Rīgas mežu apceļotājiem jauns ceļvedis
Pirms mēneša kultūras pilī Ziemeļblāzma notika katram ceļotājam noderīgas grāmatas atvēršana: Aivara Jakoviča, Rīgas meži un izdevniecības Jumava jaunākais radošais veikums: Rīgas ekotūrisma un dabas vērtību ceļveža No Daugavas līdz Gaujai 1. daļa, kur aprakstītas dabas un kultūrvēsturiskās vērtības Jaunciema apkārtnē.
«Kāpēc es izvēlējos rakstīt tieši par Jaunciema apkārtni? Bērnības vasarās ar saviem vecākiem bieži braucu uz Vecāķiem. Vilcienā traucoties pāri Mīlgrāvja tiltam, biju burtiski «pielipis» vagona logam. Manu uzmanību saistīja plašais Ķīšezera ūdens spogulis, Sniķersaliņa, bāciņa Trīsciema krastā, Ūlupkalna mežainais kūkums, ugunsnovērošanas tornis aiz tā, bet īpaši - Jaunciems ar papīrfabrikas skursteni un noslēpumaino mežu - tur, otrā, šķietami nesasniedzamā, krastā. Un izrādījās, ka noslēpumainais mežs slēpj gan mazākus un lielākus ezeriņus, gan purvus un pakalnus, gan vēsturiski nozīmīgas viensētas un mazus ciematiņus,» stāsta grāmatas autors. Palūdzu Aivaram Jakovičam, lai viņš parāda tajā aprakstītās vismīļākās vietas.
Satikāmies Sužos, aiz muguras palika Ķīšezers, bet mēs devāmies mežā pa smilšainu ceļu. Kad uzzināju, ka tas ir nemaz ne tik senais ziemas ceļš pāri aizsalušajam Ķīšezeram uz Rīgu no Tērbatas (tagad Tartu), domās atkāpjos laikos, kad visi brauca ar zirgiem un ik vakaru atpūtās ceļmalas krogos. Droši vien apņēmīgie jaunlatvieši pa šo ceļu devās apgūt zinības Tērbatas universitātē un atgriezās spara pilni stiprināt latvietību Krievijas un Vācijas pārvaldītajā Latvijā. Mazdēls klausās Aivara stāstos pavērtu muti, man arī daudz pārsteigumu.
Netālu no mežsargmājas, kur netālu bijis Maku krogs, ir Mazais Maku ezers. Apaļīgs meža ezeriņš, kurā ligzdo dažādi ūdensputni.
Braucam dziļāk mežā un apstājamies vairāku grāvju krustojumā ar caurteku zem ceļa. Atkal jāieslēdz iztēle un jāaizlido atpakaļ laikā, kad te bija Toma tilts. Kā jau uz lieliem ceļiem, arī te siroja laupītāji. Tie, saķēruši vientuļu ceļagājēju Tomu, nomušījuši un pametuši zem tilta - nabagam, izrādās, ķešā bijusi tikai viena naudiņa.
Mazliet tālāk tikai ļoti acīgs augu pazinējs priežu sila zemsedzē ieraudzīs parasto plakanstaipekni Diphasiastrum complanatum. Bet, ja ieraudzīs, tad būs ļoti laimīgs, jo šī suga Latvijā sastopama pavisam reti.
Netālu atrodas nākamais apaļais purva ezeriņš. Aivars jau bērnībā to iesauca par Piekūnīti, jo te pirmo reizi ar draugiem ieraudzījuši purva piekūnus. Bet vietējie ezeriņu sauc par Vellacīti.
Kad nobraukti apmēram 6 km no Sužiem, esam pie sava galamērķa - Jūgezera. Ja krastā nemētātos daži atkritumi, varētu pat noticēt, ka šeit uzturas tikai lielie ķīri, spāres un zivis, kas ik pa laikam palecas pēc kukaiņiem. Ir tik skaisti, ka negribas iet tālāk. Apsēžamies, lai aprunātos.
Aivars jautājumus negaida, bet laimīgs stāsta: «Mēs esam sakrālā vietā - pie Jūgezera. Tas ir Jaunciema meža sirdī, pusceļā starp Daugavu un Gauju, pusceļā starp jūru un Vidzemes šoseju. Visapkārt zaļš mežs, un vidū apaļš spogulis Jūgezers. Pirmo reizi te atnācu desmit gadu vecumā kopā ar vecākiem, mēs bieži devāmies pārgājienos pa šo apkārtni. Un, ja sāc iet dabā jau bērnībā, tad visu mūžu gribas tur atgriezties. Cilvēks, piedzimstot un nonākot no kosmosa uz Zemes, ir veicis savu pirmo ceļojumu. Tālāk visa dzīve ir viens liels ceļojums ar apstāšanos, lai apgūtu jaunas zināšanas.»
Aivars Jakovičs nepārspīlē: viņš jau gadus trīsdesmit ir Vides aizsardzības kluba rosīgs biedrs, nodibinājis biedrību VAK mantojums un ik nedēļas nogali ved cilvēkus pārgājienos pa Rīgu un tās apkārtni. Interese ir tik liela, ka dažreiz 30-40 gājēju pulkam uzmanību pievērsuši pašvaldības policisti, jo nosprieduši, ka notiek nesankcionēta demontrācija. Cikos un kur jāpulcējas, ceļotāji uzzina Facebook lapā Zaļie pārgājieni.
Aivars turpina: «Interese par apkārtnes vēsturi ir liela, cilvēki tiecas iepazīt vietas, kur dzīvo, un nekad vēl nav bijis tā, ka nepiesakās neviens gājējs. Mēs neejam pa tūristu iemīļotām takām, bet atklājam daudz interesanta par mazāk zināmiem dižkokiem, akmeņiem, augu un dzīvnieku sugām, kā arī mājām ar vēsturi.»
- Cik gadus vāci materiālus ceļvedim No Daugavas līdz Gaujai?
- Kopš iemācījos rakstīt drukātos burtus un lasīt, jau skatījos kartes un mani ļoti saistīja šī puse. Kaut knapi mācēju lasīt, boksterēju Zelmāra Lancmaņa ceļvedi par Juglas apkārtni, tā bija mana pirmā lasāmviela. Bet par šiem ezeriem tur nebija neviena vārda, bija tikai kartē attēloti. Tā pirms gadiem piecdesmit nolēmu, ka jāuzraksta par šīm vietām. Vācu tekstus, atmiņas, vietējo stāstus, kartes.
Tāds pamatīgāks darbs pie šā ceļveža sākās tūkstošgades pašā sākumā: sākām rakstīt Vides aizsardzības fondam projektus, lai varētu izvērtēt Jaunciema mežu dabas vērtības un šie pētījumi kalpotu par pamatu tālākai teritorijas aizsardzībai. Sapulcēju daudzus dabas speciālistus, un katrs savā nozarē sarakstīja pētījumu par apkārtnes bioloģisko daudzveidību, par ezeru hidroloģiju un botāniku, ornitoloģiju, zvēriem. Tā manā rīcībā nonāca daudz materiālu par te sastopamajiem biotopiem. Pats rakstīju par kultūrvēsturi un vēsturisko ģeogrāfiju - toreiz sagatavojām glītus sējumus, kurus nodevām apkārtnes pašvaldībām un Rīgas mežu aģentūrai. Bet izpētes darbi turpinājās, līdz pienāca brīdis, kad sajutu - informācijas kubls pilns un nāk pāri malām...
Daudz ko nevarētu līdz galam paveikt, ja šo darbu neatbalstītu uzņēmums Rīgas meži. Kad valdes priekšsēdētājs Aivars Tauriņš deva šai grāmatai zaļo gaismu, intensīvi strādāju pāris gadus, un nu jāķeras klāt otrajam sējumam par Ādažiem, Garciemu un Kalngali - vietām, kas tuvāk Gaujai. Tas ir pilnīgi normāli, ka Rīgas mežu apsaimniekotājs domā par vides izglītību, māca, kā cilvēkiem uzturēties Pierīgas mežos, lai viņi saudzētu dabu, nevis uzskatītu to par atpūtas poligonu, ko izmanto, piemēslo un pamet.
Esmu aizdomājies, ka būtu jāiet vēl tālāk un jāizstrādā tūrisma stratēģija, jo piepilsētu mežiem ir dažādas funkcijas, ne tikai koksnes ieguve. Vietās, kur daudz cilvēku atpūšas dabā, ir jāveido infrastruktūra. Bet ir vietas, kur vajag uzturēties piesardzīgi un bijīgi. Tāpēc ir jāplāno teritorijas attīstība. Tik gara smilšaina pludmale nav nekur citur Eiropā. Un tāds mežs!!! Unikāli staltā Rīgas priede, kas aug Pierīgas mežos, - tā ir unikāla arī ar to, ka rada īpaši veselīgu vidi. Priežu meži ir ļoti dziedējoši, pasaulē tādu nav daudz. Skujkoki ir zaļi gan ziemu, gan vasaru un par tīru gaisu gādā visu gadu. Ne velti 20. gadsimta sākumā Rīgas dome Baltezerā pirka zemi un cēla namiņus, kur izmitināt nabadzīgo ģimeņu bērnus no Rīgas, jo priežu gaiss ir dziedējošs, īpaši fabrikas dūmos nomocītajiem bērniem ar elpošanas ceļu slimībām. Tagad putekļus un izplūdes gāzes rada automašīnas, tāpēc meži ap pilsētām joprojām ir nozīmīgi cilvēku veselībai.
- Tu domā, daudzi uzdrošināsies te braukt bez norādēm pa smilšainu ceļu un meklēt ezeriņus? Cilvēki ir pieradināti iet pa dēļu laipu un uzkāpt skatu tornī.
- Cilvēkam ir jānobriest, lai ietu citu nemītas takas. Es ceru, ka daudziem radīsies interese, lasot jauno ceļvedi. Es arī vispirms skatījos pa gabalu, tad lasīju un tad sāku meklēt. Kad atrodi pirmo atbildi, gribas uzdot daudz jautājumu un tas meklējumu un atklājumu prieks nebeidzas. Es saprotu, ka šajā ceļvedī ir ļoti daudz informācijas, mūsdienās cilvēkiem netīk iedziļināties drukātos tekstos, bet patīk zibšņi, īsi teikumi, lieli attēli. Šis ceļvedis, tāpat kā iepriekšējie, vairāk ir rokasgrāmata, izziņas enciklopēdija.
- Kad runājām ar vietējiem cilvēkiem, izrādījās, ka viņi nemaz negrib, ka te nāk svešie. Jo ik pa laikam kāds salauž žogu, izmet atkritumus, sadedzina laivu, aizzāģē medību torņiem balstus...
- Es viņus saprotu. Es cildinu ekotūrismu, un tas nav masu tūrisms. Ekotūrists respektē vietējo sabiedrību, cenšas izprast apkārtni, harmoniski paciemoties. Tāpēc visur nevajag labiekārtot takas, veidot dažādus objektus, kas piesaista masas. Es savos vides izziņas pārgājienos mācu skatīties, fokusēties uz vienkāršām lietām, saredzēt sīkumus: re, dzērvenes zied, zirneklītis auž pavedienu, tu man parādīji zaļu tauriņu un izstāstīji par spilvju saistību ar spilveniem. Mēs gājām pa it kā parastu mežu, bet brīnumu bija daudz. Pats galvenais - nevajag apkārtni piemēslot ne ar atkritumiem, ne troksni. Protams, ir vajadzīgas labiekārtotas takas kā Ķemeru vai Cenas tīrelī, bet vienmēr būs gana daudz cilvēku, kas vēlas apbrīnot pirmatnīgāku dabu. Taču uzmanīga ieiešana dabā ir jāmācās.
- Te nav nekādu dižo brīnumu, bet ir liels miers. Ir sajūta, ka esam nevis padsmit, bet simtiem kilometru no Rīgas. Kā lai iemācās to visu atrast?
- Esmu ceļvedī salicis daudz shēmu un kartes. Atliek lasīt, plānot, tad pašam jāmeklē vai jāpiebiedrojas Zaļajiem pārgājieniem. Es tikai palīdzu apgūt pasauli, kas ir tepat līdzās. Šis Jaunciema mežs ir Dieva dots gredzens ap lielpilsētu, kas amortizē civilizācijas piesārņojumu. Turklāt uz šejieni var atbraukt ar sabiedrisko transportu, tāpēc ņemiet palīgā ceļvedi No Daugavas līdz Gaujai un ejiet dabā!