču organisms tiek ar to galā, un cilvēku cilts ar vēzi vēl nav izmirusi.
– Kāpēc ar vēzi saslimst bērni un jaunieši? Tas taču ir pretrunā dabas likumiem.
– Dabas likumi gluži tāpat kā tā Kunga ceļi nav izdibināmi. Jā, bērni slimo, taču ievērojami retāk nekā pieaugušie, un iemesli tam ir tikpat neskaidri. Tiesa, bērnu vecumā ir reti sastopami pieaugušajiem tipiski audzēji. Mazo bērnu biežākās nelaimes ir limfomas, smadzeņu audzēji, leikozes, mīksto audu un kaulu ļaundabīgie audzēji. Lielākoties šos gadījumus saista ar pārmantotām gēnu mutācijām, kaut kādiem nelabvēlīgiem apstākļiem grūtniecības laikā, vides faktoriem. Piemēram, pierādīts, ka retinoblastoma jeb ļaundabīgs acu audzējs ir saistīts ar konkrētām gēnu mutācijām. Ja bērns tās ir mantojis no abiem vecākiem, tad audzēja attīstības iespējamība ir simtprocentīga. Taču labā ziņa ir tā, ka vairākums bērnu audzēju ļoti labi padodas ārstēšanai un dzīvildzes rādītāji pēdējos gados ievērojami uzlabojušies, ar nosacījumu, ja slimība atklāta laikus.
– Patlaban modes lieta ir cilmes šūnu pārstādīšana. Mediķi sāk skandēt trauksmes zvanus, brīdinot, ka šie eksperimenti var beigties ar vēža šūnu izvirdumu organismā. Ir pamats satraukumam?
– Nevaru apgalvot, ka, pārstādot cilmes šūnas, tās noteikti pārvērtīsies vēža šūnās, taču izslēgt šādu iespējamību nevar. Jau kopš XIX gadsimta vidus pastāv teorija, ka vēža šūnas iespējams attīstās no pārpalikušām embrionālām cilmes šūnām, kuras kaut kādu iemeslu dēļ ir patvērušās nobrieduša indivīda organismā pēc embrioģenēzes (augļa nobriešanas) pabeigšanas. Zināmu laiku tās var atrasties pilnīgā miera stāvoklī un tikai ārēju kairinātāju ietekmē aktivēties, pārvēršoties vēža šūnās. Ar mūsdienu metodēm iespējams atšķirt cilmes šūnas no pārējām šūnām, un pētījumi šai jomā turpinās.
– Ikdienas starojums no sadzīves elektronikas – vai ir pierādīta tā nozīme kanceroģenēzē?
– Tiek veikti pētījumi, taču rezultātus varam sagaidīt ātrākais pēc gadiem trīsdesmit, jo audzēji nebūt neaug tik ātri, kā dažkārt iedomājamies. No pirmās šūnas līdz taustāmam veidojumam var paiet 10–15, pat 20 gadi. Tāpat jāņem vērā citi jaucējfaktori, piemēram, mobilais telefona lietotājs vēl ir arī smēķētājs ar lieku ķermeņa masu, kurš visu dienu sēž pie datora, mīl lietot treknus ēdienu, hiperkaloriskus dzērienus un apmeklēt solāriju. Kaut kāda viena izolēta kaitīga faktora vēzi veicinošo darbību pierādīt ir grūti, tādēļ arī ir tik daudz piedāvājumu kā nesaslimt.
– Vai ir iespējama spontāna izārstēšanās no vēža?
– Tautas mutvārdu folklorā bieži dzirdami nostāsti par brīnumainas izdziedināšanās gadījumiem, kad, izvairoties no griešanas, apstarošanas vai ķīmijterapijas, izdevies slimību uzveikt. Cilvēki mēdz akli uzticēties dažādiem krāpniekiem un viņu piedāvātajām metodēm. Taču vēlāk gan šie paši «varoņi» vairs neplātās ar savām nopuvušām krūtīm, asiņojošām vātīm, izdēdējušo miesu un nespēju staigāt, ēst un elpot. Daļā gadījumu pacienti ir piekrituši vienam ārstēšanas veidam, bet citiem – ne. Šādos gadījumos gan ir iespējams, ka, piemēram, viena pati operācija bijusi pietiekama.
– Agrāk no slimnieka slēpa, ka ir diagnosticēts vēzis, uzskatot, ka cilvēkam nav jāzina bēdīgā realitāte.
– Jo labāk cilvēks ir informēts par to, kas ar viņu ir noticis un kas var notikt, jo mazāk vietas galvā paliek iracionālām bailēm. Cita lieta, ka ne vienmēr esam gatavi atbildēt uz pacientus interesējošiem jautājumiem, piemēram, par nāvi, aiziešanu. Ārsti vairāk ir gatavi medicīniskam, nevis emocionālam dialogam. Diagnozi mēs varam pateikt ļoti dažādi, un no tā, kā mēs to izdarīsim, būs atkarīga gan pacienta motivācija turpināt terapiju, gan arī viņa emocionālā labsajūta, ticība un cerība.
– Dzirdēts, ka onkologu lielākais ienaidnieks esot pūšļotāji un tautas medicīna.
– Par tautas medicīnu un homeopātiju es tā neteiktu. Viss atkarīgs no ārstēšanas brīža un metodēm. Ja tās lieto, lai cilvēks justos labāk, piemēram, pēc operācijas, staru terapijas vai ķīmijterapijas, es tur nekādu biedu nesaskatu – ja vien tas nekaitē organismam. Taču, ar šīm metodēm aizvietojot tradicionālo medicīnu, diemžēl jārēķinās, ka cerēto rezultātu, visticamāk, nebūs.
– Cik liela nozīme ir pašiedvesmai – vai ar tās palīdzību var sevi izārstēt no vēža?
– Mūsu smadzenēs centri, kas regulē emocijas, sirdsdarbību, elpošanu, vielmaiņu un citas dzīvībai svarīgās funkcijas, ir ļoti cieši savā starpā saistīti. Tādēļ apgalvot, ka emocijām nav nozīmes, būtu nepareizi. Bieži audzējs (vai tā recidīvs) parādās pēc smagiem psihoemocionāliem pārdzīvojumiem. Tāpat zināms, ka hronisks emocionāls saspringums vai nomāktība ietekmē imunitāti, brūču dzīšanu, sāpju slieksni. Tādēļ es piederīgajiem saku: ja gribat tuviniekam darīt labu, dāvājiet viņam skaistus kopā būšanas mirkļus, kas noteikti palīdzēs vairāk nekā par dārgu naudu pirkti «brīnumlīdzekļi».
– Saslimstība ar vēzi Latvijā. Iezīmēsim kopainu.
– Saslimstība Latvijā, tāpat kā citviet pasaulē, aug, un pamatā tas ir uz populācijas novecošanās rēķina. Izceļojot jaunajiem un veselajiem, sablīvējas gados vecāko ļaužu kopa ar tai tipiskām slimībām. Mūsu medicīnas nākotnes blokbasteri, lai cik skaudri tas arī izklausītos, būs geriatrija (mācība par vecu cilvēku veselības problēmām), onkoloģija un psihiatrija, ar to nu mums ir jārēķinās. Vēl saslimstības kāpumu ietekmē diagnostisko metožu modernizēšanās un pieejamība un diemžēl joprojām aktuālie kaitīgie paradumi, un diezgan liela nevērība pret savu veselību kā tādu. Mūsu valstī joprojām liels ir ielaisto gadījumu īpatsvars, kad cilvēki pie ārsta nonāk novēloti vai arī terapijas sākšana aizkavējas uz nepietiekamas profesionalitātes vai nesakārtotas pacientu plūsmas organizācijas rēķina. Padomju laikā vēža diagnoze bija jāpierāda 10 dienu laikā un 10 dienu laikā kopš pierādīšanas jāsāk ārstēšana, un tas ļoti disciplinēja ārstus. Latvijā šobrīd nekādi obligāti laika limiti nepastāv. Taču to visu jau var sakārtot un labot, un tas nebūt neprasa milzu investīcijas.
– Kuri ir izplatītākie audzēji?
– Zināmas ap 200 dažādas vēža slimības. Gandrīz pusi no visiem apmēram 10 000 Latvijā ik gadus no jauna atklāto audzēju gadījumu veido tā saucamais lielais piecnieks – krūts, zarnu, plaušu, ādas un prostatas audzēji.
– Mediķi pārmet, ka cilvēki ignorē profilaktiskās pārbaudes. Bet kā gan var prasīt, lai kāds ilgotos, piemēram, pēc kolonoskopijas, kura, pieņemu, ir fiziski un psiholoģiski nepatīkama padarīšana? Vēl nesen zarnu apskati veica bez narkozes.
– Kopš 2009. gada slēpto asiņu noteikšana fēcēs ir valsts apmaksāta procedūra. Ģimenes ārstam personīgi par to jāinformē pacienti, kas sasnieguši 50 gadu vecumu, un jāpiedāvā veikt šādus izmeklējumus vienu reizi gadā. Šī procedūra nudien nav ne nepatīkama, ne sarežģīta. Savukārt, kolonoskopiju jeb zarnu izmeklēšanu ar endoskopu veic vispārējā īslaicīgā narkozē, un pacientam tā īpašu diskomfortu nesagādā.
– Cik liela nozīme krūts audzēju attīstībā ir abortam?
– Šāda cēloņsakarība nav ticami pierādīta. Tiesa, krūts audi savu briedumu sasniedz pirmās pilntermiņa grūtniecības laikā. Savukārt, jo nobriedušāki ir audi, jo mazāk tie pakļauti ārēju kaitīgu faktoru iedarbībai. Tādēļ pirmās dzemdības agrā vecumā un ilgāka bērna barošana darbojas it kā vairāk aizsargājoši.
– Vai krūšu implantu ievietošana ietekmē vēža risku?
– Implantu tehnoloģija pēdējās desmitgadēs ir ļoti progresējusi, un mūsdienās tie tiešā veidā ar pašiem krūts audiem nesaskaras. Ticamu pierādījumu tam, ka implanti noteikti palielina vēža risku, nav.
– Pēdējos divdesmit gados gandrīz dubultojusies saslimstība ar melanomu, kāpēc?
– Pierādīts, ka ultravioletais starojums patiešām spēj radīt tādas permanentas pārmaiņas šūnu genomā, kas ar laiku var novest pie ādas vēža attīstības. Latvijā visbiežāk sastopamais ādas vēža paveids ir bazalioma, kurai seko ādas plakanšūnu audzēji un melanomas. Melanomas ir īpaši bīstamas, taču labi atpazīstamas ādas audzēju formas, kuras mēdz metastazēt plaušās, smadzenēs, kaulos, limfmezglos. Agrīni atklātos gadījumos melanoma ir 100% izārstējama ar vienu pašu operāciju, bet ielaistos gadījumos tā jau ir fatāla slimība. Saslimstības kāpums skaidrojams gan ar labāku uzskaiti, gan sauļošanās paradumu, tai skaitā solāriju apmeklēšanas, maiņu. Īpaši bīstama pārsauļošanās ir maziem bērniem un pusaudžiem. Pāris šādi saules apdegumi ar ādas lobīšanos bērnībā var ievērojami palielināt melanomas risku pieaugušā vecumā.
– Savā laikā profesore Aina Muceniece radīja preparātu melanomas ārstēšanai. Profesores mūsu vidū vairs nav, bet kas ir noticis ar viņas
izgudrojumu?
– Profesores Mucenieces Rigvir ir Latvijas veiksmes stāsts, jo medikaments ir ne tikai reģistrēts Latvijā, bet arī iekļauts kompensējamo zāļu grupā onkoloģiskiem slimniekiem. To ordinē pacientiem, kuriem pastāv ļoti liels risks, ka slimība pēc sākotnējās operācijas varētu atjaunoties. Nesen daktere S. Doniņa dermatologu un onkologu kopējā sanāksmē ziņoja, ka Rigvir lietotājiem ticami attālinājās metastāžu parādīšanās brīdis un uzlabojās dzīvildzes rādītāji. Turklāt pacienti šo medikamentu labi panes un citu alternatīvu saskaņā ar starptautiskām vadlīnijām, ja vēl nav atrastas metastāzes limfmezglos, tāpat nav.
– Vai pasaulē ir radīti principiāli jauni medikamenti vēža ārstēšanai un profilaksei?
– Jā, ir nākusi klāt virkne medikamentu, kuru darbība atšķiras no klasiskajiem preparātiem, kādus tos pazīstam kopš pagājušā gadsimta vidus. Tā saucamā mērķa terapija ir iedarbība uz ļoti konkrētu receptoru (mērķi) uz šūnas virsmas, bloķējot veselu kaskādi bioķīmisku procesu un šādi apturot šūnas tālāku augšanu, vairošanos vai jaunu asinsvadu veidošanos. Taču tā nav mērķa terapija tai nozīmē, ka šie inovatīvie medikamenti darbojas tikai un vienīgi uz vēža šūnām, neskarot normālās, veselās šūnas. Turklāt šādi potenciālie mērķi var būt vairāki, par kuru esamību mēs vēl nemaz nenojaušam. Vēža ķīmijterapijas galvenā problēma ir ļoti šaurais ārstējošās darbības spektrs – devu samazinot, tā var nebūt pietiekama, lai sasniegtu ārstniecisko efektu, bet devu pat nedaudz palielinot, tā var būt ļoti toksiska pacientam.
– Nesen presē parādījās ziņa, ka Latvijā zarnu vēzi ārstē akmens laikmeta līmenī. Kā jūs komentētu šādu apgalvojumu.
– Es to nosauktu par bezatbildīgu un melīgu pārspīlējumu. Neviens jau nezina, kā tieši akmens laikmetā ārstēja zarnu vēzi, jo šādas liecības nevienā alā, akmenī iekaltas, nav uzietas. Latvijā zarnu vēzi ārstē atbilstoši starptautiskām vadlīnijām ar standarta shēmām jeb medikamen-
tu kombinācijām. Tikpat pompozi skan aicinājumi nodrošināt vēža pacientus ar «dzīvību glābjošiem» medikamentiem. Es pilnīgi noteikti atbalstu inovatīvo medikamentu ienākšanu mūsu zāļu tirgū, taču uzskatu, ka tā nedrīkst manipulēt ar cilvēkiem, kuri, būdami izmisuma stāvoklī, ir gatavi uz visu (lasi – pirkt visu). Liela mūsu problēma ir nespēja pacientam un viņa tuviniekiem godīgi pateikt, kāds ir terapijas mērķis. Cilvēki automātiski domā – ja jau ārstē un vēl ar dārgām jaunām zālēm, tad noteikti izārstēs. Onkoloģijā pilnīga izārstēšana iespējama apmēram trešdaļā gadījumu, kad slimība atklāta ļoti agrīni un bieži pietiek ar vienu pašu operāciju. Taču vairumā gadījumu mēs patiešām varam būtiski pagarināt kvalitatīvu dzīvi (pat par ļoti daudziem gadiem) un mazināt ciešanas. Te svarīgs ir saprātīgs līdzsvars starp gaidāmo pozitīvo guvumu no lietotās terapijas un tās potenciāliem draudiem veselībai toksisko izpausmju dēļ.
– Katrā ģimenē kāds tuvinieks ir zaudēts vēža dēļ. Briesmīgs mirklis pienāk pēc tam, kad izoperēto (vai pat neoperēto) cilvēku izraksta no slimnīcas. Paliatīvās aprūpes nodaļā vietu skaits ir ierobežots. Ģimenes locekļi ar onkoloģijas pacientu ir atstāti Dieva un ģimenes ārsta ziņā.
– Lielo slimnīcu dažādu profilu nodaļas ir pārpildītas ar vēža slimniekiem, un tā nav normāla situācija, jo cieš visi – gan pacienti, gan šo nodaļu personāls, kuri nav gatavi piespiedu kārtā veikt paliatīvās aprūpes darbu. Trūkst gan zināšanu, gan pieredzes. Savukārt Latvijas onkoloģijas centra Paliatīvās aprūpes nodaļas darbu ierobežo valsts noteiktās kvotas. Nelaimīgi ir arī ģimenes ārsti, kuru izglītībā ļoti maz laika bijis atvēlēts onkoloģijai un paliatīvai aprūpei, un viņi bieži jūtas bezspēcīgi pacientu ciešanu un birokrātijas priekšā. Kopš Latvijā ir likvidēta specialitāte «onkologs» vairāk atbildības gan par diagnostiku, gan slimnieku uzskaiti un jo īpaši simptomātisko terapiju gulsies uz ģimenes ārstu pleciem. Vai viņi tam ir gatavi?
– Briesmīgākais, ja aiziešanu pavada neciešamas sāpes. Tieši tāpēc ik pa brīdim uzvirmo diskusijas par labprātīgas eitanāzijas ieviešanu.
– Piekrītu, ka mēdz būt situācijas, kad cilvēks sāpēs kliedz un lūdz pēc atpestīšanas. Taču, tikko sāpes ir novērstas, neviens vairs nealkst nāves. Visi grib dzīvot, arī būdami ļoti slimi. Es personīgi neatbalstu eitanāziju. Vēža sāpes šodien pilnīgi noteikti ir ārstējamas, tikai tas prasa papildu izglītošanu un apmācību. Galvenie medikamenti sāpju mazināšanai Latvijā vēža slimniekiem ir pieejami bez maksas. Protams, ja slimnieks sāpēs kliedz no tā, ka viņam sametušās zarnas, morfijs nelīdzēs.
– Ļoti smagi ir tuviniekiem, kuriem zināšanas ir vēl niecīgākas nekā ģimenes ārstam.
– Vēža slimība tās ciešanu apogejā nomāc ne tikai pašu pacientu, bet arī viņa ģimenes locekļus un tuviniekus. Viņi visi kopā burtiski izdeg. Latvijā teju vai katrā pilsētā ir savs datortomogrāfs, bet nav speciālistu, kas orientētos mirstošu un ciešanu pārņemtu vēža slimnieku aprūpē un spētu sniegt emocionālu atbalstu arī tuviniekiem. Mūsdienu racionālisma laikmetā, kad triumfē pierādījumos balstītās ārstēšanas metodes, pilnībā novārtā ir palikusi prasme komunicēt. Pirmais, ko zaudē pacients, nonākot slimnīcā, ir viņa cilvēciskā identitāte. Viņš kļūst par kārtējo slimības gadījumu. Pacienti un viņu tuvinieki ir izslāpuši pēc empātiski pasniegtas un viņiem saprotamas informācijas, jo tieši neziņa ir tā, kas satrauc visvairāk. Slimību mēs varam ārstēt ar dažādām zālēm un manipulācijām, bet slimumu jeb jušanos neveselam, mēs varam dziedināt tikai ar labu vārdu un savu mierinošo klātbūtni. Tādēļ jau arī šie nelaimīgie bieži iet pie homeopātiem un dziedniekiem, jo tie vienmēr atrod laiku nesteidzīgai sarunai. Nevaru apgalvot, ka vēzis ir psihosomatiska slimība, taču miesa un emocijas ir savā starpā cieši saistītas. Kamēr esam veseli, mūsu dzīve ir kā taisne, par kuras galu mēs domājam tikai abstrakti. Vēža slimniekiem dzīve kļūst par nogriezni un krusts aiz horizonta no abstrakcijas pēkšņi pārtop draudošā realitātē.
– Un nobeigumā dažus vēlējuma vārdus mūsu lasītājiem.
– Pateicoties mūsdienu terapijas iespējām, vēzis no agrāk bezcerīgas slimības daudzos gadījumos pakāpeniski kļūst par hroniski vadāmu procesu. Jo ātrāk šo slimību izdosies atklāt, jo lielākas iespējas tapt izārstētam. Tādēļ esiet modri par savu veselību – nesmēķējiet, vairāk kustieties, lietojiet mazāk treknu, bet vairāk šķiedrvielām bagātu uzturu, neapmeklējiet solārijus un izvairieties no ilgstošas uzturēšanās saulē, noteikti atsaucieties aicinājumiem veikt valsts apmaksātos skrīninga izmeklējumus, regulāri veiciet veselības pārbaudes un bez kautrēšanās stāstiet par savām sūdzībām. Tāpat novēlu mantot pareizos gēnus un veiksmi nesaslimt.