"Nevaram bezgalīgi maksāt pabalstus, jo pabalstu saņēmēju skaits visu laiku pieaug. Ko mums darīt?" pilnīgi nopietni jautā Rīgas domes Sociālo jautājumu komitejas priekšsēdētājs Leonīds Kurdjumovs. Viņš brīdina, ka pabalstu apjomu vai izmaksas ilgumu varētu mainīt, iespējams, tos pārdalot vai samazinot.
Galvaspilsētā kopējais sociālajiem pabalstiem izlietotais finansējums 2010. gadā, salīdzinot ar 2009. gadu, palielinājies par 44 procentiem, jo pagājušajā gadā ievērojami pieauga garantētā minimālā iztikas (GMI) līmeņa pabalstam izmantotā nauda – par 135 procentiem, dzīvokļa pabalstam – par 48 procentiem. Trūcīgo skaits pieaudzis lavīnveidā – no 28 898 personām 2009. gadā līdz 44 275 – pērn. L. Kurdjumovs saka – Rīgai nav sociālajā jomā neatrisinātu jautājumu, arī maijā budžeta grozījumos plānots palielināt finansējumu sociālajai palīdzībai, piešķirot papildu līdzekļus. Tomēr tas nenozīmē, ka problēmu nav.
L. Kurdjumovs uzsver, ka Rīgas dome palīdz visiem, kuriem ir pienākums palīdzēt. To nosaka gan likumi, gan pašvaldībai saistošie noteikumi un citi normatīvie akti. Savdabīgi, ka pensionāru un invalīdu skaits Sociālā dienesta klientu vidū ir samazinājies.
To ietekmē vecuma pensiju svārstības un valsts sniegtais atbalsts veselības aprūpē. Piemēram, vidējā vecuma pensija Rīgā 2009. gada janvārī bija 182,54 lati, 2010. gada decembrī – 194,20 lati.
Tas nozīmē, ka pensionāri pabalstus un cita veida palīdzību var saņemt, ja viņu pensija nepārsniedz konkrētus griestus. L. Kurdjumovs sūkstās, ka nāk gados jauni cilvēki un saņem visu veidu palīdzību, pat veselības aprūpi, bet pensionārs nevar to saņemt. "Citreiz cilvēks atnes čekus un rēķinus, lai pierādītu, ka viņam iztikšanai naudas gandrīz nepaliek. Palīdzam, cik spējam, analizējam katru gadījumu, bet tā nav sistēma, kas strādā pastāvīgi," saka L. Kurdjumovs.
Ar varu nedrīkst
Taču sociālo palīdzību arvien vairāk prasa darbspējīgi cilvēki – gada laikā viņu skaits pieaudzis par 74 procentiem. Tātad viņi ir palikuši ne tikai bez darba, bet arī vairs nesaņem bezdarbnieku pabalstu. L. Kurdjumovs komentē: "Mums ir pienākums palīdzēt pat tad, ja cilvēks it kā mēģina uzlabot savu ekonomisko situāciju. Viņš sola – meklēju darbu. Bet vai tiešām meklē? Bija tikšanās Labklājības ministrijā, un runājām par to, lai bezdarbnieki saņemtu stipendiju. Protams, kas ir simt lati vienam cilvēkam? Bet ja tos saņem 30 000 cilvēku ik mēnesi? Tad šo summu mēs varam ņemt vērā, kad sniedzam sociālo palīdzību. Ja valsts to vairs nemaksās, tad domei vajadzēs meklēt šo naudu."
Nemeklē darbu
Viņš piekrīt, ka pieaugušie ģimenē, kurā pabalstos var iegūt 500 latu mēnesī, nav motivēti meklēt darbu. "Lai nopelnītu 500 latu, algai jābūt vismaz 700 latu. Kur var atrast tādu darbu šobrīd?" jautā L. Kurdjumovs. Taču sociālie darbinieki nedrīkstot vardarbīgi piespiest pabalstu lūdzēju strādāt jebkuru darbu, kaut arī Rīgā ir vismaz 2000 vakanču, protams, arī maz apmaksātu. Viņi nedrīkstot teikt – ej, strādā, citādi nemaksāsim pabalstu! Jāmaksā, un viss.
Dome naudu nedrukā
"Es nevaru teikt, ka tāda situācija ar bezdarbniekiem ir radīta speciāli, jo ir likumi, ir saistošie noteikumi. Pašvaldības saistošajos noteikumos mums ir tiesības kaut ko mainīt. Piemēram, mēs pabalstu varētu nemaksāt visu gadu. Izmaiņas ir vajadzīgas. 2010. gada sākumā trūcīgo personu skaits pārsniedza 18 000, bet gada beigās – jau 44 000. Ko mums darīt? Maksāt tālāk?" dilemmu iezīmē L. Kurdjumovs.
Ja trūcīgo un maznodrošināto rīdzinieku kļūst arvien vairāk, ir skaidrs, ka pašvaldība viņu uzturēšanai varēs atļauties tērēt ierobežotu naudas summu. Tāpēc L. Kurdjumovs pieļauj, ka kādai no sociālās palīdzības klientu grupām līdzekļus nāksies samazināt, lai varētu piešķirt citai, vai arī samazināt pabalstus naudas izteiksmē. Vēl jo vairāk tāpēc, ka pabalstu apmērs tika noteikts treknajos gados.
"Gribu uzsvērt, ka nevaram vardarbīgi risināt šos jautājumus. Bet – vai ir jāpalīdz vecam, slimam cilvēkam, kurš vairs nespēj strādāt, vai arī darbspējīgam, kurš jau saņem visu veidu palīdzību? Vai tas ir taisnīgi?" viņš saka.