Barikādes piemin aizvien klusāk. NRA analizē, kāpēc tā notiek
Ar katru gadu mazāks ir to cilvēku pulks, kas ir bijuši 1991. gada barikāžu laika dalībnieki un tagad piedalās atceres pasākumos. Vismaz Rīgā tā tas novērojams. Jauniešu, precīzāk – jaunsargu, kļūst vairāk – viņi bija gan godasardzē pie Ministru kabineta, gan Doma laukumā Rīgā, gan reģionos rīkotajos pasākumos. Likumsakarīgi – barikāžu dalībnieki noveco, aiziet viņsaulē, bet stāsti un atmiņas tiek nodoti jau nākamajām paaudzēm. Taču barikāžu baļķa nesēju skaits palielinās, spriežot pēc atmiņu stāstiem un kādas konkrētas sabiedrības grupas nopelnu izcelšanas. Arī tas ir atmiņas fenomens.
Barikāžu laiks Latvijā tika iezīmēts jau 13. janvārī, datumā, kad 1991. gadā apmēram 500 000 cilvēku devās Rīgas ielās, lai izteiktu protestu pret 12. janvārī Lietuvā notikušo vardarbību. Tonakt pie Viļņas televīzijas torņa padomju militāristi nogalināja 14 un ievainoja 110 iedzīvotājus. Sadragāja cilvēkus ar militāro tehniku. To uzzinot, Latvijas Tautas frontes priekšsēdētājs Dainis Īvāns aicināja Latvijas iedzīvotājus doties aizsargāt stratēģiski svarīgos objektus Rīgā. Aicinājums izskanēja agrā rīta stundā, kad daudzi cilvēki gulēja. Vēlāk D. Īvāns runāja televīzijā. Un iedzīvotāji organizējās arī paši, viens otram zvanot un norunājot, kurp doties.
PIEMIŅAI. Valsts prezidents un citas Latvijas augstākās amatpersonas nolika ziedus arī Bastejkalnā - pie 1991. gada janvāra apšaudē bojāgājušo piemiņas akmeņiem / Dāvis ŪLANDS, F64 Photo Agency
Latvijas iedzīvotājiem teiktajā aicinājumā izskanēja konkrētas norādes: «Līdzi jāņem radioaparāti, fotoaparāti, megafoni, kabatas lukturi, termosi ar karstu tēju. Mums jāfiksē visas iespējamās provokācijas, jāsaglabā miers, jāpaliek labi organizētiem, koordinētiem jebkuros apstākļos.» (Skat. Lauras Ardavas promocijas darbu Latvijas Trešās atmodas sociālās atmiņas un komemorācijas diskurss medijos (1988-2014).) Nozīmīgāko ēku pievedceļi un tilti tika nobloķēti ar kravas automašīnām un lauksaimniecības tehniku, kas galvenokārt tika atsūtītas no laukiem. Apsargāt barikādes bija ieradušies ļaudis no visas Latvijas. Barikādes Rīgā tika aizstāvētas līdz 27. janvārim.
Šogad, atceroties janvāra dienas pirms 27 gadiem, pie Ministru kabineta uz dažām dienām tika izveidota barikāžu rekonstrukcija - daži betona bluķi un ar dzeloņdrātīm apvilkts pacēlājs, uz kura novietots tā laika plakāts ar uzrakstu Brīvību Latvijai. Par barikāžu laiku atgādināja audio fragmenti no Zigurda Vidiņa dokumentālās filmas Balti zvani. Arī Kuldīgā varēja apskatīt pasta ēkas aizsargāšanai izmantoto smago tehniku. Savukārt Bauskā tika rekonstruēts uzbrukums Iekšlietu ministrijai Rīgā. Šo iestādi devās aizstāvēt Bauskas rajona miliči. Bet Liepājā tika pieņemts deviņu jauno zemessargu zvērests.
KĀ TOREIZ. Šoziem janvāris nav tik auksts kā 1991. gadā, bet vēsi tik un tā bija - barikāžu atceres pasākumu dalībnieki varēja sasildīties / Dāvis ŪLANDS, F64 Photo Agency
Latvijas augstākās amatpersonas un ministri savās uzrunās atgādināja par 1991. gada janvāra barikāžu nozīmi. Tās ir viena no mūsu valstiskās neatkarības svarīgākajām ceļa zīmēm un visskaidrāk apliecināja tautas gribu izbeigt padomju okupāciju un atjaunot savu valsti, sacīja Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece. Viņa aicināja nodot atmiņu stāstus jaunākajām paaudzēm. Valsts prezidents Raimonds Vējonis savā uzrunā pie barikāžu ugunskura Doma laukumā izmantoja paralēles - ja 1991. gadā barikādes bija fiziskas, tad tagad par tādām var uzskatīt aizspriedumus, neticību, pasīvumu un egoismu.
Ministru prezidents Māris Kučinskis atgādināja, ka 1991. gadā cilvēki no visas Latvijas devās uz Rīgu, uz barikādēm, jo baidījās zaudēt tikko atjaunoto Latvijas valsti.
Lai raksturotu attieksmi pret barikāžu laiku mūsdienās, jāatsaucas uz jau minēto L. Ardavas promocijas darbu, kurā viņa secina, ka barikāžu ugunskuri ir viens no nacionālās identitātes vēstījuma romantiskākajiem simboliem, vienotības absolūtais ideāls. Barikādes sociālajā atmiņā funkcionē kā ideālais atskaites punkts nācijas vienotībai, mērķtiecībai, tādējādi tiek veicinātas divas būtiskas tendences: jo vairāk idealizēts atskaites punkts, jo vairāk tiek dēmonizēta tagadne; nemitīgas skumjas par to, ka zudis Atmodas laikam tik raksturīgais emocionālais pacēlums.
Šogad barikāžu atceres ugunskuram Doma laukumā bija paredzēts degt līdz pulksten 18. Īsi pēc noteiktā laika ieradās ugunsdzēsēji un ugunskuru apdzēsa tur sanākušo cilvēku acu priekšā. Kā feisbukā raksta aculieciniece Erika Bindemanis: «Cilvēku emocijas nevar regulēt, no cikiem līdz cikiem drīkst kavēties atmiņās un dziesmās...» Tas bijis kā spļāviens sejā tiem apmēram 30 cilvēkiem, kas kavējās atmiņās un dziesmās.