Vēl meklēs saimnieku Brīvības piemineklim un Brāļu kapiem
 
©Dmitrijs Suļžics/F64 Photo Agency

Brīvības pieminekļa un Rīgas Brāļu kapu likumprojekts joprojām nav ticis tālāk par pirmo lasījumu. Nu jau trešais Saeimas sasaukums ir apņēmības pilns to aizdabūt līdz finišam, atmetot mēģinājumu tikt skaidrībā par abu valsts simbolu īpašuma tiesībām. Tagad galvenais akcents tiek likts uz to, kas tad būs to apsaimniekotājs un ko drīkstēs darīt šo abu pieminekļu teritorijā un ko ne.

Gan Brīvības piemineklim, gan Brāļu kapiem jābūt valsts īpašumā, jo tie savulaik būvēti par valsts līdzekļiem un ziedojumiem un arī šobrīd valsts rūpējas par to saglabāšanu. Apsaimniekošana būtu jāuztic Valsts nekustamajiem īpašumiem (VNĪ), bet ar pašreizējo kapacitāti tas neesot tam pa plecam, Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas sēdē teica Kultūras ministrijas (KM) parlamentārā sekretāre Marika Zeimule. Viņa uzsvēra, ka likumprojektam ir vairāki mērķi: noteikt īpašumtiesības un uzvedības normas pie Brīvības pieminekļa, izveidot padomi un noregulēt noteiktās aizsardzības zonas. KM esot gatava izstrādāt alternatīvu tekstu likumprojektam, kas patlaban ir skatīts 1. lasījumā un tālāk nav ticis, noliekot pagaidām malā īpašumtiesības, kas līdz šim bremzēja šā jautājuma tālāko virzību.

Arī Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes vadītājs Juris Dambis uzsvēra, ka ļoti svarīgi ir atrisināt visu valstij piederošo nozīmīgāko kultūras pieminekļu kvalitatīvu apsaimniekošanu, restaurāciju, konservāciju un atjaunošanu. Valsts īpašumā ir izcilas kultūrvēsturiskas vērtības, kuras prasa ļoti rūpīgā un augstā līmenī uzturētu speciālistu sistēmu. Agri vai vēlu VNĪ vajadzēs iekšēji izveidot vai nu speciālu struktūru, vai arī veidot kādu citu institūciju, kas ar šiem jautājumiem nodarbojas. Labs piemērs esot Norvēģijā, kur valsts īpašumu turētāji nebija kompetenti un viņu nacionālā mantojuma institūcijai pat bijis kara stāvoklis ar tiem. Galu galā izdevies visu nokārtot tā, ka šīs abas institūcijas sadarbojas un viņu VNĪ pat nereti pārzinot labāk praktiskās ēku atjaunošanas lietas.

Deputāte Ingūna Rībena gan neslēpa skepsi par iespēju izdarīt jel ko «taustāmu» tuvākajā laikā. Jau 17 gadu šis jautājums tiekot bīdīts turp un atpakaļ, nomainījušies jau vairāki Saeimas sasaukumi, un tālāk par 1. lasījumu nav tikts. Katrā ziņā VNĪ tas nebūtu uzticams, ko pierādot arī šīs institūcijas līdzšinējā darbība.

Saeimas juridiskā dienesta pārstāve Lilita Vilsone gan uzskata, ka vajadzīga tikai politiskā griba un to visu var sakārtot. Viegli tas nebūs un ātri arī ne. Turklāt jārada sistēma ne tikai šiem simboliem, bet arī citiem valstij piederošajiem pieminekļiem. Tāpēc KM jāuzdod rast konkrētus risinājumus, kam tad būtu jāuzņemas apsaimniekošana.

Rīgas pilsētas arhitekts Gvido Princis gan šaubās, vai būtu jāmaina līdzšinējā kārtība. Neesot arī skaidrs, kurš tad varētu būt apsaimniekotājs un vai demokrātiskā valstī vajadzētu strikti aizliegt teju jebkādus pasākumus pie Brīvības pieminekļa.

Rīgas pieminekļu aģentūras vadītājs Guntis Gailītis gan vēlētos, lai noteiktu striktu kārtību par to, ko atļaut darīt šajās vietās. Patlaban aģentūra strādājot kā filtrs, kas mēģina izsijāt tos dažādos pasākumu pieteikumus, kas nonāk no Rīgas domes Juridiskās pārvaldes. Ir reizes, kad izdodas pierunāt pasākumus rīkot kur citur. Bet ne jau vienmēr tas ir iespējams, jo regulējuma, ko drīkst un ko ne, neesot. Valstij ir jānosaka, ka te var notikt tikai valstiska mēroga pasākumi. Lai nav tā, ka viens jaunais pāris 8. augustā izvēlas Brīvības pieminekli kā savas oficiālās kāzu ceremonijas vietu ar 100 kāzu viesiem un mācītāju, un atrunāt no šāda soļa aģentūra nespējot. Jo, protams, nevarot noliegt, ka iepriekš te tiešām notikuši daudz nepiemērotāki pasākumi, tostarp ielu basketbola mači trīs dienu garumā.

Komisijā tika uzdots KM iesniegt alternatīvu likumprojekta tekstu līdz 4. maijam, lai pēc tam vēl pagūtu līdz vasarai izskatīt to.

Jāatgādina, ka juridiski Brāļu kapu un Brīvības pieminekļa statusu, kārtību pie pieminekļiem un uzturēšanu joprojām regulē Augstākās Padomes 1993. gada 2. februāra lēmums, ka jau ir sen novecojis un netiek pildīts. Patlaban zeme zem abiem objektiem pieder Rīgas pašvaldībai, bet paši pieminekļi nav ierakstīti zemesgrāmatā. Šobrīd tos apsaimnieko Rīgas pieminekļu aģentūra, kas saņem finansējumu no dažādiem avotiem - gan valsts, gan pašvaldības, gan ziedojumiem.