Rīgas domes Labklājības departaments pieļauj iespēju samazināt komfortu Rīgas patversmēs un naktspatversmēs, lai bezpajumtniekiem arvien mazāka būtu vēlēšanās atrasties tajās, īpaši gados jauniem bezpajumtniekiem un tiem, kuri tikai nesen par tādiem kļuvuši.
Labklājības departamenta Sociālo pakalpojumu administrēšanas nodaļas vadītājs Viesturs Kleinbergs uzsver, ka jāplāno arī īpaši pakalpojumi jaunajiem bezpajumtniekiem, lai mazinātu risku pierast pie patversmes dzīves.
Labklājības departamenta speciālisti, veicot aptauju Rīgas patversmē un citās pilsētā strādājošās naktspatversmēs (kopā galvaspilsētā tādas ir septiņas), centās noskaidrot bezpajumtnieku problēmas un vajadzības, taujāja, kā viņi vērtē savu sociālo situāciju un pašvaldības sniegtos sociālos pakalpojumus. Statistika ir skaudra: kopš 2008. gada strauji palielinājies patversmju iemītnieku skaits – vismaz par trešo daļu. Ja 2008. gadā patversmes pakalpojumus izmantoja 1949 cilvēki, kas ir zemākais rādītājs pēdējos piecos gados, tad pērn 3289, kas ir visaugstākais rādītājs pēdējos desmit gados.
V. Kleinbergs uzsver, ka visi patversmju pakalpojuma saņēmēji noteikti nav bezpajumtnieki, par ko liecina, piemēram, fakts, ka ir cilvēki, kuri patversmi izmanto vienu reizi gadā dienu vai pāris dienas, lai atskurbtu no pārāk lielā reibuma – personas reibuma stāvoklī uzņem Latvijas Sarkanā Krusta patversme Gaiziņš pie Centrāltirgus. «Šos cilvēkus – aptuveni trešo daļu no patversmju klientiem – neuzskatām par bezpajumtniekiem, viņiem ir cita veida problēmas,» norāda speciālists. Satraukumu rada cita problēma – pieaug gados jaunu cilvēku skaits, kuri izmanto patversmes. Laikā no 2009. gada samazinājies bezpajumtnieku īpatsvars vecumā no 51 līdz 61 gadam (šogad tādu ir 34 procenti), bet palielinājies visās vecuma grupās līdz 50 gadiem. Piemēram, vecumā no 18 līdz 30 gadiem ir septiņi procenti bezpajumtnieku, bet no 31 līdz 40 gadiem – 17 procentu.
Raizes sociālā darba speciālistu vidū rada arī vēl cits secinājums, kas izriet no bezpajumtnieku aptaujas – viņi ir apmierināti ar patversmi un sniegtajiem pakalpojumiem. No vienas puses, tas ir labi, jo cilvēki novērtē viņiem sniegto atbalstu, taču realitātē tā ir bīstama tendence. «Cilvēki ir pieraduši pie minimāla komforta, pieraduši pie savas bezpajumtnieku dzīves, nekādu problēmu nav, nekādu pretenziju, neko citu kā guļvietu nevajag. Ja cilvēks tā domā, sociālajam darbiniekam ar viņu ir ļoti grūti strādāt,» saka V. Kleinbergs.
Tas rosinājis speciālistus domāt, ko darīt. «Iespējamie risinājumi ir vairāki – viens no tiem samazināt komfortu patversmēs, otrs – pārdomāt ēdināšanas pakalpojumu – mūsu patversmēs ēdināšana un tostarp silts ēdiens ir obligāta prasība, taču citās Eiropas valstīs silto ēdienu patversmes nenodrošina,» norāda V. Kleinbergs. Viņš arī uzskata, ka jāveido pakalpojumi gados jauniem bezpajumtniekiem un cilvēkiem ar mazu bezpajutmniecības pieredzi, lai nepierastu pie patversmes ērtībām. Rīgā palielinājies arī to cilvēku skaits, kuri strādā, bet nevar nodrošināt pamatvajadzības, tostarp samaksāt par dzīvesvietu.