Ekspertu diskusija: Latvijas politika 2011 – izbrīns un pārsteigumi
Atskatoties uz 2011. gadu Latvijas politikā, droši varam teikt, ka šis ir bijis ļoti spraigs, kaislībām un intrigām apvīts laiks. Šajā gadā dzimuši varoņi viendienīši, no dzīru galda patriekti veci galma ložņas, bet karaļi kļuvuši par ākstiem – vārdu sakot, tie, kas bijuši pirmie, nu kļuvuši pēdējie.
Tikmēr izmisusī tauta atkal lamā pašas ieceltos valdoņus un kā allažiņ pieprasa dzīres vai vismaz publisku nomaitāšanu tirgus laukumā. Tās, protams, ir metaforas. Bet kā aizejošo gadu vērtē tie, kas politiku ilgstoši uzlūko ar pieredzējušu aci? Lai viņus uzklausītu, pie viena galda sasēdinājām sociologu Aigaru Freimani, politologu Ivaru Ījabu un politikas veterānu Jāni Jurkānu.
– Ko varam atzīmēt kā notikumus top 3 Latvijas politikā?
A. Freimanis: – Protams, prezidenta rīkojumu Nr.2, referendumu par 10. Saeimas atlaišanu un no tā izrietošās ārkārtas vēlēšanas. Turklāt politisko notikumu murskulis, kas bija līdz tam, turpinās vēl joprojām.
J. Jurkāns: – Šāda situācija vienmēr rada labu augsni baumām, visādiem referendumiem un dažādām politiskām cūcībām. Šo notikumu dēļ ir zudusi ticība valstij. Šogad tam bija lieliski priekšnoteikumi. Cilvēki jūt, ka zaudē savu valsti, tās vietā iegūstot kaut kādu policejisku sabiedrību. Sajūtu līmenī man ir asociācijas ar vecām, melnbaltām filmām, kurās rāda, kā tumšās naktīs pa pilsētu zogas vīri garos mēteļos, ik pa brīdim uzspīdina lukturīti, ieskatoties uz ielas guļošo sejās un pasperot viņus renstelē, lai zirgu pajūgi neuzbrauktu virsū. Kaut gan... Pat policejiskas funkcijas mūsu atbildīgās amatpersonas pilda slikti, jo nespēj radīt vismaz šķietamu iespaidu, ka tām ir vara, kurai cilvēki varētu ticēt un justies droši.
– Vai šogad izmainījusies tradicionālā lietu kārtība Latvijas politikā?
I. Ījabs: – Visas lietas, kas tagad apliecina sevi ļoti spilgti, nav radušās vienā gadā – ne šaubas par valsts amatpersonu godaprātu, ne etniskās domstarpības. Protams, spriedzi pastiprināti izprovocēja Zatlera kungs, kurš lieku reizi pierādīja, ka Latvijā neeksistē nekas tāds, ko būtu iespējams dēvēt par partiju sistēmu. Iedomājieties, veidojums, kurš uzcirsts pusotru mēnesi pirms vēlēšanām, paņem 22 mandātus Saeimā! Rodas pamatots jautājums: kādi ir latviešu pilsoņu priekšstati par politiku, un ko viņi gaida no tās?
J. J.: – Piekrītu, ka uzticība varai vienmēr bijusi zema, bet tādu bezkaunību un visatļautību, kādu redzējām šogad... Līdz šim neviens nav atļāvies tik rupji pārkāpt politiskās kultūras robežas. Piemēram, referendums par otro valsts valodu ir klaja necieņa pret valsti un tās pamatiedzīvotājiem. Uz ielas šāda konflikta nav. Tas ir kaut kur tur augšā, veidots politiķu vajadzībām.
– Tā parasti saka krievu žurnālisti – nav, nav nekādas etniskās spriedzes! To izdomājuši politiķi. Atvainojiet, bet kurš tad tos cilvēkus iebīdījis politikā? Vēlētāji!
J. J.: – Lindermanu tauta nekur nav iebīdījusi. Ziniet, ir viens tāds dumjš krievu pantiņš: «На выборы идут бараны и бьют в барабаны, а кожу на барабаны дают сами бараны.»
– Vai dieniņ, kā lai pārtulko atskaņās? Varbūt tā – uz vēlēšanām iet auni, kas rībina aunādas bungas sprauni...? Murgs kaut kāds...
J. J.: – Kamēr бараны идут на выборы, tie tur atļaujas darīt ko grib.
A. F.: – Šā gada fenomens bija kārtējās cerības uz pārmaiņām, kuras kā vienmēr saistījās ar jaunas partijas dibināšanu, kas Latvijas politiskajā vidē ir ierasta lieta. Zatlera partija tika radīta tādā pašā veidā kā savulaik Tautas partija, ko būvēja uz Šķēles uzkrātā politiskā kapitāla pamatiem. Arī Latvijas ceļš tapa no augšas, kuru pēc tam piekārtoja vēlētāji.
Sliktā ziņa šoreiz ir tā, ka 11. Saeimā nav citu politisko kombināciju iespējas. Un vēl viens moments – sabiedrības darba kārtību šobrīd nosaka margināls veidojums, kas atrodas tālu no politiskās elites. Osipovs un Lindermans izmanījies savā darbībā iesaistīt valsts budžeta naudu, kā arī visnotaļ nopietnas institūcijas – Saeimu, Centrālo vēlēšanu komisiju un masu medijus.
I. Ī.: – Jautājums tikai, cik lielā mērā šie marginālie grupējumi atklāti pauž to, ko domā, bet skaļi nerunā politiski mērenais vairākums. Nevienu īpaši neuztrauc, ko savas mājas ķēķī dara Osipovs vai Lindermans. Lielā intriga ir tā, ko par viņu rīcību domā Saskaņas centrs (SC). Redzam, ka domā visu to labāko.
J. J.: – Neticu, ka tas ir tikai margināļu pasākums. Šis ir Lindermana un Urbanoviča kopdarbs.
– Par SC vēl parunāsim, bet tagad par prezidenta vēlēšanām. Andra Bērziņa nonākšana Rīgas pilī bija visnotaļ dīvaina. Kāds lēnīgs, vecišķs, politiski neizteiksmīgs vīrs negaidīti kļūst par valsts galvu. Viņa dēļ neviens sarežģītas intrigas nepina, uz ambrazūras negūlās un matrosku* uz savām spalvainajām krūtīm neplēsa. Tā teikt: pats atnāca, pats pieteicās un kļuva par Latvijas prezidentu. Gandrīz vai šķiet, ka tas notika tāpēc, ka neviens īsti pat neticēja, ka tā vispār var notikt.
J. J.: – Nekas tur nebija nejauši. Manuprāt, Bērziņš scenārijā bija ieplānots kā starpposms. Ieceri izjauca Zatlers. Nebūtu rīkojuma Nr.2, nebūtu Bērziņš prezidents. Īsto prezidentu kāds izvilktu no hūtes, kā trusīti cirkā.
– Izvilkt prezidentu no hūtes... Skan dubultdivdomīgi.
J. J.: – Bērziņš ir politisks pārpratums. Domāju, viņš par šādu situāciju pats bija vairāk pārsteigts nekā visi citi.
I. Ī.: – Ja ir tā, kā sakāt, tad jāsecina, ka Bērziņam kaut kādi talanti tomēr piemīt. Lai tiktu pat uz pirmo vēlēšanu kārtu, ir nepieciešama reputācija vajadzīgajās aprindās. Rezultāts liecina, ka tāpat vien tas gluži nenotiek, jo jebkurš Latvijas pilsonis par Valsts prezidentu nekļūst.
J. J.: – Bet jūs taču piekritīsit, ka Andris Bērziņš ir politisks pārpratums?
I. Ī.: – Ne tik bries mīgs pārpratums kā Valdis Zatlers.
J. J.: – Nevis Bērziņa personība kā pārpratums, bet konkrētā situācija. Tā es to domāju.
I. Ī.: – Lai cik gudri arī būtu stratēģi, šīs politiskās spēlītes izplānot ir grūti. Nejaušības iespēja ir liela.
A. F.: – Riskēšu teikt, ka mums visi prezidenti ir bijuši pārpratums, nejaušība. Toreiz, kad 1993. gadā partijas, tirgojot finanšu ministra amatu, nomija Gunāru Meierovicu pret Gunti Ulmani, arī tas bija pārpratums. Atceros, kā apjukušais Ulmanis, izejot no plenārsēžu zāles, nesaprata, ko darīt. Tad nez no kurienes pēkšņi pieplūda klāt cilvēki, sākot veidot svītu... un tajā brīdī tapa politika. Arī 1999. gada 17. jūnijā, kad, Jura Bojāra vesta, raibā, puķainā blūzītē Saeimā ieradās Vaira VīķeFreiberga, notika brīnums.
J. J.: – Atceros, kad vairākās balsojumu kārtās neviens vajadzīgo balsu skaitu nesavāca un savu kandidatūru atsauca Raimonds Pauls, pārtraukumā runājos ar vienu no Tautas partijas līderiem. Es viņam prasu: tu tiešām balsosi par to tanti? Jā, zin`, par spīti sievasmātei izduršu sev aci, lai viņai būtu riebīgi skatīties uz pusaklu znotu (nu, apmēram tā). Lai tas Gorbunovs un citi netiek, mēs nobalsosim par to kundzīti. Jā. Tā vienkārši notiek. Kāds domā, ka tur kaut kas baigi izplānots – nekā tamlīdzīga! Viss būtībā ir nejaušību virkne.
– Kā vērtētu Bērziņa darbību un prezidentālās pašizpausmes formas?
A. F.: – Nevarētu teikt, ka viņš būtu tā superspilgti parādījies. Kaut gan, skatoties, kā mainījies prezidenta reitings sabiedriskās domas mērījumos, jāatzīst, ka jau uz ievēlēšanas brīdi tas bija labāks nekā Zatleram. Šobrīd vairāk nekā puse aptaujātās auditorijas (arī nepilsoņi) vērtē viņu pozitīvi.
Ar svinīgi patriotiskām runām un lieliem starptautiskiem notikumiem Bērziņu ir grūti asociēt. Pirms vairākām nedēļām viņš atklāti sacīja, ka nav saņēmis uzaicinājumu uz Davosas tikšanos. Iepriekš neviens neatzina, ka šādu ielūgumu nav saņēmis. Piemēram, Zatlera kungs bija sev izvēlējies citu darba kārtību. Bērziņš vismaz ir godīgs. Šādi cilvēciski sīkumi veidojuši viņa reitinga plusiņus. Esmu pārsteigts, cik precīzi prezidents ir trāpījis sabiedriskajā domā – gan ar saviem komentāriem par banku krīzi, gan dažādiem niekiem. Šad tad viņš bijis arī sentimentāls, publiski nobirdinot pa kādai asarai.
J. J.: – Pārsteigts... Es jums kaut ko pastāstīšu. Cienījamais latviešu valodnieks Endzelīns blēņojas ar savu mājkalpotāju. Abus pieķer sieva. «Jāni, esmu pārsteigta...» viņa nosaka. «Nē, pārsteigts esmu es. Tu esi izbrīnīta,» atbild valodnieks.
– Jāni, jūs esat palaidnieks! Jums par pārsteigumu es šo joku atstāšu.
J. J.: – Nu, ko tad es te klusītēm sēdēšu un klausīšos, ka Freimanis ir pārsteigts, kaut gan faktiski viņš ir izbrīnīts?
I. Ī.: – Man simpātiski šķiet, ka Bērziņš krietni vien labāk pazīst drēbi nekā iepriekšējais prezidents. Turklāt viņš nav cilvēks, kurš pretēji lielākajai daļai politiķu pievērstu trakotu uzmanību sabiedriskajai domai. Atcerēsimies, ka šovasar vienu brīdi mēs dzīvojām prezidentālā republikā. 10. Saeima bija atlaista, un prezidents noteica likumdevēja darba kārtību. Kā redzējām, Bērziņš konsekventi nevienu populistisku likumprojektu nelaida cauri. Jā, runātājs viņš nav nekāds dižais. Taču, kad runā, tad atšķirībā no Zatlera izsakās ar saviem vārdiem un to, ko pats domā, nevis kāds cits iečukstējis ausī. Manuprāt, šī nebūt nav pati sliktākā prezidenta izvēle.
– Maijā viens no biežāk uzdotajiem jautājumiem bija: kādi ir Valda Zatlera rīcības patiesie iemesli? Vai tagad, pēc pusgada, ir rastas atbildes?
A. F.: – Neredzu, kur eksprezidents saskatīja argumentus, kas liedza iepriekšējai Saeimai funkcionēt. Ir tikai subjektīvu faktoru kopums.
– Kas mudināja Zatleru spert tik radikālu soli – paša lielummānija, viņa komandas pašsaglabāšanās iniciatīva?
A. F.: – Protams, arī eksprezidenta komandas pašsaglabāšanās instinkts. Tagad redzam, ka tā gandrīz pilnā apjomā iegājusi valdībā, turklāt neesot partijā. Arī tas, starp citu, ir jauns fenomens. Spilgts pretstats ir Zaļo un zemnieku savienība (ZZS), kad partija kalpojusi kā platforma jaunu politiķu startam. Ja var runāt par paaudžu maiņu, ZZS to nodrošināja. Savukārt Zatlers izpildvarai deleģēja cilvēkus pilnīgi no malas, kuri nicīgi izsakās par līdzdalību politiskajās partijās. Pavisam jokaina situācija.
I. Ī.: – Runājot par Zatlera rīcības iemesliem, nevajadzētu iedomāties, ka cilvēkiem ir kāds viens motīvs un viņi paši sevi nekrāpj. Esmu pat stingri pārliecināts, ka iekšēji Zatlers ticēja – viņš rīkojas tikai Latvijas valsts vārdā. Protams, patiesībā tie bija tikai personiski iegansti. Kaut vai lai nenoietu no politiskās skatuves.
– Nosauciet gada cilvēku – neveiksminieku. Kam pienāktos grand prix?
J. J.: – Protams, Zatleram. Latvijas vēsturē nav un ilgi nebūs otra tāda cilvēka, kurš tik muļķīgi pats sev būtu iešāvis kājā, izniekojot milzīgu politisko kapitālu.
– Tepat, šajā telpā, vēl jūnija sākumā sociologs Freimanis prognozēja, ka Zatleram tikai jāpasvilpj, lai no katras vārtrūmes pie viņa mestos fanu pūļi.
J. J.: – Uzsvilpa. Atnāca Inguna Sudraba. Zatlers saka: klau, man vajag jūsu seju! Viņa prasa: vai ta` citas ķermeņa daļas nemaz neinteresē? Nu, neinteresē... Ko tad darīsit ar manu seju? Nezinu, šo to... Sudraba aiziet. Atnāk prokurors Maizītis, tiesnesis Guļāns – atkal tas pats.
Zināt, kas šajā situācijā man šķiet galīgi nepieņemami, no vīrieša pozīcijām raugoties? Tāds liels, stalts vecis atlaiž tos baigos svoločus (piedodiet) un pēc dažām dienām iet pie tiem pašiem draņķiem lūgties atbalstu gaidāmajās prezidenta vēlēšanās. Tad ej un pasaki viņiem tieši acīs: man no jums, neliešiem, neko nevajag! Visi taču saprata, ka Zatleram otrs prezidentūras termiņš nespīd. Vienīgais, kas to nesaprata, bija viņš pats. Pirmajā balsojumā noraujas pa ģīmi – par maz... Gaida vēl. Dabū atkal. Šī nevīrišķība izpaudās, pretendējot arī uz Saeimas priekšsēdētāja amatu. Zatlers nejūt laukumu. Tas ir briesmīgi... Vai tiešām blakus nav neviena, kas pasaka: nelien, vecais, tu dabūsi pa purnu (vulgāri runājot)?
– Pa seju, Jurkāna kungs, pa seju. Dižais Endzelīns tagad saviebtos.
J. J.: – Nu labi – pa seju, pa ģīmi, pa ausīm, pa kuņģi, starp kājām – ja tur ir vispār pa ko sist... Ja neesi spējīgs, jo nav doti politiskie instinkti, tad labāk lepni aizej! Ja esi vārgulis, tad tu sev apkārt arī savāc ķīseli, kur iefiltrējas visādi vīreļi un notiek tas, kas notiek.
– Valda Dombrovska fenomens. Neraugoties uz lēmumiem, kas, piemēram, Grieķijas ielās būtu izveduši tūkstošus, kuri ārdītos un demolētu pilsētu, mūsu pašu ļaudis klusēdami rij krupi pēc krupja un socioloģiskās aptaujās piešķir Dombrovskim visnotaļ augstu uzticības reitingu. Kāds tam iemesls – mentāls, politisks, vizuāls...?
A. F.: – Pirmkārt, jau minētā uzticības neesamība, kas darbojas kā sabiedriskās domas anestēzija. Tā netraucē dzīvot, neskatoties uz to, kāda veida lēmumus politiķi pieņem. Tādējādi šī distancēšanās no varas nospēlē arī pozitīvu lomu. Otrkārt, Dombrovska fenomens balstās uz to, ka viņš pildīja starpnieka lomu darba kārtībā, ko noteica starptautiskais aizdevējs, kurš tieši nepiedalījās visās norisēs, bet tik un tā bija lielākais iekšpolitiskais spēlētājs. Premjers bija labākais sarunu vedējs. Neviens cits nespēja piedāvāt kaut cik reālu alternatīvu. Tad, kad Latvijā atsāksies normāla politiskā un ekonomiskā konkurence, Dombrovska fenomens sāks dzist un parādīsies jaunas alternatīvas.
I. Ī.: – Valdis Dombrovskis lielos vilcienos atbilst vidējā latvieša priekšstatam par to, kādam jābūt valdības vadītājam krīzes apstākļos. Tas ir cilvēks, kurš skaļi nebļaustās, atstāj kompetentu iespaidu un nav pārlieku politizējies. Dombrovska problēma drīzāk varētu būt saistīta ar jautājumu, cik lielā mērā viņš kontrolē paša partijā notiekošo.
J. J.: – Reizēm es domāju tā: ja man būtu jāiet cietumā, labāk es sēžu kopā ar Šleseru nekā ar Dombrovski. Ziniet, kā saka – paradīzē, protams, labāks klimats, bet ellē toties jautrāka kompānija.
– Vēl viens gada cilvēks – Nils Ušakovs, kuram karjera ir popularitātes zenītā. Kā vērtējat viņa politisko rīcību, pievienojoties nacboļševiku cīņai par oficiālu divvalodību Latvijā?
J. J.: – Kā bezatbildīgi savtīgu. Nevalstisku.
– Saskaņas centra (SC) metamorfozes, sākot no pirmsvēlēšanu brīža līdz pat Ušakova iniciatīvām – kā raksturosit tās?
J. J.: – Patlaban Saskaņa sēž dziļā špagatā, no kura ir grūti piecelties, neapgāžoties uz vienu vai otru sānu un kaut ko neizmežģījot. Es tā kā pretendēju uz to, ka saprotu, kas notiek SC. Tāpēc teikšu, ka šobrīd nesakrīt Jāņa Urbanoviča un Nila Ušakova vajadzības. Saduras Saeimas frakcijas un to politiķu intereses, kuri grib panākumus 2013. gada pašvaldību vēlēšanās, jo viņu atbalstītāji iestājas par krievu valodu kā otro valsts valodu. Lai kā arī Urbanovičs laipotu un meklētu kompromisus, SC ir sevi attālinājis no varas partijas statusa.
– Reāli jau SC nav spīdējusi iespēja kļūt par varas partiju.
I. Ī.: – Visi scenāriji par Saskaņas teju, teju būšanu valdībā patiesībā bijuši diezgan tālu no realizācijas. Zatlers mēģināja, bet mēs redzējām, ka viņa autoritāte ir pārāk švaka, lai pārkāptu iedibināto tabu. Vai ir citi latviešu politiķi, kuri būtu gatavi ne tikai filozofēt par SC iekļaušanu koalīcijā, bet arī reāli kopā veidot valdību? Šaubos.
A. F.: – Atceros, ko 2006. gadā televīzijā sacīja Sergejs Dolgopolovs: bez mums šoreiz vairs nevarēs. To pašu SC politiķi atkārtoja 2010. un arī 2011. gadā, bet visu laiku kaut kā nesanāk... Skaidrs, ka pietrūkst arī patiesas vēlmes no latviešu partiju puses.
J. J.: – Zini, bet pietrūkst vēlmes arī no pašas Saskaņas. Visu laiku SC uzvedība bija tik izaicinoša... Vēroju un domāju: velns parāvis, ja jūs tik ļoti gribat varu, kāpēc tad darāt visu, lai tur nenokļūtu? Vai tiešām tik liela partija nevarētu pateikt patiesību par Latvijas okupāciju? Skaidri un gaiši, izdodot manifestu. Tāpat arī par valsts valodu.
I. Ī.: – SC nevar neko deklarēt, kamēr nav radusies droša pārliecība, ka viņus no varas neatstums. Tāpēc viņi ir spiesti lavierēt, jo negrib palikt muļķa lomā. Pat atzīstot politiskās elites nosacījumus, Saskaņa var palikt ārpus valdības un vienlaikus zaudēt daļu krievvalodīgā elektorāta. Acīmredzot viņi nav gatavi šādam riskam.
J. J.: – Manuprāt, ir atšifrēts mīts, ka par SC balso liela daļa latviešu. Nebalso. Kaut arī Saskaņa tagad uzvedas ļoti bezkaunīgi pret latviešiem, reitingi faktiski nemainās. Tātad – vai nu tas latviešu vēlētājs ir stingri prokrievisks, vai to latviešu atbalstītāju nemaz nav.
– Ījaba kungs, rezumējot, pabeidziet teikumu Šis gads politikā...
I. Ī.: – ...ir turbulences gads. Esam pamatīgi sakratīti, taču nav vēl skaidrs, kā katra mantiņa nostāsies savā vietā. Būtu labi, ja nākamais gads būtu pragmatiskāks un prātīgāks.
J. J.: – Nesen Arsenālā biju uz interesantu izstādi – Blīvā telpa. Tur atrodas melna tāfele, kur katrs var atstāt savu vēstījumu. Kāds bija uzrakstījis: māksla ir vajadzīga tādēļ, lai mēs nenomirtu no šīs skaudrās realitātes. Šis gads politikā skaidri parādīja, ka mums ir ļoti vajadzīga māksla.