Rīgas dome nez kādēļ labprātīgi sev iešāvusi kājā vai pat abās, jo, mainot konkursa nosacījumus, lielākos būvniecības riskus, saistītus ar inflāciju, valūtas kursu svārstībām, melnā metāla cenas pieaugumu, uzņēmusies pati – Dienvidu tilta būvnieku un bankas vietā.
Normāli būtu, ja to darītu būvdarbu veicējs, respektīvi, akciju sabiedrība Dienvidu tilts.
Ekonomikas doktora Ulda Oša atzinums par Dienvidu tilta finansiālo un ekonomisko ekspertīzi ir novēlots. Rīdzinieki ir pašu vēlēto deputātu un iecelto amatpersonu rīcības ķīlnieki, jo nākamajā vasarā no pilsētas budžeta jāsāk maksāt par tilta būvniecību. U. Osis vairākkārt norādījis uz pagaidām neizskaidrojamu domes rīcību. Piemēram, kaut arī tilta būvniecības konkursa nolikumā teikts, ka pretendentu piedāvājuma cenai jāietver pilnīgi visas iespējamās darba izmaksas un konkursa uzvarētāja piedāvātā darbu izpildes cena nevar tikt mainīta ne ar kādiem nosacījumiem, tomēr dome neizskaidrojamas labsirdības uzplūdos 2003. gada sākumā uzņēmusies inflācijas un valūtas sistēmas izmaiņas risku. Pirms tam netika veikta iespējamo seku prognoze un aprēķini, kā arī nav konstatējama ekonomiska motivācija šādai rīcībai. Līgumcena drīkstēja palielināties ne vairāk kā par desmit procentiem, nevis tik daudz kā pašlaik.
Būvniecības darbu izmaksu aprēķināšanas kārtība starp domi un būvniekiem tikusi vairākkārt precizēta. Piemēram, 2005. gadā par pamatu tika ņemts Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) patēriņa cenu indekss un melnā metāla sadārdzinājuma aprēķini, balstoties uz pasaules metālu tirgū populārā izdevuma Metall Bulletin publicētajām cenām. Savukārt no 2006. līdz 2008. gadam par pamatu ņemts CSP aprēķinātais būvniecības cenu indekss. U. Osis konstatējis, ka melnā metāla cenu pieaugums faktiski ticis uzskaitīts divreiz – paralēli – un ir vairāk nekā deviņi miljoni latu. "Šīs izmaksas uzskatāmas par ekonomiski nepamatotām un vērtējamas kā zaudējumi," raksta ekonomists. Dome nepārprotami pārmaksājusi arī saistībā ar valūtas kursa svārstībām un krietni varēja ietaupīt, ja laikus pieteiktos Eiropas fondu finansējumam. To apstrīd toreizējais domes vicemērs Aivars Guntis Kreituss, sakot, ka naudu no Kohēzijas fonda nebija iespēju saņemt valdības politikas dēļ.
Tas nozīmē, ka par Dienvidu tiltu maksāsim līdz 2025. gadam un dārgāk nekā tad, ja Rīgas dome būtu rīkojusi atkārtotu konkursu un nebūtu mainījusi līguma nosacījumus par labu būvniekam un bankai. "Pilsēta slīgs ekonomiskā depresijā," prognozē U. Osis.
***
VIEDOKĻI
Einārs Cilinskis, bijušais Rīgas domes deputāts:
– Kad radās šaubas par izmaksu dubultu uzskaitīšanu, tika izveidota speciāla komisija [Jāņa] Birka vadībā, kura pārskatīja Dienvidu tilta izmaksas. Bet deputātam ir jāpaļaujas arī uz speciālistu vērtējumu. Turklāt aprēķinu modelis bija sarežģīts. Negribējām palikt arī pie pusuzcelta tilta.
Aivars Guntis Kreituss, bijušais Rīgas vicemērs:
– Eiropas Savienības naudu toreiz bija bezcerīgi dabūt – ar pilnu atbildību to varu pateikt. Valstī pie varas bija Repšes valdība [Jaunais laiks], bet domē – sociāldemokrāti. Un neviens pirkstu nekustināja domes labā! Ja kāds tagad saka, ka varēja dabūt Eiropas naudu, tad tā ir politisko partiju savstarpēja apriešanās.
Uldis Osis, ekonomists:
– Dome izvēlējās ekonomiski nekorektu melnā metāla cenu pieauguma aprēķināšanas metodi. Proti, tā balstījās tikai uz izpildītāja sniegto informāciju, jo reālais metāla izlietošanas apjoms konkursa tāmē netika atsevišķi izdalīts (netika arī pieprasīts) un Rīgas domei būtībā bija nezināms lielums.