Rīgas standartapbūves dzīvokļu cenu kāpuma apstāšanos var izskaidrot gan ar cilvēku ieņēmumu pieaugumu, gan samazināšanos. Kam naudas kļūst vairāk, tie izvēlas starp privātmājām un dzīvokļiem jaunuzceltās ēkās, bet citi vairs nevar uzlabot savus dzīves apstākļus, piemaksājot par labākiem dzīvokļiem vecajās ēkās.
Tā nenotiek pārāk bieži, ka divi no trijiem nekustamā īpašuma tirgus starpniekiem informē par Rīgas standartapbūves dzīvokļu cenu nemainīšanos attiecībā pret iepriekšējo mēnesi. Iepriekš tas parādījās datos par 2015. gada jūniju, kad cenu līmenis bija ap 550 eiro par dzīvokļa kvadrātmetru.
Šā gada septembrī cenu nemainīšanās figurēja Arco Real Estate un Ober Haus aprēķinu rezultātos. Šo faktu nevis mīkstina, bet paspilgtina Ober Haus vēstījuma oriģinālā forma, ka cena esot «palielinājusies par 0,05%, sasniedzot 779,3 eiro/kv.m». Proti, cena augusi ne par eiro, bet par eirocentiem. Tās ir pārāk sīkas izmaiņas, lai statistiskie mērījumi tās uztvertu. Citiem vārdiem sakot, daži desmiti eirocentu par vienu dzīvokļa kvadrātmetru ir mazāk nekā statistiskās kļūdas. To lieku reizi apliecina Latio ar it kā ievērojamo cenu pieaugumu. Salīdzinājumā ar nulli +10 ir daudz, bet īstenībā šeit notiek nevis reālo cenu, bet cenu mērīšanas radīto svārstību korekcija. Tirgus principā nav spējīgs uz tādiem pavērsieniem, ka jūnijā cenas būtu nobrukušas par 29 eiro, bet gan augustā, gan septembrī atkopušās par 10 eiro mēnesī, joprojām paliekot zem tā cenu līmeņa, kādu Latio uzrādīja jūnijā. Ja cenas tiešām uzsāktu strauju samazinājumu, tad tas izstieptos vismaz gada garumā un vēl ilgāk.
Nulle cenu izmaiņu aprēķinos liecina, ka arī cenu pazemināšanās nenotiek tādā tempā, lai to varētu droši apliecināt. Cita lieta, ka tā ir tikai mājokļu cenu nominālā forma, kas neparāda eiro vērtības zudumu pret citām precēm un pakalpojumiem. Pēc oficiālajiem statistikas datiem, patēriņa cenas septembrī augušas pat 0,6%. Nekustamie īpašumi cilvēku patēriņa grozā netiek iekļauti. Statistiķi ir atkratījušies no pienākuma pētīt tirgu, kur veikto darījumu faktiskās cenas nav pamanāmas tik viegli kā maizes un piena cenas veikalos.
Rīgas standartapbūves dzīvokļu cenu pieauguma atpalikšanu no pārtikas, degvielas un daudzu citu cenu pieauguma var mīkstināt ar atrunu, ka tas raksturo tikai vienu no mājokļu tirgus segmentiem, nevis visu tirgu. Varbūt darījumu skaits un tajos iesaistītā naudas masa pārvietojas uz citiem segmentiem, sākot ar jaunajiem projektiem tepat Rīgā. Darījumu starpnieki to viennozīmīgi neapliecina, bet arī trauksmes zvanus nezvana. Viņu terminoloģijā paliek spēkā vispārēji pozitīvais vērtējums, kādu šā gada 27. martā pēc nekustamā īpašuma mākleru apspriedes klajā laida Latvijas nekustamo īpašumu darījumu asociācija (LANĪDA): «Latvijas nekustamo īpašumu (NĪ) jomas ekspertu vidū jaušams optimisms, jo neesot nekāda pamata runāt par tuvojošos krīzi. Ieguldījumi mājokļu iegādē un to remontos ir ar pozitīvu izaugsmes potenciālu, un esošā situācija NĪ tirgū liecina, ka klientu pozitīvais noskaņojums, algu un nodarbinātības kāpums, popularitāti iemantojusī ALTUM programma ģimenēm un tās novitāte - jaunajiem speciālistiem, kā arī pārliecība par nākotni liek pamatu nozares veiksmīgai attīstībai arī šogad.»
Kam tāda prognoze gada otrajā pusē vairs nešķiet ticama, tas var atkārtot Latvijas Fiskālās disciplīnas padomes priekšsēdētāja Jāņa Platā nupat publicēto brīdinājumu, «ka ekonomika ir tik acīmredzami tuvu ekonomiskās aktivitātes cikla pašai virsotnei, ka šobrīd nedrīkst pieļaut makroekonomikas prognozes, kas varētu radīt iespējamu fiskālās telpas paplašināšanu». Bet «fiskālā telpa» taču būtībā ir tas pats, kas apdzīvojamā telpa! Jo tā lielāka, jo lielāki arī izdevumi par apkuri, nodokļu maksājumiem utt. Blokmāju iemītnieki jau šķiet to sapratuši tikpat labi kā J. Platais, bet turīgāki ļaudis un valsts iestādes raugās nākotnē ar lielākām cerībām.
