Patversmes iemītnieki - cilvēki, kurus negrib pamanīt
 
SARGS. Runcis Taisons saviebis bargu seju, bet vispār ir lāga zēns ©Mārtiņš ZILGALVIS, F64 Photo Agency

Ziemassvētkos uz pilnu klapi tiek ziedots dzīvniekiem, bērniem, arī veciem un slimiem cilvēkiem. Patversmju iemītnieki parasti nav ziedotāju mērķa grupa. Taču nav arī tā, ka šos cilvēkus neatceras nemaz, saka Rīgas patversmes vadītāja Dagnija Kamerovska. Apsveic, atved dāvanas, svētku kliņģeri, palīdz citādi.

Biedrība Radošā apvienība jauniešiem «Trepes» ir organizācija, kas nevairās gādāt pārsteigumus patversmēs dzīvojošiem cilvēkiem. Trepju prezidente Ramona Liepiņa kopā ar biedrības jauniešiem rīt viesosies Rīgas patversmes sieviešu nodaļā, līdzi vedot 50 dāvaniņu. R. Liepiņa nevēlas īpaši izcelt biedrības nopelnus, lai gan uzskata, ka tas ir abpusējs ieguvums un prieks - jauniešiem, kas redz ne tikai dzīves glamūrīgo pusi un kam tādējādi ir iespēja redzēt, kas ar cilvēku var notikt, bet patversmes iemītniekiem - prieks par dāvanām un tikšanos ar cilvēkiem, kuri nemāca viņus dzīvot, bet sagādā jaukas emocijas un saskata viņos cilvēkus, nevis dzīves pameslus.

VAR MAINĪTIES. Rīgas patversmes darbinieces Santa Ubarste un Dagnija Kamerovska ir piedzīvojušas, kā mainās patversmē dzīvojuša cilvēka dzīve, kad viņš ir spējis izķepuroties no krīzes situācijas / Mārtiņš ZILGALVIS, F64 Photo Agency

Dažādi dzīvesstāsti

D. Kamerovska un patversmes sieviešu nodaļas vadītāja Santa Ubarste stāsta, ka patversmē ne vienmēr nonāk tikai alkohola ligas piemeklētie. Kādam vīrietim nomira sieva un māte, pats pirmspensijas vecumā un nespēj piemēroties jaunajiem apstākļiem, kad par visu pašam jāgādā. Bija cilvēks, kuru, nākot no darba mājās, uz ielas piekāva. Kamēr vīrietis atradās komā slimnīcā un, nākot pie samaņas, neko daudz par savu dzīvi vairs neatcerējās, viņu izlika no īrētā dzīvokļa, atbrīvoja no darba. Kur palikt? Patversmē. Tagad viņš iekārtojies lauku mājā par sargu.

Kādu sievieti ar insultu no darba vietas aizveda uz slimnīcu. Viņa ir vientuļa. No īrētās dzīvesvietas slimo kundzi izlika. Bijusī darbavieta vēlāk daudz palīdzējusi, bet arī viņai nācās uzturēties patversmē.

Patversmes klienti ir vīrieši ar invaliditāti, pensionāri. Pēdējā laikā uz ielas nonāk daudz cilvēku ar mentālām un garīgām saslimšanām. Sievietes nokļūst īpaši traģiskā situācijā - viņas ķepurojas līdz pēdējam, bet, jo ilgāk ir spiestas cīnīties par eksistenci, jo mazāk sevi mīl, - novērojušas patversmes darbinieces.

Vajadzīga palīdzīga roka

Patversmē šobrīd dzīvo Inga. Viņa Latviju atstāja pirms astoņiem gadiem, visu laiku strādāja ārzemēs, prot vairākas valodas. Šogad maijā atlidoja uz dzimteni, lai mainītu dzīves situāciju. Viņa labprāt izmantotu savas zināšanas Latvijā, bet tās īsti nav vajadzīgas. Tāpēc, lai tiktu galā ar naudas problēmām, atkal dosies strādāt. Prom no Latvijas.

VIRTUVE. Patversmes sieviešu nodaļas iemītniecēm patīk gatavot un iemācīties jaunas receptes / Mārtiņš ZILGALVIS, F64 Photo Agency

Savulaik viena audzināja bērnu, sameklēja un iekārtoja abiem dzīvesvietu, diemžēl nonāca parādu jūgā. Tagad - ne dzīvesvietas, ne darba Latvijā. Devusies uz Nodarbinātības valsts aģentūru (NVA). Uzrādījusi Anglijā izsniegtus sertifikātus, bet tie atsviesti atpakaļ - neesot vērā ņemams dokuments, vajadzīgs papildu apstiprinājums. Mācījusies kursos latviešu valodu, jo zināšanas nav perfektas. NVA iedota patversmes adrese. Kopš maija Inga mitinās patversmē, bet decembra beigās aizlidos. «Viss, kas man vajadzīgs, bija palīdzīga roka,» noteic Inga. Patversmē viņa to saņēma, bet Inga grib dzīvot patstāvīgi.

D. Kamerovska atceras kādu patversmes klientu, kurš astoņus gadus klupa un cēlās, periodiski gāja prom un atgriezās patversmē. Viņa saka - no krīzes cilvēks kārpās ārā tikpat ilgu laiku, cik atradies pašā zemākajā punktā. Taču savu sapni vīrietis ir piepildījis - strādā, pelna, aizraujas ar datortehniku. Tādus veiksmes stāstus reti gadoties piedzīvot.

S. Ubarste stāsta, ka sievietēm patīk lekcijas par uzturu, viņas patversmes pagalmā audzē garšvielas, gatavo ēst. Daudzām tā ir iespēja atgūt zaudētās prasmes, citām - iemācīties ko jaunu. Nereti sievietes atzīst, ka tikai patversmē ar viņām pēc ilga laika sarunājas cilvēcīgi. Kad cilvēks var atvērt dvēseli, notiek rehabilitācija, uzskata patversmē. Pirms vairākiem gadiem izstrādāta rehabilitācijas programma, un daļa nodarbību patversmēs dzīvojošiem bija obligāta - lai aizdomājas, kāpēc tur nonākuši.

Nevairot mēsla sajūtu

R. Liepiņa uzsver, ka ar labdarību Ziemassvētkos grib sagādāt cilvēkiem prieku, nevis vairot mēsla sajūtu. Nereti viņa dzirdējusi pārmetumus, kāpēc patversmju klientiem dāvinot tik labas mantas, salīdzinoši dārgas higiēnas preces. «Ja esi nabags, tad tev drīkst dot mēslus? Es uzskatu, ka apsveikumam ir jārada prieks. Mēs nevaram uzlabot nevienu dzīvi, bet varam to pozitīvi uzturēt. Katrs ar savu dāvanu dara, ko grib, tā netiek pasniegta ar nosacījumiem. Ja arī kāds vēlāk pārdod - arī mēs savas dāvanas ne vienmēr izmantojam,» viņa noteic. Šogad gada nogales svētkos Trepju jauniešiem jāapciemo kopumā 1334 cilvēki. Un katram būs sava dāvaniņa. Ar prieku sagādāta un ar prieku pasniegta.