Silenieks: Automašīnas jāizvāc no Rīgas centra

 
©Ģirts Ozoliņš/F64 Photo Agency

Pazīstamais veloaktīvists Viesturs Silenieks uz interviju, par spīti lietainajam laikam, ierodas ar velosipēdu, kuram priekšā uzmontēta kravas kaste. «Es tur visu salieku iekšā, kā automašīnā. Turklāt nav nekādu problēmu ar stāvvietām. Varu savu riteni pieslēgt pie jebkura staba,» Silenieks slavē velosipēda priekšrocības pilsētas satiksmē. Saruna ar viņu ne tikai par velo infrastruktūras attīstību un faktoriem, kas to bremzē, bet arī par atkritumu apsaimniekošanas peripetijām Rīgā un taras depozīta sistēmas ieviešanu Latvijā.

- Velobraucēju aktivitāte pēdējos gados ir būtiski pieaugusi, bet infrastruktūra...

- Infrastruktūra nav pieaugusi. Ja paskatāmies, kas Rīgā pēdējos trīsdesmit gados ir izdarīts, tad jāsaka - tas ir nožēlojami. Uz gājēju rēķina, uz ietvēm ir izveidots savienojums no centra, pāri Vanšu tiltam līdz Rubika veloceliņam uz Jūrmalu. Tātad nevis izbūvēts kaut kas jauns, bet uz ietvēm saliktas jaunas ceļa zīmes un marķējums. Šodienas infrastruktūra bieži spiež riteņbraucējus pārkāpt ceļu satiksmes noteikumus. Vairums riteņbraucēju apzinās, ka viņi pārkāpj noteikumus. Arī es. Ne jau tāpēc, ka gribētu pārkāpt, bet gan tāpēc, ka to spiež veselais saprāts. Piemēram, laukums pie Brīvības pieminekļa. Vienā pusē ir velosipēdistu ceļš, braucot ārā no Vecrīgas, bet otrā pusē ir «ķieģelis». Tātad no Brīvības pieminekļa puses es Vecrīgā iekšā netieku, jo to aizliedz «ķieģelis». Skaidrs, ka tāpat tur visi brauc ar riteņiem, jo tas izriet no veselā saprāta. Šādu piemēru ir simtiem.

- Kāpēc Rīgā infrastruktūra tik vāji attīstās? Tepat blakus Viļņā...

- ...nemaz nerunājot par Holandi un Dāniju, viss notiek. Pirmkārt, izpratnes trūkums. Pamatlieta ir izglītība. Pašvaldības nesaprot jautājuma aktualitāti. Nevajag lamāt tikai Rīgu. Tā ir visas Latvijas problēma. Domāšanas problēma. Vainīga ir arī Tehniskā universitāte, kas joprojām «ražo» ceļiniekus, neko nemācot par velo infrastruktūru. Viņi māca inženierus, kas pratīs aprēķināt slodzes, bet, piemēram, Holandē ceļinieks un projektētājs ir vienā personā ar arhitektu, kurš saprot, ka ceļš var būt gan ainavisks, gan arī degradējošs, pie kura neviens negrib ne dzīvot, ne biznesu taisīt. Pie mums ir - pag, nu mašīna ir galvenā. Uzbūvējam ceļu, un pēc tam nav jābrīnās, ka Čaka iela izmirst. Drīz tas būs tunelis ar izsistiem logiem. Čaka ielu plāno paplašināt, kas nozīmē, ka mašīnas brauks vēl ātrāk. Parādiet man vienu cilvēku, kurš tur gribēs iet kājām un iepirkties. Jāsaka, par laimi, Rīgai nav naudas, jo citādi vēl būtu izbūvēti visādi nevajadzīgi transporta monstri, kā, piemēram, Brīvības ielas dublieris, kurš ievestu tūkstošiem mašīnu Rīgas centrā, nedomājot, kur tās tur tālāk paliks.

- Gribu tomēr atgriezties pie iemesliem. Uz iepriekšējām vēlēšanām neviena politiskā partija negāja ar kādu modernu pilsētvides pārkārtošanas piedāvājumu. Acīmredzot tam nav pieprasījuma, jo arī tagad politiskajā plaknē šie jautājumi nav prioritārie.

- Manas izjūtas ir tādas, ka tas atkal ir stāsts par domāšanu, izpratni un izglītību. Ušakovs bija mācījies Dānijā, pats brauca ar velosipēdu un gribēja attīstīt velo infrastruktūru. Viņa problēma bija tā, ka viņš neprata paskaidrot sabiedrībai, kāpēc to vajag. Ņemot vērā, ka viņa partijas vēlētāji, pēc visiem pētījumiem, nav pārāk lieli velobraucēji, viņš arī uz to neuzstāja. Viņam grūti pārmest, ka viņa vēlētāji neuzskata, ka braukt ar velosipēdu būtu stilīgi. Viņi uzskata, ka tas nav prestiži. Tā nav carskoje ģelo (cara cienīgi). Tāpēc viņam grūti pārliecināt savējos, bet opozīcijai viņš vienmēr ir slikts, neatkarīgi no tā, ko viņš dara. Rezultātā nekas uz priekšu neiet.

- Politiķu vidū valda uzskats, ka, tiklīdz viņi piedāvās kaut ko modernu no pilsētvides aspekta, tā viņi tiks norieti, jo sabiedrisko domu pārsvarā veido autobraucēji, kuriem ir savs specifiskais redzējums uz pilsētu modernizāciju.

- Ja skatāmies Rīgas pilsētas attīstības stratēģiju, tad tur jau sen ierakstīts, ka Rīgas centrā ir prioritāte gājējiem, tad riteņbraucējiem, tad sabiedriskajam transportam. Tātad stratēģija ir pareiza, un Attīstības departamentā strādā normāli cilvēki ar labu izglītību. Problēma ir tā, ka viņi kaļ plānus, bet tos realizē jau citi. Satiksmes departaments rīkojas pilnīgi pretēji pilsētas plāniem. Abiem šiem departamentiem neizdodas strādāt kopā vienam mērķim. Katrs darās pa savam. Lai noskaidrotu, kam ir prioritāte, varam aiziet tepat uz Raiņa bulvāri pie Brīvības pieminekļa. Luksofors gājējiem, lai pārietu ielu, deg astoņas sekundes, bet mašīnām - 70. Un tā visur. Gājējs var pagaidīt, iet lielus attālumus līdz gājēju pārejām, var līst apakšzemes tuneļos, lai tikai nekas netraucētu autobraucējiem. Ja gājējam centrā tiešām būtu nodrošināta prioritāte, tad ar mašīnu es vairs negribētu tajā centrā bāzties. Man tur ar mašīnu būtu neērti. Pēc Live Riga datiem, tūristu visvairāk apmeklētais objekts ir Brīvības piemineklis. Manuprāt, tas nav objekts, kuru speciāli iet apskatīt. Tam vienkārši ir grūti nepaiet garām, ja esi Rīgas centrā. Kā galamērķis pirmajā vietā ir Centrāltirgus. Kā no Vecrīgas tur nokļūt? Nekā. Jālien iekšā apakšzemes tunelī. Tajā pašā laikā Vaļņu ielu, tādu, kāda tā ir - pa pusei gājēju ielu - var mierīgi aizvilkt iekšā tirgū. Kā tādu izritinātu paklāju. Tur jau tagad ir luksofors, iet tramvajs vai neiet. Nevajag nekādas lielas papildu investīcijas, sakārtot, paplašināt bruģi, un pilsēta atvērtos. Tūristi varētu iet, fotografēt. Arī veciem cilvēkiem un cilvēkiem ar pārvietošanās grūtībām būtu nesalīdzināmi vieglāk. Cita lieta, ko varētu samērā viegli izdarīt, ir panākt, lai Vecrīga beidzas nevis ar Meierovica bulvāri, bet ar Raiņa bulvāri. Meierovica bulvāri juridiski pārvērst kā dzīvojamo zonu ar 20 km/h ātrumu transportam un gājēju prioritāti. Operas skvērs sajūdzas kopā ar laukumu pie viesnīcas Rīga, laukums pie Brīvības pieminekļa jau šodien sajūdzas kopā ar Vecrīgu un platāko gājēju pāreju Latvijā. Tramvajs netiek kavēts. Tas tāpat stāv pie Operas, pieturās un pie gājēju pārejām. Uz brauktuves stāv māksla, puķu kastes, tā, lai pa šo ielu būtu patīkami iet.

- Jūs kādreiz bijāt viens no Latvijas Zaļās partijas (LZP) līderiem. Vai tagad vēl esat šajā partijā?

- Kā ierindas biedrs.

- Kāpēc LZP šīs progresīvās un neapšaubāmi zaļās idejas aktīvi nevirza? Rīgā netrūkst cilvēku, kuri domā līdzīgi, bet ne LZP, ne arī kāda cita šīs idejas nenes kā karogu.

- Iepriekšējās vēlēšanās mans vārds pat izskanēja kā iespējamais mēra amata kandidāts no apvienotā ZZS saraksta. Man bija programma, kurā visas šīs lietas bija iekšā. Taču mani noairēja, jo es pateicu, ka esmu gatavs sadarboties ar visiem. Ā, tātad ar Saskaņu arī? Es teicu, ka ar visiem. Mana filozofija ir tāda, ka, ja tu atbalsti manu ideju, tad viss ir kārtībā, nešķirojot, kāda tev tautība vai vēl kas tur. Tāpēc sadarboties ir pavisam kaut kas cits nekā taisīt koalīciju. Tāpēc mani norāva nost un mana programma vairs nebija derīga. Rezultāts [vēlēšanās] bija vājš, jo nebija nekādu svaigu ideju.

- Nākamās Rīgas vēlēšanas būs jau tūlīt.

- LZP ir jauna vadība un jauna valde. Tāpēc korekti būtu pagaidīt, ko viņi liks priekšā. Ja lūgs partijas biedru palīdzību, tad ir viens stāsts, bet, ja paši gudri un paši stūrēs, tad lai stūrē. Pagaidām neredzu, ka kāds no viņiem var nākt ar kaut ko jaunu, inovatīvu.

- Rīgā pēkšņi, gandrīz no zila gaisa, ir radies haoss atkritumu apsaimniekošanā. Izrādās, ir izveidojies monopols, un iedzīvotāji tiek aicināti nepārslēgt ar to atkritumu izvešanas līgumu. Savu vārdu ir teikusi arī Konkurences padome. Lai neapturētu atkritumu savākšanu pilsētā, valdība pat ir izsludinājusi ārkārtas stāvokli.

- Līdz 2003. gadam Rīgā bija viens atkritumu apsaimniekotājs. Tad ar putām uz lūpām, ka Rīgā ir monopols, Rīgā ielaida vēl trīs apsaimniekošanas firmas. Protams, ka cenas auga. Tāpēc, ka to pašu kumosu nācās dalīt ar trīs. Skaidrs, ka, ja to pašu lietu, ko vakar darīja viens, šodien dara trīs, tad tas ir krietni dārgāk. Ja kafejnīcā vienas trauku mazgātājas vietā pieņemtu trīs, ja tos pašus šķīvjus, kurus nomazgāja viena, tagad mazgā trīs, tad izmaksas palielināsies? Palielināsies. Ņemam jebkuru citu dzīves jomu. Viens sētnieks slaucīja to pašu kvadratūru, ko tagad slaucīs trīs. Nu, būs dārgāk.

- Pēc teorijas, konkurencei pieaugot, cenām jāsamazinās.

- Viņi konkurē vienā ierobežotā telpā. Ja agrāk maksājām vienam, tad tagad trijiem. Vēl sliktāk ir tas - ja viņi ir trīs, tad visi dzīvo pusbadā. Neviens nespēj uzaudzēt taukus. Viņi pelna, bet nav bagāti, lai varētu atļauties lielas investīcijas. Kad vienam no viņiem saka - uzliec dažādus konteinerus, lai vienā var mest stiklu, otrā - plastmasu, trešajā bundžas utt., tad viņš atbild - bet kāpēc es? Ejiet tiem pārējiem to paprasīt. Un tā viņi spēlē futbolu viens uz otru, rādot ar pirkstiem. Ir jau arī atšķirība, vai liec šos konteinerus Purvciemā starp deviņstāvu mājām vai Mārupē pie privātmājām, kur ir pavisam atšķirīgs iedzīvotāju blīvums.

- Esošie konteineri un to apkārtne daudzviet ir ārkārtīgi nepievilcīgā stāvoklī. Moderno apakšzemes konteineru Rīgā nav nekur.

- Tie jau arī maksā naudu. Kas par tiem maksās? Manuprāt, pareizais variants būtu, ja pašvaldība būtu tās zemes īpašnieks, kur uzbūvēta šī pazemes atkritumu novietne. Rīgā, atšķirībā no Līvāniem, kur visu daudzstāvu māju pagalmu zeme pieder pašvaldībām un tie izskatās tā kā Zviedrijā, viss ir atdots namu īpašniekiem, kuri nekādi nevar ne par ko vienoties. Pārsvarā tā zeme pašvaldībai nepieder. Ja zeme pieder pašvaldībai, tad tur var uzbūvēt pazemes šahtas un, ja pēc kāda laika mainās operators, tad šahta paliek. Ja privātais ir uzbūvējis betona šahtu, tad viņu izmest no biznesa, ja viņš slikti strādā, jau ir daudz grūtāk. Tad ir īsts monopols. Pašvaldībai nevajadzēja atdot tās zemes, kad notika privatizācija.

- Tas jau ir noiets etaps. Tagad vairs neko.

- Tagad jālāpās ar esošo. Mums ir Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija. Regulators, kurš jau desmitiem gadu nosaka tarifus par gāzi, par elektrību, ūdeni un citiem pakalpojumiem. Regulatoram būtu jāveic uzraudzība, lai šis monopols vienkārši nekāstu naudu.

- Šobrīd notiek visai aktīvas diskusijas par vēl vienu strīdus objektu - par tā saukto taras depozīta sistēmu. Skaidrs, ka ar dzērienu pudelēm un bundžām kaut kas ir jādara. Kā jūs vērtējat plānoto depozīta sistēmu?

- Pirmkārt, es to neesmu redzējis. Tās nav. Uz papīra ar visiem argumentiem, lai varētu vērtēt detaļās. No [pudeļu] ārā metēja, veikalnieka, automātu uzturētāja aspekta. Līdz ar to, kā es vērtēju? Nekā. Neesmu ne starp tiem, kas ir par, ne kas ir pret. Kad redzēšu pilnībā definētu, uz papīra uzliktu sistēmu, tad to arī vērtēšu. Šobrīd, spriežot pēc tā, ko esmu sagrābstījis publiskā telpā, mans vērtējums ir drīzāk skeptisks nekā skrejošs ar karogu rokās. Kāpēc? Gan no zaļā, gan ekonomikas viedokļa. Depozīta sistēma paredz, ka varēs nodot pudeles, kurās pildītais dzēriens ražots Latvijā. Labi, bet kas notiek ar pārējām pudelēm? Nevienu no šīm pudelēm, ko mēs te redzam (intervija notiek Vecrīgas kafejnīcā), neņem atpakaļ. Tad šīs mežā drīkstēs mest?

- Kā automāts atšķirs šīs pudeles?

- Tas skenēs pēc svītrkoda. Nupat biju Igaunijā. Mēs ar brāli nopirkām dažādus alus, tajā skaitā viņu tradicionālo Saku alu. Vairākas dienas braucām, bijām dažādos veikalos, bet nekur nemanījām šos automātus, līdz pēdējā dienā vienā veikalā ieraudzījām. Priecīgi aiznesām sakrājušās pudeles, bet nevienu automāts nepieņēma. Arī Saku alu. Laikam nebija Igaunijā ražots. Pārdevēja teica - tā gadās. Atstājiet turpat zemē. Te ir tas stāsts, ka depozīta sistēma neņem 100% stiklu, plastmasu un pārējo. Kur likt to, ko neņem? Kā kur? Konteinerā. Re, kur ir stiklam, plastmasai utt. Met tur. Tad kāpēc jau šodien visās vietās nevar izvietot konteinerus bez šīs depozīta sistēmas? Mēs ieviešam kaut kādus automātus, kuri paši ir dārgi, un dārga ir arī pati sistēmas uzturēšana.

- Kādu redzat risinājumu?

- Ja runājam par ideālo bildi, tad es to redzu šādu. Pie daudzdzīvokļu namiem pazemes konteineri, lai apkārt nav mēsli, drazas un netīrība. Savrupmājās konteineri šķirotiem atkritumiem. Šobrīd tehnoloģijas ir pietiekami labas, lai nebūtu jātur desmit konteineri, kuros mest dažādus atkritumus. Modernās šķirošanas tehnoloģijas spēj pašas ļoti daudz ko sašķirot, un tehnoloģijas milzu soļiem iet uz priekšu. Līdz ar to depozīta sistēma jau šobrīd izskatās drusku vēsturiska. Katram konteineram ir klāt jābūt čipam, kā ID kartei, kas katru konteineru individualizē. Kad piebrauc atkritumu vedējs, viņš paņem Silenieka konteineru, ceļot augšā, to noskenē un nosver. Ja esmu konteinerā iegāzis 50 kg mēslu, tad man pienāk rēķins par 50 kg mēslu, jo Getliņos atkritumus sver un tiek iekasēta nauda par svaru, nevis tilpumu (par konteineru), kā šobrīd maksā patērētājs. Pašreizējā sistēma neveicina cilvēkus domāt par to, kā mazāk «ražot» atkritumus. Konteinerus izved noteiktā laikā, un piestādītais rēķins nav atkarīgs no tā, cik daudz atkritumu esi tajā konteinerā izmetis. Ja rēķins būtu atkarīgs no izmesto atkritumu svara, tad cilvēki sāktu vairāk domāt, kā šo svaru samazināt. Jau pērkot preces, domātu par iepakojuma svaru un izvēlētos tādas lietas, kurām mazāks un vieglāks iepakojums. Teiksim, stikla pudeļu vietā bundžas. Tas ir veids, kā mēs varam iziet uz tās zaļās takas. Ja patērētājs mazāk izvēlēsies preces ar lielu atkritumu īpatsvaru, tad arī ražotāji sāks domāt - kā mazināt iepakojumu, kas faktiski ir tīrie atkritumi. Gala uzdevums ir panākt, lai sabiedrība negribētu pirkt atkritumus un ražotāji, to saprotot, tos ražotu pēc iespējas mazāk.