Gājēji nevēlas redzēt velosipēdistus uz ietves, autovadītāji uz brauktuves, bet, kad pats esi uzsēdies uz divriteņa, gribas braukt, kur netraucē gājēji un mašīnas. Tā ir zināma pretruna Rīgas pilsētvidē. Bet ne neatrisināma. Lēnāk, nekā gribētos, taču pakāpeniski veloceļu tīkls galvaspilsētā tiek veidots.
Iespējams, galvenais iemesls, kādēļ izmaiņas satiksmes organizācijā notiek lēni, ir konkrētu atbildīgo trūkums Rīgas domes Satiksmes departamentā. Uzņēmuma Velokurjers vadītājs un Latvijas Riteņbraucēju apvienības pārstāvis Oļegs Stoļarovs stāsta, ka, piemēram, Ungārijas galvaspilsētā Budapeštā pašvaldībai ir vesela Velotransporta nodaļa, kurā strādā pieci darbinieki. Plāno maršrutus, piesaista finansējumu, risina velosatiksmes problēmas. Savukārt pie mums nav ne nodaļas, ne konkrētu cilvēku, kam būtu jāstrādā tieši ar velosatiksmi. Un konkurencē ar gājēju un autovadītāju interesēm riteņbraucēji parasti zaudē. Kaut gan viņi ir straujāk augošā satiksmes dalībnieku kategorija.
Vismaz vārdos pašvaldība apzinās, ka attieksmei pret velosipēdistiem jāmainās, turklāt sabiedrībā kopumā.
Biedrība Pilsēta cilvēkiem vēsta, ka 31. maijā stundas laikā no pulksten 17 līdz 18 Lāčplēša un Barona ielas krustojumu šķērsoja 740 velobraucēji. Rīgas centrā šogad ir neticami intensīva velosatiksme.
Cieņa un infrastruktūra
Vismaz vārdos pašvaldība apzinās, ka attieksmei pret velosipēdistiem jāmainās, turklāt sabiedrībā kopumā. Satiksmes departamenta mājaslapā sadaļā Velo infrastruktūra lasāmi šādi vārdi:
«Ir svarīgi, lai arī paši pilsētnieki apzinātos, ka ielas Rīgā tagad pieder ne tikai autobraucējiem un kājāmgājējiem, bet arī velosipēdistiem, kuri ir tikpat pilnvērtīgi satiksmes dalībnieki - ar savām tiesībām un, kas nav mazsvarīgi, arī pienākumiem. Līdz ar to visām satiksmes dalībnieku grupām nāksies citai ar citu rēķināties, ievērot kopējos ceļu satiksmes noteikumus un izrādīt savstarpējo cieņu.» Taču no satiksmes drošības viedokļa par cieņu ne mazāk svarīga ir nodalīta infrastruktūra, lai velosipēdisti netraucētu gājējus, bet mašīnas nebrauktu virsū velosipēdistiem. Teju ik pārdienas notiek sadursmes, kuru galvenais iemesls ir pārvietošanās kopīgajā plūsmā, bet pie tik atšķirīgiem ātrumiem tas nevar būt droši. Tātad, tāpat kā citās Eiropas pilsētās, ir nepieciešami veloceļi un velojoslas. Pakāpeniski Rīgas kartē perspektīvie velo maršruti pārtop esošos. Departamenta mājaslapā informācija par šo tēmu gan nav aktualizēta, taču kaut kas no rīdzinieku nodokļiem šogad tiks atvēlēts arī velosipēdistiem.
Brīvības ielu nedos
Darbi tiek solīti veloceļā Centrs-Ziepniekkalns. Jāatgādina, plānos veloceļš sākas Mūkusalas ielā pie Akmens tilta, iet pa Akmeņu ielu, Jelgavas ielu, Vienības gatvi, Telts ielu un Valdeķu ielu, bet beidzas Valdeķu un Ozolciema ielas krustojumā.
Veloceļam Centrs-Imanta Anniņmuižas bulvāra rajonā tiks veidots atzars, pa kuru nokļūt līdz Bolderājai, Daugavgrīvai un līdz pat jūrai. Ja to kādreiz pabeigs, līdz Daugavgrīvai varēs nokļūt no Vecrīgas.
Vēl darbi turpināsies veloceļā Centrs-Dārziņi, kas ved gar Daugavu, bet pagaidām ne līdz Dārziņiem.
Savukārt velojoslas Brīvības joslā, ko pieprasa biedrība Pilsēta cilvēkiem, nav un nebūs. To Neatkarīgajai atzīst Satiksmes departamenta pārstāve Una Ahuna-Ozola. Tā kā visā ielas garumā joslu izveidot nav iespējams, neveidošot nemaz.
Svaigs ierosinājums ir ierīkot velojoslas vairumā vienvirziena ielu. Lielas investīcijas tas neprasītu - krāsu, ceļazīmes un kādus puķupodus, stabiņus vai apmalītes, lai velosipēdisti drošāk justos. Pagaidām departaments nav izplatījis skaidrojumu, kādēļ to nevar.
Jāizdzīvo pašiem
Tik brīnišķīgā vasarā strauji augot velosipēdistu skaitam, aktualizējas vēl viena problēma. Jau pirms vairākiem gadiem Satiksmes drošības padome sprieda, ka nepieciešams, lai visi bērni obligātā kārtā mācītos Ceļu satiksmes noteikumus, apgūtu braukšanu ar riteni un skolā iegūtu vadītāja tiesības. Taču tas joprojām notiek uz brīvprātības pamata. Ja skolotāju pašu neinteresē, viņš ar veloizglītības pasniegšanu nenodarbojas. Bet, kā atzīst Ceļu satiksmes drošības direkcijas pārstāvis Jānis Aizpors, ar matemātiku vien intensīvā satiksmē nevar izdzīvot. Turklāt Latvijā vecums, no kura patstāvīgi drīkst piedalīties satiksmē, ir samazināts līdz 10 gadiem. Piemēram, Nīderlandē visi bērni obligāti iziet drošas braukšanas un satiksmes noteikumu apmācību.
Robu Latvijas bērnu izglītībā CSDD cenšas aizpildīt, organizējot Jauno velosipēdistu forumu. Sacensības, kurās iespējams tikt arī pie tiesībām. Šonedēļ velonedēļa organizēta Rīgas Motormuzejā. Ap 2000 bērnu piedalās šai azartiskajā pasākumā, un viņi satiksmi pārzina labāk nekā viens otrs pieaugušais. Taču pārējie tūkstoši bērnu tiek apmācīti kā pagadās vai netiek apmācīti vispār. Tas nav pareizi. Arī tad, ja bērns ir tikai gājējs, viņam jāzina satiksmes noteikumi un drošības pamatprincipi. Taču Izglītības un zinātnes ministrija pagaidām nav mācējusi atrast veidu, kā veiksmīgi iekļaut vispārējās izglītības saturā izdzīvošanu satiksmē. Tātad kaut kā jāizdzīvo pašiem.