Katram Rīgas tirgum ir savs smeķis. Uz Brīvības ielas iedzimto – Vidzemes tirgu – mēdz aiztipināt gan kundzīte biznesa kostīmiņā, gan bomzis. Te iespējams ieraudzīt pilsētas centra dzīvi visā tās krāšņumā, pakaulēties par iekāroto un izrunāties ar mutīgajām pārdevējām.
Lielā pumpja tirgus
Vidzemes tirgus nosaukumu andelēšanās vieta Matīsa un Brīvības ielas sadurē ieguva pēc Pirmā pasaules kara, tautā to dēvē arī par Matīsa tirgu, bet senākais nosaukums bija – Aleksandra tirgus. 1902. gada 15. oktobrī tika atklāti divi Aleksandra tirgus paviljoni un pārvaldes ēka Brīvības un Matīsa ielas stūrī. Tirgus darbojās jau kopš 1876. gada un atradās tagadējās Jaunās Ģertrūdes baznīcas vietā, pie artēziskās akas jeb Lielā pumpja, kur pragmatisku apsvērumu dēļ tika ierīkots arī pirmais Rīgas zirgu tramvaja galapunkts. Tolaik pēc šīs norādes tirdziņš arī tika meklēts. 1902. gadā to pārcēla uz labiekārtotu teritoriju – turpat, kur tas ir vēl šobrīd.
Starp citu, par tirgus prestižu liecina arī kāds nekrologs Jaunākajās Ziņās, publicēts 1926. gada augustā. Tajā tuviniekiem šķitis būtiski norādīt, ka Kristaps Jāņa dēls Ottersbergs bijis Rīgas Vidzemes tirgus gaļas tirgotājs.
Šmēlinga veikums – dzīvs
Pie arhitekta Reinholda Šmēlinga veikuma – ķieģeļu paviljoniem – acis var pamielot vēl aizvien. Savulaik tie bija modernākie tirgus paviljoni tā dēvētajā eklektiskajā ķieģeļu stilā, un tirgus citu savu brāļu vidū varēja izcelties ar pirmo slēgto tirdzniecības halli Rīgā, kas paredzēta gaļas tirdzniecībai. Tā ir pārsegta ar metāla pārsegumu. Tirgus teritorijā tika uzcelta arī otra – atklātā – tirdzniecības halle, kurā pārdeva citus pārtikas produktus. Tirgus paviljoni būvēti stingri atbilstoši savai funkcijai. Garo, plašo ēku, kas sānskatā ir visai vienmuļa, atdzīvina rotaļīgie frontoni, kuru pacēlums nosedz augstā jumta konstrukciju. Tirgus celtniecības kopējās izmaksas tolaik bijušas 235 tūkstoši rubļu.
Laika garam līdzi
Savā pastāvēšanas laikā tirgus piedzīvojis raibus notikumus. Piemēram, 2001. gada maijā Vidzemes tirgus pircēji gan pārtikas, gan rūpniecības preces sāka iegādāties arī pavisam jaunā paviljonā. Tas būvēts atbilstoši 21. gadsimta arhitektūras modei – metālā un stiklā – un aizņem daļu kādreizējo noliktavu teritorijas. Apsildāms, ar 60 tirdzniecības vietām. Cimperlīgāki pircēji nu var doties pārtikas meklējumos paviljonā, bet citi – zem klajas debess.
Dažs labs bohēmas nogurdināts un ne tik nogurdināts radošs ļautiņš, iespējams, noraudāja, ka pēc modernā paviljona uzbūvēšanas vairs nav ierastās Kāpostu ielas. Zinātājiem skaidrs, ka tur nākamajā rītā pēc radošas nakts varēja nobaudīt glāzi spirdzinošas kāpostu sulas un neviena tirgus sieva ar pirkstu acī tālab nebakstīja un uz varžacīm nekāpa.
Nepieredzētu cilvēku pieplūdumu izraisīja pasākums, kuru, šķiet, tirgū nekādi nevajadzētu rīkot. Taču Latvijas Mākslas akadēmijas studenti izprātoja, ka 2009. gada modes skate iederētos tieši Matīsa tirgū. Viņi savu ieceri īstenoja bijušā gaļas paviljona ēkā. Studenti respektēja tirgus vidi, pieskaņojot tai arī padomjlaiku drēbju veikalu jeb šovrūmu lavka.
Vislabāko reklāmu tirgum tomēr rada pircēji. Internetā. Neatkarīgā uzgāja stāstu no dzīves – kā Sandis meklēja un atrada hronometru: "Iegādāt hronometru likās vienkārši – aizej uz atbilstošo veikalu un iegādājies kā normāls patērētājs. Praksē izrādījās, ka hronometrs – tas nav vienkāršs pirkums." Viņš to atradis Vidzemes tirgū, kur "kāds onkulis bija iekārtojis kiosku taisni aiz ugunsdzēsēju depo, pretī makšķernieku veikalam. Par viņa popularitāti liecināja kaut vai tas, ka šeit pulcējās astoņi atsevišķi indivīdi (tirgus rekords), kas interesējās par viņa pārdodamo mantu klāstu".
Tagad Rīgas domē tiek spriests, ka tirgum jaunu elpu dotu Tērbatas ielas pārveidošana par gājēju ielu līdz pat Matīsa tirgum. Tā būtu iespēja atdzīvināt šo pilsētas daļu.