Ceturtdiena, 22.februāris

redeem Adrians, Ārija, Rigonda

arrow_right_alt Rīgā \ Rīgas domē

Ušakovs: latviešiem ir stulbs nacionālisms

© F64 Photo Agency

NRA sarunājas ar Rīgas domes priekšsēdētāju, Saskaņas centra (SC) līderi Nilu Ušakovu.

– Vispirms atcerēsimies senākus notikumus. No tiem izriet šodienas sekas, ko medijos apspriež žurnālisti, ļaudis pārrunā virtuālajā telpā un pavisam ikdienišķā vietā – ķēķī pie galda. Tātad... Viss sākās koalīcijas veidošanas laikā, kad Saskaņa tika pavesta un pamesta pa ceļam uz valdības altāri. Kura vainas dēļ tā notika?

– Ir sanācis tā, ka Vienotība kļuvusi par otru Tautas partiju, jo ir tikpat ciniska. Koalīcijas veidošanas procesā to interesēja vienīgi amati – pēc iespējas vairāk, pēc iespējas ietekmīgāki. Vienotība izkalkulēja, ka izdevīgāk veidot koalīciju ar Nacionālo apvienību (NA), kurai varēs piešķirt mazāk ministru portfeļu, nekā ar SC. Mēs redzējām, kā Vienotība uzmeta arī Zatleru balsojumā par Saeimas priekšsēdētāja amatu. Šāds solis pārsniedz visas pieļaujamās robežas. Ja piesaka sevi kā tiesiskuma koalīcijas sastāvdaļu, bet aizklātā balsojumā rupji uzmet vienu no partneriem, nu, vai zināt...

– Jūs pārmetāt Zatleram, ka viņš esot Saskaņu pārdevis, iemainot pret amatiem valdībā.

– Ko var darīt, ja nav ne stingra rakstura, ne politiskās pieredzes... Zatlers drusku pavingroja, pavingroja, pacīnījās par gaišāku nākotni, bet, saskaroties ar lielu pretestību no Vienotības puses un kārdinājumiem paņemt piesolītos ministru portfeļus, padevās. Rezultātā mums ir koalīcija, kurai nav nekā kopīga ar īstu tiesiskumu.

– Daudzi jūsu vēlētāji neizprata SC vienaldzīgo tūļību koalīcijas veidošanas brīdī un prasīja uzņemties lielāku iniciatīvu. Kāpēc SC līderi bija tik pasīvi?

– Tieši otrādi! Mēs bijām pat ļoti aktīvi. Jau pēc divām sarunu nedēļām tika panākts Zatlera Reformu partijas (ZRP) vienbalsīgs valdes lēmums par koalīcijas veidošanu ar SC. Visi ZRP frakcijas deputāti rakstiski apliecināja, ka gatavi darboties šādā koalīcijā. Tas taču bija ārkārtīgi intensīvu sarunu rezultāts. Tiesa, mēs to nedarījām žurnālistu acu priekšā.

– Jūs skatāties TV 5, Andreja Mamikina raidījumus? Vajadzēja paklausīties, ko ēterā saka zvanītāji.

– Mūsu galvenais uzdevums bija nevis imitēt aktivitāti, padarot to par šovu, bet sasniegt rezultātu. Darījām visu no mums iespējamo, lai vienotos ar ZRP un pēc tam piesaistītu arī trešo partneri. Vienā brīdī Zatlers salūza.

– Ja tagad varētu patīt filmu atpakaļ – ko jūs darītu savādāk? Taisītu koalīciju ar Zatleru, bez Dombrovska?

– Skaidrs, ka nevajadzēja tik ļoti draudzēties ar ZRP. Tobrīd nesapratām, ka Zatlers nekontrolē ne savu frakciju, ne arī partiju un nav saimnieks pats savam vārdam.

– Jūs teicāt, ka neredzat šai koalīcijai nākotni. Vai tagad, kad Meksikāņu seriāls beidzies, jums ir tādas pašas domas?

– Nekas nav beidzies. Ir dīvaina koalīcija, kurā ieprogrammētas milzīgas problēmas. Jautājums: kā turpmāk uzvedīsies NA pārstāvji? Ja apvienības ministri ir gatavi pārkāpt likumus, iesakot valstij nefinansēt referenduma rīkošanu, tas nozīmē, ka šie cilvēki uzskata, ka viņiem dotas tiesības dalīt pilsoņus pareizajos un nepareizajos.

– Tā taču nenotika.

– Nenotika, bet runa ir par to, ka amatpersonas ir gatavas pārkāpt visas demokrātijas normas un vārda brīvību. Atbilstoši likumam, ja parakstījušies 10 000 cilvēku, ir jāturpina tālākā parakstu vākšana uz valsts budžeta rēķina. Nav svarīgi, par ko cīnās referenduma iniciatori.

– Kā jūs vērtējat Ministru kabineta profesionālo kvalifikāciju?

– Ir daudz jautājumu un lielas šaubas par ministru kompetenci.

– Beidziet nu! Zatlers taču saka, ka šī ir izcila valdības komanda, vieni vienīgi spīdekļi ar prominentu augstskolu diplomiem.

– Ja Zatlers kaut ko slavē, tad ir nopietns iemesls padomāt, vai viss notiek pareizi.

– Kā SC pozīcijas ietekmējusi kārtējā opozīcija? Vai sapratāt, ka jūsu elektorātam bezvara ir apnikusi, tas nospļausies grīdā un nākamreiz vēlēs par niknajiem čaļiem – Lindermanu un Osipovu?

– Vēlētājs balsoja par visu SC politisko paketi, tajā skaitā arī par mūsu piedāvātajiem kompromisiem: trīs gadu moratoriju diskusijām par vēsturi, nacionālajiem jautājumiem un citām jutīgām tēmām. Cilvēki to akceptēja, jo ļoti cerēja, ka pirmoreiz 20 gadu laikā viņu pārstāvība līdzdarbosies valsts pārvaldē. To nepieļāva. Turklāt nepieļāva sliktākajā no visām iespējamajām formām. Proti, paņemot koalīcijā politiķus, kuri atklāti pauž negatīvu noskaņu pret trešdaļu no Latvijas sabiedrības, kas runā krievu valodā. Tas radīja milzīgu aizvainojumu, kas sabiedrībai kopumā noteikti nenāk par labu. Šādu rezultātu noteica Vienotības merkantilā vēlme dabūt atpakaļ Saeimas priekšsēdētājas amatu un premjera posteni. Viss notiekošais bija pakārtots tikai šiem mērķiem.

– Tagad par skandalozāko. Ušakova paraksts kā manifests par referenduma rīkošanu, lai krievu valodai piešķirtu otras valsts valodas statusu. Jūs savā paziņojumā sakāt: «Cilvēki, kuri tagad nāk parakstīties par referenduma rīkošanu, parāda pašreizējiem valdošajiem politiķiem, ka viņiem ir apnikusi šī attieksme un ka viņi vēlas saglabāt savu pašcieņu.» Atvainojiet, kāds sakars krievu pašcieņai ar palikšanu opozīcijā? Rīgas domē jūs arī veidojāt koalīciju pēc saviem ieskatiem. Tāpēc latvieši nebrēca par diskrimināciju. Kāpēc tagad jūs izceļat etnisko akcentu?

– Ne jau mēs ieviesām jēdzienu latviska koalīcija. Nav korekti salīdzināt situāciju domē ar notikušo Saeimā. Šoreiz, veidojot koalīciju, visas diskusijas bija tikai par to, vai būs latviska valdība. Tikai pēc tam pieminēja SC ekonomisko programmu.

– Vēlreiz: kāds referendumam sakars ar neiekļūšanu valdībā?

– Es esmu dzimis Latvijā un lieliski saprotu, ka jābūt tikai vienai valsts valodai – latviešu valodai, jo te ir vienīgā vieta, kur var attīstīties latviešu valoda un kultūra. Ziniet, es nupat internetā lasīju kādu komentāru par Lāčplēša dienas svinībām. Tajā bija rakstīts: «Cik jauki bija pilsētas centrā, jo apkārt skanēja tikai latviešu valoda...» Manuprāt, tas tomēr ir stulbs nacionālisms, jo vajadzētu taču priecāties, ja 11. novembrī krastmalā būtu dzirdama arī krievu valoda. Tas nozīmētu, ka visi Rīgā dzīvojošie cilvēki svin Lāčplēša dienu. Galvenā problēma mūsu nacionālistiem ir tā, ka viņu izpratnē nacionālisms nozīmē izdarīt kaut ko sliktu krieviem, nevis izdarīt kaut ko labu latviešiem. Ja visu enerģiju tērē tikai tam, lai ieriebtu krieviem, nav gudri. Piemēram, Visu Latvijai! iniciētā parakstu vākšana referendumam par krievu skolām – ja šī nobalsošana būtu notikusi un likumi tiktu pieņemti, sakiet, vai tas kaut kādā veidā palīdzētu latviešiem? Domāju, ka latvieši to vispār nepamanītu, jo vidusmēra pilsonim ir pilnīgi vienalga, cik procentos – 60 vai 90 – krievu skolās mācības notiek latviešu valodā. Šā referenduma iniciatīva bija mēģinājums ieriebt krieviem.

– Bet ko jūs gribējāt pierādīt, ejot parakstīties par krievu valodas referendumu?

– Es gribēju parādīt, ka iepriekšminētā attieksme ir nepareiza un traucē latviešiem.

– Tāpēc ņēmāt un ieriebāt viņiem?

– Nē, es taču saprotu, ka Satversme netiks mainīta. Referenduma rezultāts nekad nebūs lemts uzvarai. Vienkārši tas parādīs, ka krieviem nicinošā attieksme ir apnikusi.

– Nil, sakiet, lūdzu, kādā veidā Latvijā dzīvojošie krievi jūtas diskriminēti? Jums kāds neļauj runāt mātes valodā, nodarboties ar biznesu, iegādāties īpašumus, ceļot? Dzirdot krievu valodu, kāds saka – vaš sobačij jazik?

– Krievu, kas teiktu sobačij jazik, vairs nav.

– Ā, jūs sapratāt šī teiciena jēgu!

– Jā, bet šis teiciens taču ir no 50. gadiem un sen vairs nav aktuāls.

– Runāsim atklāti: referendums ir spļāviens sejā pamatnācijai. Jūs taču saprotat, ka termins okupācija ir juridiskā ass, kas definē valsts atjaunošanas konstitucionālo pamatu, bet valoda – emocionālā sarkanā līnija, kas iet cauri ikviena latvieša sirdij. Pat viens no tuvākajiem draugiem Vjačeslavs Dombrovskis (ZRP) jūsu rīcību sauc par nožēlojamu. Viņš saka: «Ir diezgan skaidrs, ka latvieši ir pret to, ka krievu valoda kļūst par valsts valodu. Mums ir jārespektē šis vairākuma viedoklis.»

– Viena lieta ir tā, ko saprotu es un vai spēju savas emocijas pakārtot prātam. Esmu politiķis, kas nevar atļauties rīkoties brīvi, bet iedomājieties parastu cilvēku, kuram ir milzīgs aizvainojums.

– Es saprotu, ka mēs runājam par savstarpējo iecietību, vai ne? Tad tik un tā man nepielec, ko gribējāt sasniegt ar savu parakstu.

– Ko mēs gribam sasniegt ar šo procedūru? Lai latvieši normāli, mierīgi un sakarīgi pastāstītu nevis man (jo es visu saprotu), bet pārējiem krieviem, ka ir politiķi, kuri profilējas savās nacionālistiskajās spēlēs. Problēma nav latviešos, bet gan politiķos, kuri visu laiku grib ieriebt krieviem. Man nav citas iespējas pateikt vēlētājiem, ka nevis latvieši, bet latviešu politiķi (tieši šādā vārdu salikumā) viņus pilnībā ignorē. Ir jau vēl daudzas citas iedzīvotāju grupas, kas nedalās pēc etniskajām iezīmēm, par kurām tie neliekas ne zinis.

– Tā diemžēl lēmusi tauta.

– Runa nav par to, kā lēma tauta, bet ko izvēlējās politiķi, proti – latvisku koalīciju. Tā bija vienīgā robežšķirtne. Nebija svarīgi, kā un kādu valdību sastiķēt, galvenais, lai bez krieviem.

– Laikam jau SC neuzticējās, jo godīgi, līdz galam visas sāpīgās problēmas netika izrunātas.

– Bet ko tad es darīju pirms vēlēšanām?! Visu laiku par to vien runāju ar saviem vēlētājiem.

– Bялo, teikšu krieviski... Vārds okupācija izskanēja ļengani un slābani, kaut kādā diplomātu rautā, kur pieeja bija tikai retajam.

– Tur sēdēja visi mūsu ministri un amatpersonas. Galvenais, ka pirms vēlēšanām SC nerunāja par valodas vai pilsonības problēmām, kaut gan daudzi krievi jūtas aizvainoti, ka vēl arvien ir nepilsoņi. Piemēram, tas pats Sergejs Kruks*, kurš 1991. gadā puča laikā bija atbildīgs, lai skanētu pagrīdes radio. Viņš vēl joprojām ir nepilsonis.

Taisnība, ja Valērijam Karginam** Saeima piešķīra pilsonību, tad profesors Kruks jau nu to patiešām ir pelnījis par īpašiem nopelniem valsts labā. Konkrētajā gadījumā tā noteikti ir amatpersonu nolaidība.

– Kruks cīnījās par šīs valsts neatkarību. Vai viņš ir sliktāks par Raivi Dzintaru? Tā ir attieksme. Neskatoties uz visu, nolēmām šīs sāpīgās tēmas necilāt, kaut arī cilvēkiem tās ir ļoti svarīgas. Tik un tā Saskaņas vēlētāji aizgāja un nobalsoja par mums, pat vairāk nekā pērn. Rezultātā – ko viņi veselu mēnesi dzirdēja? – ka latviska koalīcija esot labāka nekā ar krieviem. Man viņiem ir jātaisnojas?! Es negribu, lai tiktu mainīts Valodas likums, bet lai latvieši pamanītu šo netaisnību.

– Man patīk asprātīgi cilvēki un politiķi. Tāpēc bieži citēju Kārli Leiškalnu. NRA diskusijā, raksturojot jūs, viņš sacīja: «Atcerieties Ilfa un Petrova Zelta teļu, ko pirms nāves teica vecais zosuzaglis Mihails Samuelevičs Paņikovskis? – Trīs gadus neesmu bijis pirtī, meitenes mani nemīl. Ušakovu gan meitenes mīl. Viņš ir īsts atradums: labi izskatās, vienmēr smaidīgs, perfekti runā latviski. Ušakovs ir daudz lielāks mušpapīrs latviešu vēlētājam nekā Jānis Urbanovičs.» Baidos, Nil, ka tagad jūs latviešu meitenes vairs nemīlē... Bet ja nopietni – runa, protams, ir par elektorātu. Jūs taču paši stāstījāt, ka par Saskaņu balsojuši aptuveni 29–30% latviešu. SC vairs nevajag tam lojālo latviešu elektorātu?

– Es daudz domāju, pirms spēru šo soli. Tas nebija emocionāla mirkļa lēmums.

– Kurš jums deva, piedodiet, tik stulbu padomu?

– Cilvēki, kas mani mudināja to darīt, pārsvarā bija latvieši (bet tas nebija Jānis Urbanovičs.) Skatoties, kas notiek tagad, saprotu, ka tas bija vienīgais pareizais solis. Varbūt esmu pārāk naivs, taču patiešām gribu palīdzēt latviešiem. Darīšu visu, lai izskaidrotu, ka ir iespējams padarīt krievus par viņu sabiedrotajiem. Tikai tad, kad šeit dzīvojošie cittautieši paši labprāt gribēs runāt latviski, valsts valoda un kultūra pa īstam būs pasargāta. Tās neaizsargā politiķi no Visu Latvijai!, kas cenšas izčakarēt visu, kas vien izčakarējams.

– Nil... Tagad iekšēji auroju ne tikai es, bet nupat sāk bļaut arī lasītājs... Johaidī!!! Kā var pasargāt latviešu valodu, parakstoties par to, lai referendumā krievu valodai tiktu piešķirts otras valsts valodas statuss?!!! Tas taču ir absurds!

– Āboltiņai, Raivim Dzintaram un Zatleram nevajadzētu runāt par to, kas ir morāli vai amorāli pret valstiskumu, bet gan iet un skaidrot krieviski runājošajiem pilsoņiem, kāpēc viņiem nav jāpiedalās referendumā vai, piedaloties tajā, jābalso PRET. Taču nē – Pilsoniskā savienība rīkojas īsteni komunistu garā: ja tavs viedoklis nesakrīt ar manējo, muti ciet, lemsim mēs, kas ir pareizi vai nepareizi!

– Esat domājis, kā Ušakova demonstratīvais paraksts ietekmēs Saskaņas izredzes nonākt valsts varā?

– Mans solis šā vai tā neko nemaina – ne par labu, ne par sliktu. Lai ko arī mēs darītu, tik un tā nebūsim labi.

– Vai SC pavasarī iniciēs ārkārtas vēlēšanas, lai pārdalītu politiskās kārtis?

– Tad jau redzēsim, kas būs pavasarī. Ārkārtas vēlēšanas var iniciēt tikai Latvijas pilsoņi. Jau vienreiz pierādīts, ka jautājumā par Saeimas patriekšanu valda ideāla etniskā saskaņa. Ja parlaments nespēs pārliecināt pilsoņus, ka var normāli strādāt, protams, vēlme atlaist arī šo Saeimu būs ļoti liela.

– Viss... Politika mani ir piebeigusi... Turpinām par Rīgu! Oktobrī medijos parādījās ziņa, ka Rīgas pašvaldības budžeta deficīts ir lielāks nekā valstij. Kas par vainu – neiekasējat nodokļus vai arī līdzekļus apēd pabalstu prasītāji?

– Tas ir mīts, ka Rīgai budžeta deficīts ir lielāks nekā valstij. Tādējādi tika maldināta sabiedrība. Mums ir deficīts, kas pilnībā nosegts ar ieņēmumiem un rezervēm. Rīgai vienmēr budžets tiek stādīts tā: pat zinot, ka nopelnīsim 100 latu, vienmēr liekam plānos tikai 90. Šādi rodas reāls uzkrājums. Gan 2010., gan 2011. gadā Rīgas budžets pildījies labāk, nekā bija plānots. Tas nozīmē, ka šo gadu pabeigsim, nosedzot pilnīgi visu deficītu. Reāli uzkrājums būs 40–50 miljoni latu. Gada sākumā plānotie tēriņi sociālajiem pabalstiem bija 70 miljonu, gada beigās būs iztērēti 29 miljoni, kaut arī trūcīgo personu skaits Rīgā palielinājies četras reizes (pret 2009. gadu).

– Sociālā programma palikšot iepriekšējā gada līmenī, kaut arī trūcīgo skaits Rīgā četrreiz pieaudzis. Kā nodrošināsiet pabalstus, kur ņemsiet tiem naudu?

– No tiem 40–50 miljoniem, kas mums glabājas tumbučkā. Mēs pastiprināsim šā finansējuma kontroli ar iespējamajiem krāpniekiem. Proti, lai cilvēki, kuri saņem aplokšņu algas, neprasītu pabalstus domei. Taču mēs nemainīsim pašu pieeju.

– Vai arī braukšanas tarifi sabiedriskajā transportā paliks nemainīgi?

– Viss paliks tāpat, arī bezmaksas biļetes un atvieglojumi. Protams, tas ierobežos mūsu spēju tik lielā apjomā remontēt skolas vai kultūras iestādes.

– Nacionālās bibliotēkas (NB) nākotne – kas notiks turpmāk? Jūs esat veltījis kritiskus vārdus par bibliotēkas projektu, nosaucot to par stulbu un līdzīgu lielveikalam Maxima. Ziniet, arī man nepatīk betona sarkofāgs, kas līdzinās sapresētam Skrundas lokatoram, bet šobrīd, kad kopienu attiecības dzirksteļo, staigāt apkārt ar benzīna kannu, nu vai ziniet... Nosaukt Gaismas pili par stulbu...

– Es neko neteikšu par Skrundas lokatoru, jo man jau pietiek par to Maximu... Patiešām žēl, ka situācija kļuvusi tik komiska, ka vienīgais, ar ko Latvijas tauta var lepoties, ir šī ēka. Nav ne mazāko šaubu, ka Nacionālā bibliotēka ir ļoti vajadzīga. Bet ne jau par 130 miljoniem krīzes laikā, turklāt tādā izskatā! Domāju, ka te latviešu un krievu viedokļi pārlieku nedalās. Ar pilnu atbildību varu pateikt, ka par šādu naudu pilnībā tiktu izremontētas un kapitāli atjaunotas absolūti visas Rīgas skolas.

– Ko liecina statistika par rindām bērnudārzos? Jūsu izlolotā ideja par RD maksājumiem privātajiem dārziņiem ir attaisnojusies?

– Protams, ka attaisnojusies. Šī sistēma strādā ļoti labi. Tagad vairāk nekā 2000 bērnu mēnesī saņem pabalstus 93 latu apmērā, pa taisno privātajiem bērnudārziem. Šo pieeju saglabāsim, turklāt vēl krietni lielākā apjomā.

– Vai RD jau gatavojas ziemai? Kā ir ar finansiālajiem un tehniskajiem resursiem, proti, līdzekļiem patversmju sagatavošanai un tehniku sniega tīrīšanai?

– Pagājušā gada bargā ziema parādīja, ka pat visaukstākajās dienās patversmēs bija vēl dažas brīvas vietas. Runājot par sniega tīrīšanu, rūpīgi izvērtējām pērnā gada pieredzi, ņemot vērā to, no kurām priekšpilsētām saņēmām visvairāk sūdzību. Varu teikt, ka mums viss ir sagatavots. Protams, vairāk gan negribētos piedzīvot tik sniegainu ziemu, jo tas atkal būtu smags trieciens budžetam.

– Vai kaut ko gribat teikt rīdziniekiem gaidāmajos valsts svētkos?

– Notiks svinīgs pasākums pie Brīvības pieminekļa, kur agrāko tehnisko telpu vietā atklās speciāli iekārtotu muzeju. Tas būs pieejams Latvijas viesiem un īpašās dienās arī rīdziniekiem. Kā jau parasti Valsts svētkos, būs arī krāšņa uguņošana. Aicinu visus – gan krievus, gan latviešus – pulcēties krastmalā, lai kopā nodziedātu Latvijas himnu. Savukārt pēc 18. novembra kopā priecāsimies par starojošo Rīgu.

* Rīgas Stradiņa universitātē (RSU) asociētais profesors, aktīvs Atmodas laika žurnālists.

** 1997. gada 20. novembrī par īpašiem nopelniem Saeima ar balsu vairākumu piešķīra V. Karginam Latvijas pilsonību.