Intervija ar Rīgas domes priekšsēdētāju Nilu Ušakovu (Saskaņas centrs).
– Sāksim ar vieglāko jautājumu. Kas, jūsuprāt, ir grūtākais Rīgas mēra darbā?
– Grūtākais bija izveidot koalīciju un vienoties par prioritātēm. Pēc tam turēties pie šīm prioritātēm bija krietni vieglāk, un tās bija izglītības infrastruktūra, sociālā joma. Runājot par pirmo – tagad redzam rezultātu: tas bija lielākais remontdarbu apjoms kopš 1991. gada. Remontējām skolas un bērnudārzus. Tas gan izraisīja citas problēmas: celtnieki nebija gatavi tādam darba apjomam un kvalitātes prasībām. Pietrūka speciālistu, lai vienlaikus remontētu fasādes 20 skolām.
– Kaut arī ir bezdarbs?
– Jā. Augsti kvalificētais darbaspēks ir prom, esošie cilvēki nav gatavi strādāt par tām algām, kas viņiem tiek piedāvātas. Rezultātā viss kavējas. Tā, piemēram, ebreju skolu vajadzēja pabeigt līdz jaunajam mācību gadam, bet, lai to izdarītu, vajadzēja 200 strādniekus. Taču vairāk par simtu nebija iespējams nodrošināt. Šī skola tiks nodota labākajā gadījumā oktobra vidū. Firma, kas remontēja skolu, protams, maksās soda naudu. Bērni pa to laiku mācīsies citas skolas telpās. Nekas ļauns jau nenotiks, bet smuki tas nav. Taču šīs problēmas ir patīkamākas par tām, ka vispār neko nevarētu atļauties. Sociālajā jomā mēs palielinājām finansējumu maznodrošinātajiem un trūcīgajām personām. Pabalsti nav lieli, jāsaprot, ka tie vienkārši palīdz izdzīvot, tie nav tādi kā, piemēram, Vācijā, kur pabalsta saņēmējs var arī nestrādāt. Taču ir palielinājies pabalstu saņēmēju skaits – bezdarbnieki reģistrējas kā maznodrošinātās personas, plus vēl tie, kuriem ir nelielas kredītsaistības. Kopējais cilvēku skaits, kas saņem pabalstus, palielinājies no 40 000 līdz 50 000. Katru mēnesi pabalstos tiek samaksāts pusotrs miljons latu. Šomēnes liksim klāt miljonu. Nesen man uzdeva jautājumu: vai nevajag stingrāk diferencēt pabalstu saņēmējus, lai viņiem būtu stimuls atrast darbu? Arī par to nopietni jādomā.
– Tik dāsna pabalstu dalīšana gan izklausās visai populistiski, vairāk kā priekšvēlēšanu kampaņas sastāvdaļa. Kas vēl, ja neskaita pabalstus, paņem nopietnas summas no pilsētas budžeta?
– Pilsētas reklamēšana. Tas nebija viegls lēmums, un to arī aktīvi kritizēja. Bet šovasar mēs redzējām rezultātu – bija daudz vairāk tūristu nekā parasti.
– Par cik vairāk? Aptuveno skaitu varat pateikt?
– Domāju, ka bija 30% pieaugums. Uzskaite diemžēl nevar būt precīza, jo ne vienmēr visas mazās viesnīcas reģistrē visus savus darījumus. Bet, pat uzmetot aci, varēja pamanīt, ka visas kafejnīcas Vecrīgā bija pilnas katru dienu. Mums bija arī paveicies ar laika apstākļiem. Taču milzīgi daudz arī nevarējām gribēt – savu pilsētu nopietni reklamējam tikai gadu. Nevar to salīdzināt, piemēram, ar Tallinu, kas tiek reklamēta gadiem ilgi. Mēs iedalījām Rīgas reklāmai divus miljonus latu. Uz Rīgas svētkiem pie mums bija atbraucis Tallinas mērs Edgars Savisārs, viņš teica, ka Tallinas reklāmai ir vairāk naudas. Biju privāti aizbraucis uz Tallinu – jā, tur bija vairāk cilvēku nekā Rīgā. Biju arī Sanktpēterburgā – pirmais, ko tur ieraudzīju, bija Tallinas reklāma. Savisārs arī lepojās ar to, ka tūristu skaits ir atgriezies tajā līmenī, kāds bija pirms tā sauktā bronzas kareivja nemieriem Tallinā. Kopumā šis gads bija grūts – gan tāpēc, ka ziema bija smaga, gan tāpēc, ka vajadzēja līdz pamatiem saprast, ka esmu visu Rīgas iedzīvotāju mērs: dažkārt viena vai otra mana aktivitāte izraisa diskusijas kādā rīdzinieku daļā. Tas lielākoties attiecas uz notikumiem, kas saistīti ar vēsturi.
– Pie šā jautājuma vēl nonāksim. Vēl, atgriežoties pie grūtākajiem momentiem mēra ikdienā, gribēju uzzināt ne tikai par naudas lietām, bet arī par iekšējām izjūtām. Jūs tomēr esat jaunākais Rīgas mērs...
– ...Andris Teikmanis bija jaunāks. Pirmais jautājums, ko viņš man uzdeva pēc ievēlēšanas mēra amatā, bija: cik tev ir gadu? Es atbildēju, ka 33. Viņš priecīgi konstatēja: "Man bija 31 gads!"
– Nu labi, viens no jaunākajiem. Kas bija un ir grūtākais morālā ziņā?
– Iemācīties pateikt "nē". Jo es rīkojos ar ierobežotiem resursiem. Katru dienu ir jāpieņem lēmumi – mēs nevaram iedot to, to vai to. Tā, piemēram, mēs dodam atlaides nestrādājošajiem pensionāriem, un vienlaikus es pasaku "nē" bērniem, invalīdiem, bezdarbniekiem... Ir vesela rinda sociālo grupu, kam nepieciešama palīdzība. Ja domājam par budžeta konsolidāciju (ak, cik skaists vārds!), mums nācās pateikt: nauda jānoņem šeit, šeit un vēl tur. Tas bija ļoti grūti. Smagi ir tad, kad jāmēģina risināt dziļas problēmas, bet naudas tam nepietiek, un pavisam skumji ir arī tad, kad pie manis atnāk cilvēki ar lieliskām idejām, bet es labi saprotu, ka naudas nav... Un tad man viņiem ir jāatsaka. Tā, piemēram, nesen pie manis bija cilvēki no zoodārza. Objekts vienkārši fantastisks, un 2012. gadā zoodārzam turklāt liela jubileja, un tur ir pilns ar dzīvniekiem, kuri gaida, lai viņu mājokļi tiktu salaboti un uzlaboti. Līdz jubilejai kādu daļu varbūt varēsim realizēt – ja paveiksies.
– Pirms gada – tūdaļ pēc pašvaldību vēlēšanām – jūs bijāt ciešā tandēmā ar Aināru Šleseru (LPP/LC). Pēdējā laikā vairs neesat novēroti kopā. Tas Saeimas vēlēšanu dēļ?
– Protams, mēs pārstāvam pilnīgi atšķirīgas partiju apvienības. Kaut arī vēlēšanu laikā mums "pārklājās" elektorāts, mēs konkurējām, viss bija korekti, un pēc pašvaldību vēlēšanām mēs spējām apsēsties pie sarunu galda, lai veidotu koalīciju. To arī izveidojām – tajā šobrīd ir 38 cilvēki. Un šī koalīcija ir spējīga strādāt. Kad pie apspriežu galda sēž abi koalīcijas partneri, nav lietu, kuras mums būtu jādala: piemēram, Kurdjumovs [SC] sēž pretī Aldermanei [LPP/LC], viņiem varbūt ir atšķirīga pieeja kādam jautājumam, taču partijiskums ir prom. Šlesers ir pieņēmis lēmumu aiziet no domes. To viņš izdomāja jau pirms krietna laika.
– Ainārs Šlesers ir Rīgas brīvostas valdes priekšsēdētājs. Ja viņu ievēlēs Saeimā, kurš nonāks viņa vietā brīvostā?
– Par to mēs lemsim koalīcijā. Mums ir pietiekami daudz labu kandidātu uz jebkuru amatu.
– Iespējams. Taču brīvosta ir ļoti specifisks "organisms". Var novērot, ka daudzu pašvaldību kapitālsabiedrību valdēs un padomēs tiek iestumti partiju cilvēki, kuri absolūti neko nejēdz no konkrētās jomas.
– Tāda prakse vietām diemžēl ir... Bet ne brīvostā.
Visu interviju ar Nilu Ušakovu lasiet šodienas "Neatkarīgajā"