Centrāltirgus gaida 80. jubileju

Rīgas Centrāltirgus ir ne tikai savdabīga pilsētas vizītkarte, tas ir arī lielākais Eiropā. Neatkarīgi no prinču, augstu valsts vadītāju un citu prominenču vizītēm tas dzīvo savu dzīvi jau vairākus gadsimtus. Viņi, būdami Rīgā, tik tiešām apmeklē Centrāltirgu. Piemēram, Zivju paviljonā savu kāju spēruši, šķiet, gandrīz visu Eiropas valstu vadītāji.

Par Centrāltirgus dzimšanas oficiālo dzimšanas dienu uzskatāms 1930. gada 2. novembris, bet tirgošanās vieta vēsturiski izveidojusies daudz agrāk. Jau 1571. gadā Daugavas malā ļaudis andelējušies ar pārtiku, bet šo vietu sāka labiekārtot tikai 1863. gadā, kad uzcēla nojumes un būdas.

Tik pierastie tirgus apaļīgie paviljoni parādījās tikai 20. gadsimtā, kad Daugavmalas tirgus kļuva par šauru un ne pircējiem, ne pārdevējiem nepatika tajā valdošā nekārtība un netīrība.

Cepelīnus uz Rīgu!

Kaut arī par Centrālā tirgus ierīkošanu tika spriests jau 1909. gadā, Rīgas tēvi tikai 1922. gada 18. decembrī nolēma, ka Daugavmalas tirgum laiks ierādīt citu vietu – starp Maskavas ielu, Sarkanajiem spīķeriem, Gogoļa ielu un Kārļa baseinu. Par Rīgas Centrāltirgus neapšaubāmo rozīnīti – cepelīnu angāru izmantošanu paviljonu būvē – varam pateikties vispirms jau Rīgas pilsētas valdes tirdzniecības daļas vadītājam Klāvam Lorencam. Tieši viņam radās ideja tirdzniecības hallēs likt lietā Pirmā pasaules kara laikā Vaiņodē uzcelto vācu cepelīnu – lielu, resnvēderainu lidaparātu – angāru dzelzs konstrukcijas.

No 1924. līdz 1930. gadam arhitektu Pāvila Dreijmaņa un Pāvila Pavlova projektētie paviljoni bija uzcelti. No sākotnējās ieceres izmantot visu ļoti augsto cepelīnu angāru konstrukciju tomēr atteicās pragmatisku apsvērumu dēļ – kā gan varētu piesildīt milzu telpu, turklāt tāds plašums izraisītu temperatūras svārstības. Tāpēc arhitekti paņēma tikai augšējo daļu. Arhitekti nav izvairījušies no 20. gadsimta 20. gadu modes – Art Deco ietekmes, taču – kāpēc ne? Par piecu angāru konstrukcijām Rīgas pilsēta samaksāja Valsts mantu uzņemšanas komisijai apmēram piecus miljonus Latvijas rubļu.

Liels un moderns

Šis bija ļoti vērienīgs projekts. Tā dēļ pat tika ziedotas divas Sarkano spīķeru rindas. Piecu paviljonu kopplatība bija 16 000 kvadrātmetru, zem tiem pagrabi, bet no pagrabiem – tuneļi uz kanālmalu, lai varētu pievest preci. Pavisam cits plašums, pavisam citi apstākļi, tāpēc tirgus nenoliedzami bija viens no lielākajiem un modernākajiem tā laika Eiropā.

Kad Centrāltirgus bija uzcelts, lielāko no paviljoniem – 5000 kvadrātmetru plašo – bija iecerēts atvēlēt vairumtirdzniecībai un gaļas apstrādei, bet mazākos – nepilnu 2600 kvadrātmetru platībā – mazumtirdzniecībai. Visās ēkās bija centrālā apkure un elektriskā apgaismošana.

Zem paviljoniem savukārt ir sava republika, kurā pirms daudziem gadiem šiverēja ne tikai tirgotāji, preču pievedēji un tirgus vadība, bet arī cilvēki bez noteiktas dzīvesvietas un žurkas. Ar tām tirgus priekšniecība ir karojusi un visbeidzot arī uzvarējusi, bet bija laiks, kad tika maksāts par katras noķertas žurkas asti. Pagrabtelpu kopējā platība mērāma divos hektāros, tur slēpjas saldētavas, kurās glabājas desmitiem un pat simtiem tonnu produktu. Nezinātājam ir viegli apmaldīties plašo eju labirintos, bet zinātāji izlīkumos pat aizsietām acīm. Piemēram, satiksmes eja, kas savieno sānejas un galvenās ejas, ir 337 metrus gara. Centrāltirgus pazemē bija trīs apakšzemes tuneļi, kuri izveda uz kanālmalu.

Ne tikai tirdzniecība

Centrāltirgus paviljoni piedzīvojuši ne tikai tirgošanos vien. Te rīkota auto izstāde, jo varenās telpas tam bija piemērotas, sarīkota Latvijas Mednieku biedrības izstāde, un nevar nepieminēt arī faktu, kas akurāt iederas pašreizējā priekšvēlēšanu gaisotnē. Tirgū 1930. gada aprīlī Latvijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija sasauca masu sanāksmes, bet maijā tur tika sarīkota Strādnieku un zemnieku frakcijas sapulce.

Ārzemnieki jau kopš tirgus atklāšanas uz šo vietu devušies ar īpašu azartu un interesi – kā ekskursijā. Ulmaņlaikos, protams, viņus interesēja Latvijas eksporta preces – sviests un bekons. Tagad Centrāltirgus savā mājaslapā tūristus vilina ar kaņepju sviestu, cūkas šņukuriem un... belašiem.

Zivju paviljonu tik tiešām iecienījuši citu valstu vadītāji, ierodoties vizītēs Latvijā, bet jau 30. gados turp devušies tūristi, lai priecātos par akvārijos peldošajiem jūras iemītniekiem.

Otrā pasaules kara laikā divus Daugavai tuvāk stāvošos paviljonus pārveidoja par vācu armijas automašīnu dzinēju remontdarbnīcu, bet aiz pagaidu sētas iekārtoja malkas uzglabāšanas laukumu koncerna Adam Opel vajadzībām.

**

UZZIŅAI

• 1983. gada

18. oktobrī ar Latvijas PSR Ministru padomes lēmumu Centrālā kolhozu tirgus paviljonu kompleksu pasludināja par kultūras pieminekli.

• 1998. gadā tirgus teritorija, veidojot ar vecpilsētu vienu veselumu, iekļāvās UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā.