Mārtiņš Bondars: Tango ar Nilu Ušakovu nebūs

 
CITI LAIKI. Mārtiņš Bondars: «Mēs lietosim visas demokrātiskās cīņas metodes, lai pārstāvētu savu vēlētāju intereses. Ja Ušakovs ar komandu pārkāpj likumu, nolikumu vai citus noteikumus, mēs vērsīsim uz šiem faktiem sabiedrības uzmanību. Laiki, kad varēja spļaut visiem virsū un par to neviens neko nezina vai nemēģina pretoties, ir beigušies» ©Ilze Zvēra/F64

Intervijā, kas notika pirms dažām dienām, ar Rīgas domes deputātu, partijas Latvijas Reģionu apvienība līderi Mārtiņu Bondaru runājām par opozīciju maiņu un iespējām ietekmēt koalīcijas lēmumus, par vēlēšanu kampaņas finansējumu, par startu Saeimas vēlēšanās un par sastrādāšanos ar citām partijām.

Taču aizvakar tapa zināms, ka civillietā par solidāru 15 miljonu eiro piedziņu no septiņiem bijušajiem Latvijas krājbankas valdes locekļiem Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesā atbildētāju vidū ir arī kādreizējais valdes priekšsēdētājs Mārtiņš Bondars.

Mārtiņš Bondars uz telefona zvanu neatbildēja. Tika sazvanīta Bondara palīdze Kristīne Liepa. Viņa paskaidroja, ka Mārtiņš Bondars patlaban ir atvaļinājumā, bet komentāri par šo lietu ir jāprasa tiesai. Iebildu, ka politiķa labā vārda dēļ viņam nevajadzētu norobežoties, bet tieši otrādi - sniegt skaidru komentāru, taču palīdze atbildēja, ka Mārtiņš Bondars „distancējas”.

Tā kā „distancēšanās” ir katra cilvēka izvēle, šodien publicējam interviju bez Mārtiņa Bondara komentāra.

- Jūs bijāt Saeimas deputāts. Nu esat ievēlēts Rīgas domē. Vai bija vērts pamest Saeimas opozīciju, lai atrastos Rīgas domes opozīcijā? Vai arī jūs vēl nejūtat starpību?

- Jebkura politiķa dzīve nesākas un nebeidzas ar vēlēšanām. Jautājums ir par to, kāpēc cilvēks vispār iet politikā un kādas ir iespējas paveikt darbus, kurus ir iecerējis paveikt sabiedrības un valsts labā. Bet atbildot konkrēti uz jautājumu - jā, protams, bija vērts, jo Rīga ir ļoti būtiska Latvijas sastāvdaļa gan ekonomikas, gan politikas, gan kultūras ziņā. Ja politiķim vienaldzīga ir Rīga, tad vienaldzīga būs arī Latvija. Mans iemesls, kāpēc esmu ienācis politikā: es gribu dzīvot Latvijā, un, lai es varētu te dzīvot, arī visiem pārējiem tas jāvar šajā kultūrvēsturiskajā un sociālajā vidē, un man ir jādara viss, lai cilvēkiem šeit būtu tāda dzīve, ka viņi nebrauktu prom no Latvijas - vesels autobuss katru dienu.

- Kā jūs gatavojaties to panākt, būdams Rīgas domes deputāts?

- Lielais mērķis bija - uzvarēt Rīgas vēlēšanās un kļūt par Rīgas mēru. Ņemot vērā to, ka pēdējo divarpus gadu laikā mēs Saeimā esam pierādījuši, ka esošā koalīcija, kas saņēma tautas uzticības mandātu 2014. gada oktobrī, nākamajās vēlēšanās - ja tās notiktu šodien - vairs nesaņemtu uzticības mandātu. Mēs faktiski esam izdarījuši savu darbu, parādot to, ka tas nav labākais risinājums Latvijai. Rīgā uzdevums ir ļoti līdzīgs: mums kopā ar citām opozīcijas partijām nāksies ļoti skaidri parādīt, ka esošā Rīgas vara nav tāda, kāda ir vajadzīga rīdziniekiem un kāda ir vajadzīga Latvijai.

- Tāda sasparošanās liecina par to, ka nākamgad rudenī uz Saeimu vairs nestartēsiet?

- Dažas nedēļas pēc pašvaldību vēlēšanām man nav citu plānu, kā vien strādāt Rīgas domē. Patlaban mēģinu atgūt spēkus pēc ļoti sarežģīta vēlēšanu cikla.

- Kas bija tik ļoti sarežģīts?

- Augsta intensitāte, bija ļoti liels resursu apjoms, ar ko pret mums gāja oponenti, - gan administratīvais, gan finansiālais. Gan redzams, gan neredzams. Un tas viss tika lielākoties vērsts konkrēti pret Latvijas Reģionu apvienību.

- Kāpēc tieši pret jums?

- Paskatieties uz reitingiem. Mūsu oponenti pasūtīja reitingus ļoti bieži, jo viņi labi saprata, ka vienīgie reālie konkurenti uz varas pārņemšanu Rīgā bijām tieši mēs. Mēra izvēle bija ļoti skaidra: Mārtiņš Bondars vai Nils Ušakovs. Tā bija vismaz iedzīvotāju izpratnē.

- Valstī jūsu partijas reitings nav īpaši augsts. Uz Rīgas domes vēlēšanām tas bija krietni augstāks. Esat pētījis, kāpēc tā?

- Esošā socioloģija, kas patlaban tiek valstī publiskota dažādos veidos un formās, ir paredzēta tam, lai varētu ietekmēt cilvēku rīcību nākotnē, nevis lai parādītu esošo politisko ainu. Sociologi Latvijā kārtējo reizi ir pierādījuši, ka viņi nav ieinteresēti parādīt kopīgo ainu, patieso situāciju. Tāpēc Latvijas Reģionu apvienības reitingu es pat negribētu komentēt. Jau kuru reizi pierādās, ka reitingi, kurus rāda sabiedriskajā telpā, un pēc tam redzamie vēlēšanu rezultāti vairākas reizes atšķiras, un šīs atšķirības ir mums par labu tieši vēlēšanās, nevis publiskotajā socioloģijā.

- Šobrīd, izskatās, jūs neesat gatavs domāt par to, ka nākamgad vajadzētu startēt Saeimas vēlēšanās, bet kas tādā gadījumā notiks ar Reģionu apvienību? Iepriekšējās Saeimas vēlēšanās Reģionu apvienības sarakstā bijāt jūs, bija Artuss Kaimiņš, kas, burbuļus pūzdams, stūma apvienību iekšā Saeimā. Bet kas būs tagad? Vai šoreiz tik spožas personības?

- Ņemot vērā to, ka esmu Reģionu apvienības valdes priekšsēdētājs un ka LRA gatavojas 2018. gada Saeimas vēlēšanām, esmu pārliecināts - viss būs kārtībā. Mums ir daudz izcilu reģionālo līderu, un, tuvojoties vēlēšanām, redzēsim, ka LRA spēks būtiski pieaug.

- Bet es par to, ka vēlēšanu sarakstā nebūs ne jūsu, ne Kaimiņa.

- Artusa Kaimiņa loma ļoti spilgti parādījās šajās pašvaldību vēlēšanās: viņa spēja kādu ievest pašvaldībā un viņa spēja dot politisko pienesumu... Kas attiecas uz mani: partijas valdes priekšsēdētājam ir grūti nebūt vēlēšanu kontekstā vienā vai otrā formātā. Vēlēšanās ir trīs būtiskas sastāvdaļas: viena ir saistīta ar cilvēkiem, kas ir kandidāti, otra - organizācija, kas nodrošina kandidātu veiksmīgu startu vēlēšanās, trešā - saistīta ar finanšu resursiem, kas nepieciešami vēlēšanu norisei. Kādā no šīm sadaļām es noteikti būšu.

- Cik daudz naudas tika iztērēts šai pašvaldību vēlēšanu kampaņai?

- Likumā atļautais apjoms. Ja nemaldos - 135 000 eiro. Vēl neesam saņēmuši atskaites no kampaņas operacionālās vadības par finanšu līdzekļu izlietojumu, neesam vēl analizējuši, kā ir veicies katrai vēlēšanu kampaņas sadaļai.

- Politikas vērotāji lēš, ka finansējums ir bijis krietni augstāks par jūsu nosauktajiem 135 000 eiro: nu, tā, uz kādu pusmiljonu eiro.

- Kā jau teicu, gaidu atskaites, bet man jau šobrīd, dzirdot jūsu jautājumu, ir milzīgs prieks, ka par daudz mazāku finansējumu var radīt tādu iespaidu uz politikas vērotājiem! Tas nozīmē, ka komanda strādājusi ļoti profesionāli, un to arī parāda vēlēšanu rezultāti.

- Vai esat vērtējuši savas kampaņas norisi? Tā, piemēram, vienai vēlētāju daļai patika sauklis Mērs Bondars, savukārt otrai tas krita uz nerviem. Iespējams, ka jūsu saraksts būtu varējis savākt vairāk balsu, ja nebūtu tādas «spiešanas uz smadzenēm».

- Atcerēsimies 2017. gada janvāri: publiskajā telpā dominēja viedoklis, ka Ušakovam vispār nav konkurentu un ka Rīgas domes vēlēšanas jau ir beigušās, pat nesākoties. Četru mēnešu laikā mēs parādījām, ka vēlēšanas tomēr nav beigušās. Vēlēšanu naktī pie varas esošie dažas stundas jutās visai neomulīgi: robeža starp «būs pārsvars» un «nebūs pārsvara» bija ļoti trausla. Mēs darījām visu, lai Latvijas Reģionu apvienība kopā ar partiju Latvijas attīstībai būtu otrajā vietā. Četru mēnešu laikā pārspēt sarakstu Saskaņa/GKR bija gandrīz neiespējami. Ja mēs kopā ar citām šābrīža opozīcijas partijām būtu pārsnieguši 50% robežu, tad skaidrs: Mārtiņš Bondars būtu Rīgas mērs.

- Viens otrs politiķis pieļāva varbūtību, ka jūsu apvienība, iekļūstot domē, būs gatava vienoties ar Saskaņu/GKR un veidos koalīciju kopā ar to, kā samaksu saņemot otrā vicemēra amatu, kas taptu novēlēts Mārtiņam Bondaram.

- Tā bija politisko konkurentu izvēlēta taktika, lai samazinātu to vēlētāju skaitu, kas balso par mums. Bet šāds risinājums nebija iespējams - pirms vēlēšanām uzsvērt, ka jāmaina esošā Rīgas vara, savukārt pēc vēlēšanām teikt: mēs tagad uzdejosim tango ar Nilu. Mēs nevaram un nedrīkstam izdarīt neko tādu pret mūsu vēlētājiem. Ja mēs gribētu veikt politisko pašnāvību, tad jā - mēs varētu tā darīt. Bet tādu cilvēku mūsu sarakstā nebija.

- Kā gatavojaties sastrādāties ar Jauno konservatīvo partiju (JKP)? Vismaz pirms vēlēšanām bija jūtams, ka JKP zvaigzne Juta Strīķe gatavojas domē atvērt represīvo orgānu filiāli.

- Mēs atbalstīsim visu, kas lasāms mūsu programmā. Esošajai Rīgas varai jākļūst godīgai un taisnīgai, kāda tā līdz šim nav bijusi. Ja tiks virzīti priekšlikumi, kam būs loģika un kas būs mūsu dienaskārtībā, mēs tos atbalstīsim.

- Tas skaidrs. Bet es runāju par sadarbību ar JKP.

- Visas opozīcijas partijas nav vienšūnu dvīņi. Katrai ir savas iezīmes. Tas, kas mūs vieno, ir doma, ka Rīgai jāmainās un ka ir jāmaina esošā vara.

- Kā jūs reāli grasāties mainīt šo varu? Saskaņai/GKR ir vairākums, un šī koalīcija - kā iepriekšējos astoņus gadus - turpinās piesmiet opozīcijas priekšlikumus.

- Būs jādara tāpat kā Saeimā, tur ir līdzīgi. Tur koalīcija balso pret visu, ko virza opozīcija. Tas ir grūti: tu mēģini, bet tevi nedzird, tevi ignorē un pat ņirgājas par tevi. Jāapbruņojas ar pacietību. Jo tuvāka nākamajām vēlēšanām, jo pielaidīgāka un draudzīgāka kļūst koalīcija, jo skaidrāk tā saprot, ka patiesībai nav īpašnieka. Rīgā un Latvijā dzīvo ne tikai ZZS, NA un Saskaņas vēlētāji, mēs arī pārstāvam Rīgas iedzīvotāju intereses.

- Saskaņa/GKR jau nodemonstrēja savu neierobežoto varu, veidojot domes komiteju sastāvu. Nesamierinoties ar vietu sadalījumu komitejās, opozīcijas deputāti nakts vidū pameta domes sēdi. Tas ir viss, ko varat?

- Mēs lietosim visas demokrātiskās cīņas metodes, lai pārstāvētu savu vēlētāju intereses. Ja Ušakovs ar komandu pārkāpj likumu, nolikumu vai citus noteikumus, mēs vērsīsim uz šiem faktiem sabiedrības uzmanību. Laiki, kad varēja spļaut visiem virsū un par to neviens neko nezina vai nemēģina pretoties, ir beigušies.

- Kāpēc pirms vēlēšanām netika veidots vienots saraksts, kas stātos pretim Saskaņai/GKR?

- Es to ļoti gribēju. Varēja būt vienots saraksts ar LRA, ZZS, JKP, Vienotību... Izņemot NA. Ne jau tāpēc, ka nevarētu sastrādāties ar NA, bet gan tāpēc, ka tai ir izteikti savs, skaidrs vēlētājs, kas nav jāatšķaida. Tas vairāk ir polittehnoloģisks jautājums. Savukārt attiecībā uz nākamajām Saeimas vēlēšanām: ir pilnīgi skaidrs, kuri politiskie spēki būs pārstāvēti nākamajā Saeimā, ja nu tie nesataisīs megaziepes. Ja NA neaizdreifēs prom no savām vērtībām, ja ZZS neizdomās kādu politiski neattaisnojamu pirueti, tad šie spēki būs nākamajā Saeimā.

- Un kā vērtējat Vienotības iespējas?

- Vienotībai gaidāms ražīgs darba cēliens līdz kongresam. Zinu, ka šīs partijas biedri aktīvi debatē par reformām. Jautājums ir: vai paši Vienotības biedri būs gatavi radikālām pārmaiņām organizācijā? Ja viņi tam būs gatavi, tad gaidāmas radikālas pārmaiņas valstī, turklāt uzreiz.

- Ko jūs domājat ar radikālām pārmaiņām?

- Tā ir attīrīšanās no domām vai idejiskajiem virzieniem, kas parādījušies pēc tam, kad ir zaudēta reālā vara. Tā ir sanācis, ka Vienotībā vienīgais vienojošais elements ir bijusi vara. Cilvēki Vienotībā beidzot ir sapratuši, ka viņi ir ļoti dažādi un ka viņiem politiski un ideoloģiski ir ejams katram savs ceļš.

- Tad jau šai partijai jāizšķīst.

- Nē. Kodols paliek. Bet liekais svars kā ķēde šo partiju tur ostā un neļauj iepeldēt politikas okeānos. Taču ej un vienojies, kas ir liekais svars... Nākamais sarežģītais moments: partneriem un sabiedrībai pateikt - kas viņi ir? Kas ir tās vērtības, kurās dzīvo Vienotība? Viņi saka: esam eiropeiska partija. Bet mēs arī esam eiropeiska partija. Kas ir unikālais, kam nepieciešams dalījums partijās? Kas ir partijas identitāte?

- Kaut arī sabiedrība vienmēr ir vēlējusies, lai partijas - ikviena partija! - attīrās un atzīst savas kļūdas, politisko veidojumu kongresos parasti notiek tikai pašslavināšanās bez analīzes.

- Procesi, kas partijās skar personālijas, ir sarežģīti. Nu, kā mēs tagad vienam cilvēkam, ar kuru kopā esam sēdējuši pie viena galda, tagad pateiksim: good buy, my love? Neērti un sarežģīti! Latviskais gēns mums neļauj pateikt: hei, mums kopā bija labi, bet tagad ir pienācis laiks šķirties. Un jāšķiras civilizētā veidā, nevis smagajā variantā.

- Vai jūs būtu gatavi pieņemt kādus Vienotības atsijātos cilvēkus?

- Mums ir sava identitāte, un pieņemt tos, kuriem tā šķiet simpātiska, - nebūs problēmu. Nav jautājums par to, vai konkrētais cilvēks ir labs vai slikts, runa ir par to, vai šie cilvēki ir ar mieru pieņemt mūsu identitāti. Mums ir trīs galvenie jautājumi: ekonomika, nacionālā drošība un reģionālā politika. Vēl ir arī ceturtais - cilvēka brīvības, kas ir pašsaprotamas, tomēr es par tām atgādinu, jo pie mums Latvijā joprojām spēlē bizantiskais...

- Bizantiskais? Kā jūs to domājat?

- Tas rodams dažādās formās. Pie mums varai nereti gribas diktēt cilvēkiem - kā viņiem domāt, kā uzvesties, ja kāds nepakļaujas, tad pakļaut. Rīgas dome, starp citu, ir tipisks piemērs šim stāstam.

- Spriežot pēc publikācijām kādā žurnālā, jūs, savulaik būdams Krājbankas vadītājs, esot bijis iesaistīts «oligarhu» sarunās par satiksmes nozares uzņēmumu kontu pārcelšanu uz minēto banku.

- Lai šie publicētāji liek galdā visus faktus, kas viņiem ir. Esmu gatavs tos komentēt. Man nav jākaunas par to, ko esmu darījis. Ja kādam šķiet, ka pieminēt cilvēku, ar kuru esmu ticies, ir ļoti svarīgi, tad vieglāk būs pieminēt tos, ar kuriem neesmu ticies. Tie noteikti dzīvojuši citā gadsimtā vai ir zem zemes. Satikšanās fakts nebūt nenozīmē kaut kāda lēmuma pieņemšanas faktu. Jautājums ir par to, kādi lēmumi ir bijuši pieņemti un kā tie ir atbilduši manai pozīcijai un maniem pienākumiem, kādus pildīju tajā laikā. Mediju telpa šobrīd rada ļoti daudz produktu, tāpēc pareizāk ir izvēlēties tādus produktus, kas noder tālākajam darbam. Man nav problēmu sarunāties ar jebkuru mediju - pat tad, ja mūsu politiskā un ideoloģiskā platforma nesakrīt. Man ir iespēja paust savu viedokli, un tas jau ir lieliski. Bet Saeimā divarpus gadu laikā esmu saskāries ar atziņu, ka man ir nepieciešams attīstīt savu saziņas kanālu ar sabiedrību, un tie ir sociālie mediji. Ne vienmēr ar tiem jautājumiem, kas, manuprāt, ir svarīgi valstij, man ir iespēja vērsties pie sabiedrības caur tradicionālajiem medijiem. Tāpēc es vienmēr esmu aktīvs sociālo mediju sadaļā.

- Kā redzat Latvijas attīstību laikā pēc mūsu valsts simtgades? Ielūkojieties nākamajos simt gados...

- Latvijai turpmākajos gados jābūt tiem pašiem kultūrvēsturiskajiem vaibstiem, kādi tie ir tagad. Tajos pats galvenais - ir mūsu tauta. Valoda un valoda. Ja man būtu iespējas, pēc simt gadiem es vēlētos Latviju redzēt joprojām ekoloģiski draudzīgu, vēlētos, lai Rīga patiešām ir reģiona metropole - ne tikai Latvijas, bet visas Baltijas jūras reģiona metropole. Pēc simt gadiem Latvijai joprojām vajadzētu būt tehnoloģiju virsotnēs.