«Mūsu darbs ir punktuāls, un viss notiek pēc grafika. Cilvēkam paveicās, ka man rīta reisā bija jāizbrauc agrāk nekā parasti,» stāsta SIA Rīgas satiksme autobusa šoferis Sergejs Paramonovs.
Viņš no degoša nama izglāba kādu Dreiliņu iedzīvotāju Veru. Viņai paveicās, ka pirmais ugunsgrēku ieraudzīja tieši Sergejs, kurš izsauca ugunsdzēsējus un, par spīti grafikam, apstādināja autobusu, un devās uz liesmu pārņemto namu. Šoferi liesmu mēles nenobaidīja, taču pārsteidza, ka daudzi cilvēki vienaldzīgi pabrauca degošajai mājai garām.
Nepabrauca garām
«Pirmais reiss mums iziet 4.51, bet bija atstāta zīmīte, ka autobusam jāuzpilda degviela, tāpēc izbraucu nedaudz agrāk. Iebraucot Dreiliņos, pamanīju dūmus un liesmas, pievērsu tām uzmanību un, piebraucot tuvāk, ieraudzīju, ka deg māja,» atceras šoferis. Viņš nobrauca autobusu pieturā, drošā attālumā no ugunsgrēka, ieslēdza avārijas ugunis un skrēja uz degošo ēku. Dega divstāvu dzīvojamā māja aptuveni 185 kvadrātmetru platībā, un Sergejam galvā tobrīd bija tikai viens jautājums – vai ēkā ir cilvēki? «Sapratu, ka mājai ir koridoru sistēma, katrā pusē pa sešiem vai astoņiem logiem. Skatījos, kur varētu būt kāds cilvēks. Pēkšņi pavērās durvis un ārā izskrēja vīrietis un sieviete – abi apģērbti un ļoti izbijušies. Sieviete bija pilnīgā šokā, bet neizskatījās, ka viņi būtu dzēruši,» stāsta šoferis. Uz jautājumiem abi atbildēja haotiski, stāstot, ka kaut kur dzīvojot meitenīte, bet pāris nebija pārliecināts, ka viņa mājā tonakt nakšņojusi. «Pārbijos, jo domāju – būtu briesmīgi, ja ugunsgrēkā bojā aizietu mazi bērni,» saka Sergejs.
Centās uzmest virvi
Pēkšņi satrauktā sieviete attapusies un teikusi, ka otrajā stāvā dzīvo Vera. Sergejs metās uz ēkas galu un ieraudzīja, ka otrā stāva logā deg gaisma. «Sākumā viņu mierināju, jo domāju, ka liesmas istabā tik ātri neiekļūs, taču istabā sāka ieplūst dūmi. Teicu – Veročka, lūdzu, neejiet istabā, turiet galvu ārā pa logu!» stāsta šoferis. Paralēli viņš centies noskaidrot, vai tuvumā ir kāpnes, ko izmantot glābšanā. Nebija. «Jautāju – nu, varbūt ir virve? Vīrietis aizskrēja un pēc dažām sekundēm bija atpakaļ ar trosi,» saka Sergejs. Viņš pie uguns pārņemtās ēkas bija aptuveni 12 līdz 14 minūšu, taču šoferim tā šķita kā mūžība. «Centos uzmest virvi līdz otrajam stāvam, bet tā bija pārāk viegla. Uzsēju vienu mezglu, otru mezglu, atkal metu. Uzsēju vēl vienu mezglu un beidzot trāpīju virvi istabā. Teicu – Veročka, centieties pacelt dīvānu, ja varat, aiz kura aizķeksēt virvi. Viņa bija pārāk satraukusies, lai to izdarītu,» atceras Sergejs.
Vienaldzīgie pabrauca garām
Ar vienu acs kaktiņu šoferis pamanīja, ka garām pabrauca vairākas vieglās mašīnas, kas pat nesamazināja ātrumu. «Pietiktu ar vismaz četriem roku pāriem, mēs pakliegtu, lai Vera nomet segu, mēs to nostieptu un viņu noķertu... Tādu vienaldzību no apkārtējiem negaidīju,» sarūgtināti nosaka šoferis.
Par laimi, glābšanas dienests ieradās laikā, un Sergejs palīdzēja viņiem pie loga novietot kāpnes. Acumirklī uz piedūmoto istabu devās divi glābēji, kuri jau pēc brīža Veru izcēla pa logu. «Saucu glābējus uz Veras logu, jo redzēju, ka tur var aiziet bojā cilvēks. Ja citos dzīvokļos būtu cilvēki, viņi kliegtu. Ja būtu mazi bērni, mēs kaut uz rokām noķertu,» prāto Sergejs. Kaut arī viņš izdarīja maksimāli daudz, lai izglābtu Veru, vīrieti moka sirdsapziņas pārmetumi, jo viens cilvēks ugunsgrēkā tomēr aizgāja bojā. «Nav man dzelzs nervi, man smagākais parasti ir pēc šādiem notikumiem. Slikti gulēju, domāju – varbūt varēju palīdzēt tam cilvēkam,» saka Sergejs. Tiesa, vainot viņu nebūtu ētiski, jo šoferis pat nezināja, ka ēkā ir vēl kāds.
«Gribu novēlēt, lai kritiskos brīžos cilvēki saņemtu sevi rokās un nekristu panikā. Ja ir kaut mazākā iespēja izdzīvot, vajag to izmantot,» novēl varonīgais šoferis.