26. augusta vakarā Rīgā, Gleznotāju ielā 12/14 sāks starot Laimes laterna, kuru atklās Latvijas Nacionālās operas baleta zvaigzne Jūlija Gurviča.
Sena leģenda stāsta, ka reiz Rīgā dzīvojis varen prasmīgs kalējs, kuram nebija ne sievas, ne bērnu, taču viņš prata no metāla darināt brīnumainas lietas, jo īpaši - laternas šaurām, tumšām ieliņām, lai vēlīni gājēji sveiki un veseli tiktu līdz savam galamērķim. Pilsētā runāja, ka kalēja meistardarbi nes veiksmi, taču viņš pats reiz, pēc garas un smagas darba dienas aizdomājās - ko vērts ir bezgalīgais skrējiens starp darbu un mājām, ja nav ģimenes un pašam savas laimes? Sapnī pie viņa atnāca vectēvs, kas arī reiz bijis kalējs, un teica - katrs pats ir savas laimes kalējs, izkal arī sev to pats. Kalējs ilgi domāja un izkala to, ko vislabāk prata, - lielu laternu, ko uz saviem spārniem nes dzelzs putns un kas garāmgājējiem dod laimes gaismu. Kad ļaudis sapulcējās un apbrīnoja laternu, viņu vidū bija jauna meitene - kalējs ar viņu iepazinās un apprecēja. Tā kalējs tika pie savas laimes un dāvāja to arī citiem.
Šo leģendu pirms dažiem gadiem uzzināja bērnu un pieaugušo pasaku rakstnieks Vladimirs Gojs, kurš kopā ar mākslinieci Ievu Liepiņu un kalējiem Jevgēniju Mihaiļuku un Juri Basinski nolēma šādu laternu izveidot mūsdienās. Ieceres autori saka - pēdējos gados rīdzinieki un pilsētas viesi bija ieslīguši materiālajā pasaulē, tās problēmās un mūžīgā nevaļā, bet aizmirsuši par to, ka patiesu laimi nevar sniegt ne nauda, ne kāda cita taustāma bagātība. Tāpēc nolemts izveidot Rīgā Laimes laternu, kas būtu atgādinājums visiem par to, kam dzīvē ir īsta vērtība. Jāpiebilst, ka māksliniece un abi kalējmeistari laternu izveidoja par velti, tādējādi apliecinot nemateriālo vērtību nozīmi.