Rīga – Baltijas enerģētikas galvaspilsēta
Rīga 19. un 20. gadsimta mijā neapšaubāmi bija visas Baltijas progresīvākā pilsēta. Tās redzeslokā bija arī jaunā un plaukstošā enerģētikas nozare, ieviešot vienu no sava laika spilgtākajām inovācijām – elektrisko enerģiju. 1878. gadā elektriskā gaisma Rīgā bija pirmā visas Baltijas mērogā, un arī turpmākajos gados un pat desmitgadēs Latvija un, jo sevišķi, Rīga apsteidza pārējo Baltiju elektriskās tehnoloģijas attīstībā. Tā tas ir joprojām, jo Rīgā atrodas Baltijas mērogā neaizstājamās Rīgas termoelektrostacijas jeb Rīgas TEC.
Starp Baltijas valstīm šobrīd tikai Latvija un Igaunija spēj nodrošināt sevi ar elektroenerģiju, taču, tā kā drīzumā Igaunijai būs jāpārveido ar degslānekli darbināmā Narvas elektrostacija, tad nākotnē starp Baltijas valstīm Latvija ar Rīgas TEC, būs vienīgā ar savu enerģētisko nodrošinājumu.
Pirmā elektrostacija Rīgā - teātra vajadzībām
Līdzīgi kā mūsdienās Rīgas TEC ir modernākās ražotnes, kas ar elektroenerģiju nodrošina ne tikai Latviju un Baltijas valstis, bet ir Ziemeļvalstu mēroga tirgus spēlētājs, tā pirms 131 gada lielu lomu Latvijas enerģētikas attīstībā nospēlēja Rīgas pilsētas (Vācu) teātra elektrostacija. Tobrīd tā bija lielākā Latvijā un veicināja Rīgas pilsētas elektroapgādes attīstību. Pēc ugunsgrēka, kas 1882. gadā teātra ēkā izcēlās gāzes apgādes sistēmas bojājumu dēļ, tā vadība atjaunošanas darbos deva priekšroku elektriskajam apgaismojumam. Pilsētas kanāla malā par pašvaldības līdzekļiem teātra vajadzībām izbūvēja līdzstrāvas elektrostaciju, kuras 42,5 kW jauda nodrošināja teātra ēkas apgaismojumu, izmantojot 1783 kvēlspuldzes un sešas loka lampas, kam turpmākajos gados vēl pievienoja papildu spuldzes. 1887. gada 1. septembrī atklāja atjaunoto teātra ēku. Sākotnēji elektrostacija ražoja elektroenerģiju teātra vajadzībām. Turpmākajos gados, palielinot elektrostacijas jaudu, teātra elektrostacija nodrošināja elektroenerģijas piegādi apkārtnē esošajiem namiem, 1891. gadā jau bija vairāk nekā 1000 klientu - iestādes, biedrības, dzīvokļi. Tādējādi elektrostacijas sekmīgā darbība veicināja strauju privātās iniciatīvas attīstību Rīgas elektroapgādē, kas ievadīja pilsētas vienotas elektroapgādes attīstību - centrālās elektrostacijas iedarbināšanu Andrejsalā 1905. gadā.
Rīgas TEC - drošuma un stabilitātes garants
Mūsdienu energoapgādē Rīga ir saglabājusi savu progresīvo lomu un nozīmi starp Baltijas valstu pilsētām. Pilsētas pievārtē darbojas Rīgas HES, un tieši šeit atrodas Baltijā modernākās elektrības un siltuma ražotnes - Rīgas TEC-1 un TEC-2, kurām ir līdzīga un pat lielāka nozīme, nekā savā laikā bija Vācu teātra elektrostacijai. Šīs ir tā sauktās bāzes jaudas stacijas - katras valsts energosistēmā svarīgākais ir tās drošuma un neatkarības jautājums, lai krīzes situācijā elektrību un siltumu varētu saražot paši. To var nodrošināt tikai bāzes jaudas. Rīgas TEC ir teju 1000 MW jauda, kas atbilst Latvijas patēriņam, turklāt strādājot tirgus apstākļos un pierādot savu konkurētspēju. Citiem vārdiem, tikai TEC nodrošina to, ka Latvijā nenodziest gaisma un nepazūd elektrība (par saprātīgu cenu).
Rīgas TEC darbojas vienotā Baltijas un Ziemeļvalstu sistēmā un nodrošina cenas stabilitāti un energoapgādes drošumu. Tieši šobrīd elektroenerģijas tirgus ir tuvu krīzes situācijai - sausuma un bezvēja apstākļos, kad ir zems hidrorezervuāru līmenis un nav pietiekama vēja staciju darbība, vispārējos ražošanas deficīta apstākļos Rīgas stacijas vienīgās nodrošina elektroenerģiju brīžos, kad patēriņa pieprasījumu nevar nosegt citā veidā.
Uzsākot Rīgas TEC rekonstrukciju, Latvijā bija jaudu katastrofa, kas draudēja ar elektroenerģijas importu par dārgu cenu un energoatkarību - līdzīgi kā šobrīd Lietuvā. Patlaban situācija ir teju līdzīga, tikai vairs ne mums Latvijā, bet Baltijas mērogā - kaimiņos jau trūkst un drīzumā vēl vairāk iztrūks jaudas. Tātad drīzā nākotnē starp Baltijas valstīm būsim vienīgie ar savu enerģētisko nodrošinājumu, jo investīciju lēmumi šīm valstīm vēl ir priekšā - Igaunijai būs jādomā, ar ko aizvietot Narvas staciju ES stingrāku vides aizsardzības prasību dēļ lielajām fosilā kurināmā elektrostacijām, Lietuvai - jārisina bāzes jaudu deficīta problēma, kas joprojām ir aktuāla pēc Ignalinas AES slēgšanas.
Mākslīgās apgaismošanas ideāls
Daudzi no skolas gaitām atceras Eduarda Veidenbauma dzeju, taču ne visi zina, ka šis Cēsu jauneklis Tērbatas Universitātē studēja tieslietas un darbojās ne tikai literatūrā - talantīgais students rakstīja populārzinātniskus rakstus jeb apcerējumus par ekonomiku, jurisprudenci u. c. Ir ārkārtīgi interesanti, ka laikā, kad elektrības izmantošana vēl bija pašos pirmsākumos, E. Veidenbaums saskatīja tās izmantošanas milzīgās iespējas. 1891. gadā savā apcerējumā Vairāk gaismas viņš rakstīja: «Jau savā tagadējā attīstības pakāpienā elektriskā gaisma sasniegusi tādus panākumus, ka to varētu dēvēt gandrīz jau par mākslīgās apgaismošanas ideālu. Nav nevienas citas mierīgākas, skaistākas un acīm veselīgākas gaismas kā elektriskās lampas gaisma.»
Elektriskā gaisma, siltums un karstais ūdens - tas vairs nav publiskās demonstrācijās izrādāms brīnums sava laika progresīvākajā pilsētā. Tās ir ikdienas ērtības, ko ne tikai pilsētas, bet reģiona iedzīvotājiem nodrošina Baltijas enerģētikas galvaspilsēta Rīga.