Ārstēsim lētāk un nekvalitatīvāk, lai arī šādi vārdi oficiālajos dokumentos neparādās, tomēr Veselības ministrijas Veselības ekonomikas centra noteiktā viena pacienta izmaksa, kas šobrīd ir vienlīdzīga gan Latvijas reģionālajās slimnīcās, gan arī universitātes slimnīcās, liecina tieši par šādu nostāju.
Būtībā tas nozīmē, ka pacientiem, kuriem ir sarežģītas slimības un kuru ārstēšanai nepieciešami vairāk nekā vidēji noteiktie 244,30 lati, būtu jādodas par savu naudu ārstēties uz ārzemēm vai arī... jāmirst.
Protams, mediķu ētika nepieļauj situāciju, kad ierobežotu finansiālo iespēju dēļ slimniekiem tiktu atteikta neatliekamā palīdzība, taču agrāk vai vēlāk, un drīzāk jau agrāk, nāksies atteikties no augsto tehnoloģiju lietošanas, dārgiem izmeklējumiem, aizplūdīs labākie speciālisti, uzskata nozares eksperti.
Izmaksas palielinās, finansējums samazinās
Šobrīd trauksmes zvanus dārdina universitātes slimnīcu (Paula Stradiņa klīniskā universitātes slimnīca, Rīgas Austrumu klīniskā universitātes slimnīca (RAKUS)) profesori, kuri paredz veselības sistēmas regresu, kas visai sāpīgi atainosies uz kopējo tautas veselību. Jo ne jau visiem pietiek līdzekļu, lai sarežģītākos gadījumos slimniekus ārstētu ārzemēs, kā tas, piemēram, bija ar Rīgas mēru Nilu Ušakovu.
Vēl 2010. gadā viena pacienta vidējā izmaksa latos tika noteikta diferencēti reģionālajam slimnīcām un universitātes slimnīcām. Proti, Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcai un RAKUS viena pacienta vidējā izmaksa pērn tika noteikta 314,70 latu, savukārt reģionālajām slimnīcām – 244,30 latu. Bet pat ar šādiem līdzekļiem Stradiņa slimnīca strādāja ar mīnusiem, jo reāli viena pacienta vidējās izmaksas bija 320,07 lati, bet, piemēram, Jelgavas pilsētas slimnīcā viena pacienta ārstēšana valstij vidēji izmaksāja 191,29 latus, Liepājas reģionālajai slimnīcai – 200,42 latus, līdz ar to strādājot ar plusa zīmi. Šogad, kad ir paaugstināti tarifi daudziem komunālajiem pakalpojumiem, kā arī paaugstināta PVN likme (tas nav iekļauts budžetā), universitātes slimnīcām ar vidējām pacienta izmaksām 244,30 latu sniegt kvalitatīvus medicīnas pakalpojumus visiem slimniekiem, tostarp ļoti smagos gadījumos, nav iespējams.
Sarežģīti pacienti – daudz dārgāk
«Tas ir absurds, ka no universitātes slimnīcām tiek prasīta peļņa – tai vienmēr ir jābūt investīcijai!» pauž Latvijas Kardioloģijas centra vadītājs Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcā Andrejs Ērglis. Viņaprāt, lēmums visām slimnīcām noteikt vienādu viena pacienta vidējo izmaksu līmeni bijis nepareizs. «Visas reģionālās slimnīcas strādā ar plusiem, bet klīniskās universitātes slimnīcas – ar mīnusiem, jo visas citas slimnīcas sarežģītos gadījumos pacientus sūta pie mums. Mums ir sarežģītie pacienti, kas nāk uz nieru transplantācijām, dialīzes pacienti, kardioloģijas slimnieki un citi. Tās ir tik sarežģītas lietas, ka mēs jau pēc definīcijas nevaram iztikt ar tādu pašu naudu kā slimnīcas, no kurām šos pacientus sūta. Es nekādā gadījumā negribu noniecināt kolēģus reģionālajās slimnīcās, viņi dara ļoti labu darbu, bet ir jāsaprot, ka sarežģītos gadījumos pacientu ārstēšana ir daudz dārgāka,» piebilst kardiologs.
«Universitātes slimnīcas – tā nav tikai ārstēšana, bet arī izglītība un zinātne, kas veicina medicīnas procesu attīstību. Pateicoties Latvijas attīstības gadiem un mūsu ārzemju kolēģu ieguldījumam, mūsu medicīna ir attīstījusies ļoti labā līmenī, un tas noticis tieši universitātes slimnīcās. Latvijas iedzīvotājs var būt drošs, ka šeit ir iespējams saņemt labu medicīnu. Taču šobrīd pastāv bažas, ka tas netiek novērtēts un tuvredzīgas politikas dēļ tiek grauts,» uzsver Stradiņa slimnīcas Izglītības un zinātnes departamenta direktors, asinsvadu ķirurgs profesors Dainis Krieviņš. Viņš piebilst: «Mēs gribam, lai mums ir cerība. Ja ir krīze, tad gribam tikt no tās ārā. Ja neredzam gaismu tuneļa galā, cerība zūd. Ja slimniekam nav cerības, ka viņš izārstēsies, tad ārstam ir ļoti grūti strādāt. Un universitātes slimnīcas ir tā pēdējā cerība, ja nav bijis iespējams palīdzēt citos ārstēšanas posmos.»
«Tagadējā Stradiņa slimnīca jau kopš 1910. gada ir apzinīgi veidota kā modernākā slimnīca Latvijā. Pagājušā gadsimta 30. gados Pauls Stradiņš, pirms kļuva par slimnīcas medicīnas direktoru, strādāja slavenajā Meijo klīnikā ASV un faktiski ieviesa mūsu slimnīcā daudzus tur redzētos progresīvos principus, piemēram, iknedēļas ceturtdienas rītu izglītojošas konferences. Arī vēlāk slimnīca ar šo prasmīgas vadības, izcilas izglītības un zinātnes impulsu ir bijusi neapšaubāms līderis Latvijā. Līdzībās runājot, mūs tagad pamāca: kāpēc jārada monopola stāvoklis, ļausim, lai tā kā tirgū visi zemeņu tirgotāji sacenšas pēc vienādiem principiem! Bet medicīnā šāds primitīvais kapitālisms nedarbojas. Vulgārā doma, ka tirgus pats visu sakārto, nestrādā. Ne tikai medicīnā, bet arī ekonomikā – ir nepieciešama regulācija,» uzskata Stradiņa slimnīcas Internās medicīnas klīnikas vadītājs profesors Valdis Pīrāgs.
Rīgas Austrumu klīniskās slimnīcas valdes locekle Anita Slokenberga nav tik kategoriska pacientu vidējās izmaksas vienādošanā, taču norāda: tā tas nevar turpināties ilgtermiņā. «Naudas šobrīd ir tik daudz, cik ir, to mēs labi saprotam, bet tā tas nevar turpināties ilgtermiņā – universitātes slimnīcām ir jābūt attiecīgam koeficientam pie pacientu vidējās izmaksas. Ministrijai ir jāmeklē risinājumi,» piebilst A. Slokenberga.
Ar Latvijas mīlestību ir par maz
Jau otro gadu naudas taupības dēļ vairs nenotiek valsts apmaksātās plānveida operācijas. Nākamais taupības solis faktiski novedīs pie tā, ka jauniegādātās dārgās, bet tik ļoti nepieciešamās tehnoloģijas un iekārtas tiks nostumtas kaktā un pārklāsies ar putekļiem, bet speciālisti vai nu pārkvalificēsies, vai arī atradīs daudz labāk apmaksātu darbu savā specializācijā citās valstīs. Bet izmeklējumi tiks veikti ar senākām metodēm, kas nebūs nedz tik efektīvas, nedz arī veicinās medicīnas attīstību, taču būs lētāk. «Ir jautājums, cik ļoti varam iet atpakaļ. Kara laikā brūci var aizšūt arī ar zirga astru. Var ārstēt arī ar ceļmallapu un tējiņām, medicīnā izmantot dēles... Ir jāsaglabā sasniegtais. Tagad nevaram spert lielus progresa soļus, bet iet atpakaļ par desmit un vairāk gadiem – to mēs arī nedrīkstam. Man nav lielas pārliecības, ka mēs noturēsim speciālistus. Ko mēs varam piedāvāt? Mēneša algu, kuru, piemēram, Vācijā var nopelnīt vienā divās dienās? Kādu karjeru mēs varam piedāvāt? Mēs arī nevaram pārmest, ja medicīnas students jau rezidentūras laikā ir noskatījis, kur braukt strādāt. Mīlēt Latviju vajag, bet – ja viss mūžs priekšā un šeit nav perspektīvu... Tas jau ir atkarīgs no valsts politikas,» par medicīnas nākotni bažījas ķirurgs un Rīgas Stradiņa universitātes rektors profesors Jānis Gardovskis.
Nonivelējot universitāšu slimnīcas, neattīstoties Latvija var zaudēt ne tikai esošos speciālistus un topošos ārstus, kuri vēl rezidē, bet arī nākamos studentus. Proti, universitātes slimnīcas ir arī bāzes vietas medicīnas izglītībai, kur topošie speciālisti var mācīties. Jau tagad ir problēmas, jo, neesot plānveida operācijām, studentiem nav iespēju apgūt dažādas manipulācijas. Pārtraucot transplantācijas un dažādus sarežģītus izmeklējumus, nostumjot kaktā tehnoloģijas, jaunajiem mediķiem nebūs iespēju apgūt savu amatu pilnvērtīgi. Un perspektīvā var notikt tā, ka mūsu gaišie prāti ne tikai dosies uz ārzemēm darba meklējumos, bet arī izvēlēsies studēt tādās valstīs, kur iespējams saņemt vislabāko medicīnas izglītību, jo Latvijā šādu iespēju vairs nebūs.
Diferenciācija un eksporta attīstība – glābiņi
Nebūt nav tā, ka mediķi tikai kritizē un neko neierosina. Tieši otrādi. Profesors V. Pīrāgs kā pozitīvo piemēru, kuru Latvija varētu pārņemt no Zviedrijas, piedāvā diferencēt pacientus pa līmeņiem. «Mums ir noteikts viens bāzes pakalpojums 244 lati, bet aiz tā var slēpties ārkārtīgi sarežģīts gadījums, kas izmaksā vairākus desmitus tūkstošus latu. Bet ir arī pacienti, kurus var izārstēt par 100 latiem un pat vēl lētāk. Zviedrijā, kas ir konservatīva valsts, taupības apstākļos ierobežojot izmaksas, sadalīja pacientus dažādās smaguma pakāpēs, attiecīgi piešķirot arī finansējumu viņu ārstēšanai,» norāda profesors. Proti, sadalījums ir četros līmeņos. A līmeņa pacienti – vienkārši slimnieki, kuri, pareizi nosakot diagnozi, ārstējas ambulatori. Šādiem pacientiem piešķirts viszemākais finansējums. B līmenis – pacienti ar diagnozēm, kas neprasa sarežģītus papildu izmeklējumus un dārgu ārstēšanu, taču ir jāstacionē – pie šādām diagnozēm kā piemērus varētu minēt pneimoniju, urīnceļu infekciju, apendicītu. Vidējais izmaksu līmenis jau ir augstāks nekā A līmeņa pacientiem. C līmenis – sarežģītākas saslimšanas, kuru diagnostikai nepieciešamas vairākas izmeklēšanas metodes, piemēram, magnētiskā rezonanse, un dārga terapija, un viņus stacionē daudzprofilu slimnīcās un arī universitātes slimnīcā. Attiecīgi šiem pacientiem finansējums jau ir daudz augstāks, nekā B līmeņa pacientiem. D līmenis – retas, ļoti sarežģītas slimības, kuru ārstēšanā jāizmanto ne tikai augstās tehnoloģijas un ļoti dārgi medikamenti, bet arī jāapmaksā labākie speciālisti. Dārgi, bet arī šie pacienti ir pelnījuši tiesības tikt izārstētiem. Šo pacientu vidējās izmaksas sniedzas jau daudzos tūkstošos.
Ja Latvijā būtu ieviesta šāda sistēma, tas atrisinātu daudzas neskaidrības sistēmā un viestu skaidrību finansēšanā. Jo, ja, piemēram, Latvijā reģionālajās slimnīcās šādu B līmeņa pacientu ir ap 70% un sarežģītu gadījumu ir samērā maz, tad universitātes slimnīcās ap 80% ir tieši C un D līmeņa pacientu.
Svarīgi būtu arī medicīnu attīstīt kā eksporta pakalpojumu, līdzīgi, kā tas ir paveikts daudzās valstīs, tostarp Igaunijā un Lietuvā. Mūsu mediķu potenciāls ir pietiekami labs, pakalpojumu cenas, pat, ja tās būtu nevis valsts noteiktas, bet brīvā tirgus ekonomikas diktētas, ir konkurētspējīgas, un, to veicinot, varētu piesaistīt finanšu līdzekļus, ārstējot pacientus no citām zemēm. Taču tad ir jārēķinās, ka nepieciešami ieguldījumi modernu klīniku izbūvē, jo pacienti nebrauks ārstēties nepiemērotos apstākļos, lai arī cik labi būtu medicīnas pakalpojumi. Kā piemēru profesors J. Gardovskis min Kubu – valsti, kas visiem asociējas ar nesakārtotību. Taču dažas nozares, tostarp medicīna, ir attīstītas tik augstā līmenī un cenu ziņā tik pievilcīgas, ka Kuba ir kļuvusi par iecienītu galamērķi ārzemniekiem, lai par salīdzinoši nelielu samaksu saņemtu ļoti kvalitatīvus medicīnas pakalpojumus. Kāpēc gan šādi nevarētu rīkoties arī Latvija?