Tiesībsargs Satversmes tiesā zaudē Rīgas domei

ST secināja, ka Rīgas dome nav pārkāpusi tai likumdevēja piešķirto pilnvarojumu.

Lieta tika ierosināta pēc tiesībsarga Jura Jansona pieteikuma. Pieteikuma iesniedzējs pārbaudes laikā konstatēja trūkumus saistošo noteikumu normā, kas nosaka NĪN aprēķina kārtību fiziskajām personām par divu vai vairāku dzīvokļu mājām, kas nav sadalītas dzīvokļu īpašumos. Tiesībsargs aicinājis Rīgas domi noteiktā termiņā šos trūkumus novērst, tomēr tā to neizdarīja.

ST spriedumā skaidrots, ka izskatāmās lietas pamatjautājums bija par to, vai nekustamā īpašuma nodokļa maksātāja jeb fiziskās personas, kuram piemēro nodokli par daudzdzīvokļu māju, kas nav sadalīta dzīvokļa īpašumos, vai par telpu grupu nedzīvojamā ēkā, kuras lietošanas veids ir dzīvošana, iespējamais īpašuma tiesību ierobežojums atbilst tiesiskās vienlīdzības principam. Līdz ar to ST nolēma izvērtēt apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 91.panta pirmajam teikumam kopsakarā ar Satversmes 105.panta pirmo teikumu.

ST secināja, ka vienādos un salīdzināmos apstākļos atrodas nekustamā īpašuma nodokļa maksātāji jeb fiziskās personas, kuriem jāmaksā nodoklis par dzīvokļa īpašuma sastāvā esošu ēkas daļu, kuras lietošanas veids ir dzīvošana, vai par viendzīvokļa māju, ja minētajos objektos taksācijas gada 1.janvārī plkst.00 ir deklarēta vismaz vienas personas dzīvesvieta. Kā arī nekustamā īpašuma nodokļa maksātāji jeb fiziskās personas, kuriem jāmaksā nodoklis par daudzdzīvokļu māju, kas nav sadalīta dzīvokļa īpašumos, vai par telpu grupu nedzīvojamā ēkā, kuras lietošanas veids ir dzīvošana, ja taksācijas gada 1.janvārī plkst.00 minētajos objektos dzīvesvietu deklarējušo personu skaits ir vienāds ar nodokļa maksātāju skaitu.

Saskaņā ar apstrīdēto normu dzīvokļa īpašumos nesadalītas daudzdzīvokļu mājas vai tādas nedzīvojamā ēkā esošas telpu grupas, kuras lietošanas veids ir dzīvošana, gadījumā nodokļa maksātājam jeb fiziskajai personai samazinātās nodokļa likmes piemēro par to mājas platības daļu, kurā taksācijas gada 1.janvārī plkst.00 ir deklarēta kādas personas dzīvesvieta, pieņemot, ka vienai dzīvesvietu deklarējušai personai piekrīt 30 kvadrātmetri no mājas daļas, kuras lietošanas veids ir dzīvošana, un par šai daļai piekrītošo koplietošanas telpu platību. Par pārējo platības daļu nodokļa maksātājam piemēro nodokļa likmi 1,5 procentu apmērā no īpašuma kadastrālās vērtības. Savukārt, ja nodokļa maksātājam pieder dzīvokļa īpašums vai viendzīvokļa māja, tad samazinātās nodokļa likmes viņam piemēro neatkarīgi no telpu platības, kas piekrīt šajā īpašumā dzīvesvietu deklarējušai personai. Tādējādi apstrīdētā norma paredz atšķirīgu attieksmi pret personu grupām, kuras atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos.

ST secināja, ka Rīgas dome nav pārkāpusi tai likumdevēja piešķirto pilnvarojumu. Tiesa arī atzina, ka apstrīdētajā normā iekļautā nekustamā īpašuma nodokļa aprēķināšanas kārtība ir pietiekami skaidri formulēta, lai persona varētu izprast no šīs normas izrietošo tiesību un pienākumu saturu un paredzēt tās piemērošanas sekas. Tādējādi atšķirīgā attieksme ir noteikta ar normatīvajos aktos paredzētā kārtībā pieņemtu tiesību normu.

ST arī secināja, ka Rīgas dome ir norādījusi uz objektīvām nodokļa maksātāju atšķirībām saistībā ar izraudzīto nodokļa objektu.

Regulējums, kas paredz kāda nodokļa maksāšanu, tiek noteikts, lai nodrošinātu valsts budžeta un pašvaldību budžetu veidošanu, tādā veidā sekmējot sabiedrības labklājību. Ja persona deklarē dzīvesvietu noteiktas pašvaldības teritorijā, tad pašvaldība gūst ieņēmumus arī no šīs personas iedzīvotāju ienākuma nodokļa maksājumiem. Savukārt ar nekustamā īpašuma nodokļa un iedzīvotāju ienākuma nodokļa ieņēmumu palīdzību pašvaldība var pildīt savas funkcijas. Tādējādi ar apstrīdēto normu noteiktā atšķirīgā attieksme ir vērsta uz sabiedrības labklājības aizsardzību, skaidrots ST spriedumā.

Spriedumā norādīts, ka ST secināja, ka Rīgas domes izraudzītie līdzekļi ir piemēroti atšķirīgās attieksmes leģitīmā mērķa sasniegšanai

ST atzina, ka informācija par personas lietošanā esošajām telpām ne vienmēr būtu uzskatāma par objektīvu nekustamā īpašuma nodokļa aprēķināšanas kritēriju. Savukārt informācijas pieprasīšana no nodokļa maksātājiem vai pienākuma uzlikšana personām iesniegt noteiktu informāciju nodokļa aprēķināšanas vajadzībām, radītu papildu saistības personām un palielinātu administratīvo slogu salīdzinājumā ar apstrīdētās normas regulējumu. Līdz ar to nepastāv citi, saudzējošāki līdzekļi, ar kuriem atšķirīgās attieksmes leģitīmo mērķi būtu iespējams sasniegt vismaz tādā pašā kvalitātē.

ST arī norādīja, ka apstrīdētajai normai piemīt regulējoša funkcija - mudināt nodokļa maksātājus deklarēt savu dzīvesvietu Rīgā vai ļaut deklarēt savu dzīvesvietu nodokļa objektā personām, kuras tur dzīvo. Tātad nodokļa maksātājs var pielāgot savu rīcību tādā veidā, lai viņam tiktu piemērotas samazinātās nodokļa likmes.

Vērtējot apstrīdētās normas ietekmi uz kopīpašuma tiesiskajās attiecībās esošajām personām, ST atzina, ka kopīpašuma institūts pats par sevi rada tādas sekas, ka viena kopīpašnieka rīcība var noteiktā mērā ietekmēt pārējos kopīpašniekus. Personām, kas ir kopīpašuma tiesiskajās attiecībās, jāapzinās no tām izrietošās tiesiskās sekas.

Sabiedrības ieguvums no atšķirīgās attieksmes, kas noteikta ar apstrīdēto normu, ir ieņēmumi pašvaldības budžetā, kas ļauj tai pildīt savas funkcijas sabiedrības interesēs. Turklāt sabiedrība gūst labumu arī no efektīvas nodokļa administrēšanas, jo apstrīdētā norma ļauj aprēķināt nodokļa maksājumu, izmantojot pašvaldības rīcībā jau esošu informāciju. Papildus tam apstrīdētā norma sekmē arī to, lai personas, piemēram, īrnieki, deklarētu savu dzīvesvietu tur, kur patiešām dzīvo, un tādā veidā veicina personu sasniedzamību tiesiskajās attiecībās ar valsti un pašvaldību. Tādējādi labums, ko no atšķirīgās attieksmes gūst sabiedrība, ir lielāks par personas tiesībām uz īpašumu nodarīto zaudējumu. Nosakot atšķirīgo attieksmi, ir ievērots samērīguma princips, skaidrots ST spriedumā.

Papildus ST vērsa uzmanību uz to, ka pašvaldībai ir pienākums periodiski pēc savas iniciatīvas apsvērt, vai tās noteiktie kritēriji atšķirīgu nekustamā īpašuma nodokļa likmju piemērošanai ir samērīgi, joprojām atbilst sociālajai realitātei un personas tiesībām uz mājokli un vai šajā jomā spēkā esošo tiesisko regulējumu nevajadzētu pilnveidot.

ST spriedums ir galīgs un nepārsūdzams, tas stāsies spēkā tā publicēšanas dienā. Spriedums tiks publicēts oficiālajā izdevumā “Latvijas Vēstnesis” piecu dienu laikā pēc tā pieņemšanas.