VIDEO. FOTO. Jānis Vanags atklāj kādu brīnumainu stāstu jeb sapni, kas piepildījās pēc 42 gadiem

Arhibīskaps Jānis Vanags ziņo, ka piepildījies pirms 42 gadiem dzimis sapnis - Rīgas Domam ir jaunie zvani.

"Vecrīga ilgi bija mēma. [..] Pirmā pasaules kara apstākļos gandrīz visu Latvijas baznīcu zvanus izveda uz Iekškrieviju, lai tie nekristu vācu karaspēka rokās. Tie it kā tika uzskaitīti un glabāti, taču ar atgūšanu klājās grūti. 1915. gadā Doma četrus vēsturiskos zvanus noņēma un izveda uz Krieviju. Pēc miera līguma noslēgšanas starp Latvijas Republiku un Padomju Krieviju, Domā atgriezās tikai viens, mazākais no izvestajiem zvaniem. 1991. gada 13. janvārī tas saplīsa, aicinot ļaudis uz Vislatvijas tautas manifestāciju Daugavmalā. 1995. gadā ieskanējās Kanādas latvieša Oskara Perro dāvinātais un Anglijā izlietais Teilora zvans.

Tomēr sapnis par īstu zvanu iekārtu Rīgas Domam palika.

1993. vai 94. gadā es par savu sapni pastāstīju mūsu Saksijas partnerbaznīcas ārlietu darbiniekam, mācītājam Mihaelam Karštatam, un viņš atsaucās ļoti lietišķi. Vācijā baznīcām mēdzot mainīt zvanus, lai saskaņotu visu pilsētas dievnamu zvanus kopīgā akordā. Ja labi pameklētu, tad zvanus Domam varētu atrast. Karštata kungs uzrunāja Vācijas Evaņģēliskās baznīcas zvanu lietu speciālistu Hartvigu Nīmani, kurš apmeklēja Rīgu un izpētīja, kādi zvani Domam derētu. Tā likās tikai iecere - pārāk skaista, lai piepildītos.

Tomēr 2003. gadā, apmēram desmit gadus pēc pirmās sarunas, Imanuēla evaņģēliskā draudze no Kēnigšteinas Taunusā uzdāvināja Domam sešus zvanus, kas agrāk skanēja viņu draudzes centra ēkā. Vēlāk viņi savā izdevumā rakstīja, ka tas esot bijis pārbaudījums viņu pacietībai, jo tad, kad zvani bija atvesti uz Rīgu un sākām pētīt, kā tos uzstādīt, atklājās, cik sliktā stāvoklī ir Doma torņa un jumta konstrukcijas. Divpadsmit gadus zvani gaidīja Doma dārzā, kamēr ar Rīgas Doma pārvaldes gādību, ar Latvijas valsts, Rīgas pilsētas un Eiropas Savienības atbalstu tika pabeigta torņa restaurācija. Tikai 2015. gadā zvanus varēja pacelt virsotnē un Kēnigšteinas draugu klātbūtnē iesvētīt Dieva godam. Tie ir tie zvani, kurus jūs dzirdat tik skaisti skanam pusdienlaikā.

Tomēr šo zvanu balss vēl likās pārāk smalka tik lielai un senai baznīcai kā Rīgas Doms. Nīmaņa kungs ieteica, ka noteikti vajadzētu vēl dažus lielos zvanus ar dobju skaņu. Mums arī tā likās, taču kur lai tos ņem? Bija tikai viens veids - izliet jaunus īpaši mūsu Domam. To spētu paveikt Rincker zvanu lietuve Vācijā. Taču kur ņemt naudu? Bija dažādas idejas, piemēram, ka vienu zvanu varētu dāvināt Vācijas prezidents un otru Zviedrijas karalis, ņemot vērā Rīgas ciešās saites ar šīm zemēm. Gatavību ziedot apliecināja kāds vietējais uzņēmējs, taču nevarēja sagaidīt, kad tornis beidzot būs gatavs.

Mana kalpošana bīskapa amatā jau tuvojās noslēgumam un likās, ka šis sapnis ir izsapņots, kad saņēmu ziņu, ka divas latviešu nacionālo uzņēmēju ģimenes grib dāvināt Rīgas Domam trīs jaunus zvanus, kas pilnībā pabeigtu iecerēto zvanu iekārtu. Pirmajā brīdī tas likās neticami ne tikai mums, bet arī Rinker darbiniekiem, ar kuriem sarunas bija risinātas trīsdesmit gadus. Šo uzņēmēju izvēle pagodināt Dievu un izdarīt kaut ko labu savai tautai sapni padarīja par īstenību: zvani ir šeit - mūsu acu priekšā. Es labprāt būtu uzaicinājis mūsu labdarus iznākt priekšā, lai viņiem pateiktos, taču viņi nevēlējās, lai šeit nosauc viņu vārdus vai publiski cildina.

[..]

Pateicoties mecenātiem, Eiropā un visā pasaulē ir īstenoti vērtīgi kultūras projekti. Šī mecenātisma izpausme dod cerību Latvijas nākotnei," raksta Jānis Vanags.

Pa īstam jaunie zvani ieskanēsies 11. novembrī, kad Rīgas Pils mūrī pie Daugavas atkal degs svecītes.