Augstskolas RISEBA noorganizētā diskusija par Rīgas attīstības virzieniem izprovocēja variantus, kā izmantot valsts organizēto kampaņu par pašvaldību reformu, lai apgādātu Latvijas galvaspilsētu ar vēl diviem pašvaldību līmeņiem un īpašu valsts ministriju piedevām.
Privātā Biznesa, mākslas un tehnoloģiju augstskola RISEBA atgādināja par sevi potenciālajiem studentiem, dodot mājvietu un moderatoru diskusijai, kas uz augstskolu attiecās tikai tik daudz, ka liela daļa augstskolas beidzēju dzīvos Rīgā vai Pierīgā un pretendēs uz darbu iestādēs, kas pašvaldības vai valsts līmenī ietekmēs dzīvi pilsētā. Sarunu vadīja RISEBA profesors Valters Kaže.
Rīgas plānošanas fasādi diskusijas dalībniekiem atrādīja domes Pilsētas attīstības departamenta Stratēģiskās vadības pārvaldes vadītāja pienākumu pildītājs Guntars Ruskuls. Kļuva zināms, ka Rīga atteikusies no ambīcijām būt miljonu pilsēta iedzīvotāju skaita ziņā juridiski, bet tomēr visur uzsvērs, ka diennakts laikā Rīgā apgrozās vairāk nekā miljons cilvēku. Rīga negrasās konkurēt ne ar Daugavpili, ne Liepāju, ne Ventspili, bet ieņemt cieņpilnu vietu starp Tallinu un Viļņu, starp Stokholmu un Varšavu. Pašvaldības ikdiena tomēr ir pieticīgāka, jo nākas konkurēt ar bagātajām Pierīgas pašvaldībām par iedzīvotājiem un viņu naudu. Juridiski fiksētais iedzīvotāju skaits pēdējos gados nostabilizējies ap 640 tūkstošiem un labākajā gadījumā varētu tikt pievilkts 700 tūkstošiem. Ambīciju periodā Rīgas saukļi bijuši par investīcijām un tūrismu, bet tagad tā esot pilsētvide vietējiem iedzīvotājiem. Viņiem tiekot un vēl jo vairāk tikšot dotas iespējas ietekmēt pašvaldības lēmumus ne vien caur domes deputātu vēlēšanām, bet arī veidojot savas organizācijas teritorijās, kas nesakrīt ar Rīgas dalījumu centrā un priekšpilsētās. Cilvēkiem pašiem ir tiesības dalīt pilsētu apkaimēs un izvēlēt aktīvistus, kas regulāri sadarbojas ar ierēdņiem. No ierēdņu jeb viņiem obligāto frāžu viedokļa «riktīga revolūcija», kā teica G. Ruskuls, notikusi 2014. gadā, kad pasludināts, ka Rīgas centrs atvēlēts kājāmgājējiem, velosipēdistiem un sabiedriskajam transportam. Rūpniecības produkcijas vietā Rīga ražošot zināšanas, koncentrējot ieguldījumus gar Daugavu tajā posmā, kur uzcelti Latvijas Universitātes jaunie korpusi, atrodas objekts ar cēlo Nacionālās bibliotēkas vārdu un tālāk Rīgas Tehniskās universitātes jaunās un vecās ēkas upes abos krastos, kur vietu sev atradusi arī RISEBA.
Starp G. Ruskula pieteiktajām tēmām RISEBA sapulcinātie diskusijas dalībnieki izvēlējās dzirdēt to, kas ļautu apkrāmēt Rīgu ar vēl diviem pašvaldību līmeņiem un īpašu valsts ministriju piedevām. Rīgas Apkaimju alianses valdes priekšsēdētāja Alija Turlaja to uzņēma pat ar neticību, ka kaut kas tik jauks varētu notikt, bet tika mudināta un drošināta, ka Purvciems kā apkaime drīkstot prasīt sev vēl vairāk tiesību nekā, piemēram, Cēsu pašvaldība. Tur tagad un arī vēlāk pēc pašvaldību reformas dzīvos mazāk cilvēku nekā Purvciemā. Pretstatā A. Turlajai pārvaldes spēlēs rūdītā Latvijas Pašvaldību savienības padomniece attīstības un plānošanas jautājumos Gunta Lukstiņa uzreiz aptvēra, kādas iespējas pieteiktās pašvaldību reformas kontekstā dod G. Ruskula žēlošanās par grūtībām sadarbībā ar Pierīgas pašvaldībām. Protams, tāpēc vajag izveidot augstāka līmeņa pašvaldību, protams, ar savu budžetu un attiecīgu deputātu un ierēdņu pulku, kas risināšot «vispirms transporta jautājumus».
Līdz pārvaldes aparāta palielināšanai nonāca arī ārstu un apkaimju biedrošanās entuziasts Pēteris Apinis, kura komentāri G. Ruskula versijai par Rīgas attīstību skanēja kritiskos toņos. Viņš iztirzāja piemēru par tagadējo Rīgas transporta koridoru neatbilstību tam, lai kaut cik apjomīgu katastrofu gadījumā mediķi spētu nonākt līdz cietušajiem un pēc tam ar visiem cietušajiem atpakaļ slimnīcās. Ar to viņš pamatoja nepieciešamību pēc tādiem kapitālieguldījumiem Rīgā, kādus var (? - varbūt īstenībā tomēr nevar) atļauties tikai valsts, kam Rīgā ieguldāmās naudas pieskatīšanai vajadzēšot nodibināt Rīgas ministra posteni. Skarbāk sakot, visa Rīgas infrastruktūra ir tik nolietota, ka kaut kur ir jānotiek avārijai, kas izraisa domino efektu, jo pārējie infrastruktūras elementi nespēs šādu triecienu absorbēt.
